piektdiena, 2010. gada 29. oktobris

šarlotes ezers

labrītiņ.
šodien un vakar es atkal piedzīvoju to burvīgi lielisko sajūtu, kas rodas, kad no tādas dziļas nejaucības garastāvokļa es tā fiksīgi pāreju uz mirdzināšanos un spīdīgumu. kāds man tagad prieciņš!!

vakar bija gara diena, visādas dusmas un pukošanās par to, ka dārgie partijas biedri laikam nesaprot, ka man arī ir ko darīt un es nevaru viņus visus sadabūt rokā pati, ka vieglāk taču ir sameklēt mani, jo es esmu atvērta fotografēšanai. nu ko. vakar kā par brīnumu sanāca visai daudz cilvēku, izdarīju to, ko varēju izdarīt un jā.

pēc skolas devos pie prieciņa, pa ceļam nosalstot, bet tomēr priecājoties. jo man patīk, ka man mūzikas vācelītei skan abas austiņas, un to cilvēki parasti nenovērtē, ja viņiem nav nācies kādu laiku pavadīt ar austiņām, no kurām skan tikai viena. vai ne?
tad nu es devos pie prieciņa, pati biju tāda spridzīga, ķiķinājos un droši vien no malas likos absolūti neciešama. bet par to man tobrīd, protams, bija visai vienalga, ka tikai ir labi un ka tikai lietas sajūsmina.

nu lūk, bet es atklāju kaut ko sasmaidinošu - ir tāda vieta kā Šarlotes ezers. ŠARLOTES EZERS. es pilnīgi ar visu sirdi un dvēseli vēlos tur nokļūt un nobildēties, un man obligāti jāņem līdzi otra Šarlote, lai par bildi varētu teikt "ō, nu jā, mēs ar Šarloti bijām aizšāvušas uz Šarlotes ezeru, paskat".

un vēl - šovakar mums būs tāda smieklīgā pasēdēšana un prieciņš par godu Lilitai un Šarlotēm, akšausmas, es paŗāk daudz lietoju savu vārdu šajā ierakstā.
bet nu un tad? esmu priecīga. ļoti.
sajūtas gandrīz kā te.


piektdiena, 2010. gada 22. oktobris

la nēž. šogad pirmais

vai ziniet, kas ir? ir SNIEGS. nu kas tas ir. es šorīt pamodos sešos divdesmit divās, lai noskaidrotu, ka snieg, tad nākamreiz pamodos, kad bija jau gaišs, un - ko esieraudzīju? baltu gaismu istabā, kas nozīmē tikai un vienīgi to balto šļuru uz zemes, kas norāda uz sniegu.

ai, man ir tik daudz raižu šobrīd, ka sāku apsvērt, vai neatgriezties pie "piedrāzt" politikas. tā man ir varen labi kalpojusi, gan tad, kad jāpiedrāž kaut kādas personiskās lietas, gan arī tad, ja jāpiedrāž viss milzīgais izdarāmā daudzums.

pašlaik ir tā jocīgi. it kā iekšā sirds skrien uz priekšu tik ātri, ka grūti un pat neiespējami viņu ar kājām panākt, bet kaut kādas te lietas viņu mazliet aptur. un tad viņa ir tāda kā mazliet apjucis kaķītis, kurš tikko pēc lielā vakara skrējiena cauri visam dzīvoklim attapies ar galvu spogulī.

mani tuvākie plāni un nodomi - [lai gan es ļoti ļoti nepareizi daru, ja tik publiski ar tiem dalos]
*swaparama
*lilitas vārdadiena
*šarlotēm vārda diena
*priecāties veselu dienu no vietas bez apstājas, arī tad, ja galīgi negribas to darīt.
*piesēsties un uzrakstīt lietas
*piesēsties un novizualizēt, kā es gribu redzēt šo nejauko gadalaiku, kas mums tuvojas
*mirdzināt acis uz visām pusēm un piespiest cilvēkus man pajautāt, kas tad tik labs noticis
*iemācīties tiešām pajautāt to, kas mani interesē.
*reibt. bet tā occasionally.
*iemācīties uzturēt attiecības ar košļenīti - jo, paši zināt, man viņas neturas.


satiksimies, ļaudis? un iesim ievilkt degunā rīgas dzestro smaržu. lai ir kā rudeņos.

pirmdiena, 2010. gada 11. oktobris

but if I sit here and weep, I'll be blown over by the slightest breeze

lalabrīt, dārgie.
pulkstenis ir deviņi četrdesmit sešas, un man prātā skan aizvakar iegūtais Vh1 top100 eighties, kur ir tādi dārgumi kā "She's got the look" no Roxette, kas mani automātiski atsit gadus piecus senā pagātnītē, kur dzīvojāmies ar Elīnu pa siena čupām un bezgalīgiem smiekliņiem, kā jau reiz to rakstīju.

ir rīts, turklāt visai agrs, un es jau esmu paspējusi sākt justies kā rudeņos parasti jūtos - man gribas izskatīties šiki. kas par to, ka es gluži vienkārši tā nemāku, nekad neesmu mācējusi (atcerieties kaut vai to reizi, kad man darbā dienas vidū pārplīsa bikšu vīle.) un droši vien nekad neiemācīšos.
šādos rītos man domas risinās tā patīkami laiski, ietverot visādas mazas lietiņas, kas man ļoti patīk, piemēram, gulšņāšana pēc pamošanās, smaidi un siltas rokas un visādas tādas lieliskās ikdienu piepildošās lietas, kas kopā varētu saformēt, es pat nezinu, kādu ierīci, kas visai veiksmīgi spētu mani pacelt gaisā.

man ļoti gribētos cepumu ar iebiezināto pienu šobrīd, to no aduga maiznīcas. un tad vēl tējiņu termokrūzē, pleijeri ar ABĀM austiņām, kas skan, mēteli, cimdiņus un priecīgu prātu, ar ko varētu veiksmīgi doties uz skolu. šodien, tā liekas, diena būs visai šausmīga, bet tas mani itin nemaz nesatrauc.

es tik šausmīgi tukšas lietas tagad jums stāstu, ka nu tikai. labāk kaut ko saturīgāku, tas nāks par labu gan man, gan jums, vai ne?

tātad, man bija garais vīkends. sākās jau piektdien, kad devāmies uz valmieru. tur ir ļoti skaists ceļš, ka es jums saku, tāds tiešām, tāds kā no vecām grāmatām. tas ļoti sajūsmina, ņemot vērā, ka esmu pilsētas bērns caur un cauri un ka man nekad tādas lietas nav likušās pierastas un neīpašas. lūk tā, un pēc tam bija dziļā reibumā ieslīdzis vakars, kas, kā vienmēr, bija baudāms. ar visu piedzīvojumu nakts vidū, kad man bija neatvairāma vajadzība doties uz tualeti, bet es sastapos ar džera degunu, un džeris ir visai skaļš suns, tāpēc man nācās iet uz tualeti.. ārā. smieklīgi.

sestdienas vakars bija tas, kurā es ieskrāpēju sev degunā līdz asinīm, un svētdien pa dienu es laiskojos jau nu nē, bet asistēju metināšanas un visādos tādos darbos. taisījām plauktus, pakaramos un citas noderīgas lietas.

bet rudens.. nu jā. rudens man vēl nemaz nav sācies. viņš ir kaut kur vēl tālu, un šobrīd ir.. jūlija vidus. jā.

otrdiena, 2010. gada 5. oktobris

get on your boots, ooh ohh

hei.
nē, ieraksta virsraksts nav tāds, jo ir auksti (UN SNIEG) un es aicinu visus uzvilkt biezāku un ziemas apstākļiem piemērotāku footwear, es vienkārši atcerējos, kā pirmoreiz izdzirdēju to dziesmiņu, kuras nosaukums ir tāds.

jā, es ar Gloriju ripinājos pie ļoti sasildošās personas uz darbu, man mugurā bija šorti un krāsainais betmena ietērps (un bija KARSTI), un es priecājos ļoti par to, cik skaistā vietā tobrīd atrados un cik skaisti smaržo vasaras vakara gaiss.
jā, es sacīju, ka nelaidīšu vasaru vaļā. nu lūk - nepalaidu arī, man ir vasaras tabletes, es tagad varu precīzi nostāties kādā vasaras brīdī, pievērt acis un baudīt uz velna paraušanu. jūs tā nevarat? padodiet ziņu, un es iemācīšu.

m, kas vēl tāds mums te.. nu, patiesībā jau tikko bija vēlēšanas, mans izraudzītais vēlēšanu saraksts ieguva vislielāko balsu skaitu (trīs reizes varat minēt, kurš tas bija, ihihihī.). tā bija tāda interesanta diena patiesībā. biju uz LitAk, kur, lai kā man gribētos, nespēju saprast vienas kolēģes darbus. tie bija, kā daži izsacījās, gluži kā Ievas Rupenheites darbi - smuki, bet kopējo domu no tiem izlobīt grūti un vēl grūtāk.
nu jā, un tad vēl nākamajā nodarbībā priekšā ņems mani. ai, man jau tagad sirds mazliet nodreb, par to iedomājoties. vājprāts.
pēc tam ar Zeltmati bijām vēlēt, tad bijām uz šotiem iedzert tādu uz-dombrovska-veselību mojito. ļoti lieliski bija, garšīgi un smukiņi un tā.

un vispār - vīkends tāds nekāds vienas ne pārāk iepriecinošas lietas dēļ. šī ne tik iepriecinošā lieta ir nejauka un duroša arī šobrīd, starp citu. bet tādi taču esam mēs visi - kaut kāda maziņa sūda dēļ sapūcējamies un sapūšamies, un un tad notiek vēl nepatīkamākas lietas. ne?
[es vispār labprāt no jums gribētu dzirdēt, kā tas ir jums]

bet kopumā - šodien mazi saulstariņi piestrāvoja dienu. gribas kādu sabučot šobrīd, nu nopietni. un nē, tas nav kāds konkrēts cilvēks, lai arī pret konkrētā cilvēka sabučošanu man nebūtu nu itin nekādu iebildumu, tas ir jebkurš, kuram nebūtu nekas pretī saņemt sabučošanu no manis.
ne jau tādu brutālo. tādu šmaukstu tikai. un viss.

ak. un te es. mūsu reibinošajā dienā, kad gājām pa bāriem. HIPSTĒRRR. (tas bija ar nolūku hipsterīgi, nemaz nesadomājieties)