pirmdiena, 2016. gada 23. maijs

remember me whenever noses start to bleed

labvakar, draugi.

manī visu laiku ir kaut kāda vēlme papļāpāt, bet, kā ierasts, kad mēģinu noformulēt kaut kādu domu, par ko tad runāties, kaut kas apstājas, un es sāku domāt par kaut ko absolūti nerelevantu, piemēram, par bezzobainiem hokejistiem un video, kuros paģēr bez dāvanām uz dzimšanas dienām nenākt. nu, vai tad tādas domas ir kaut kur liekamas? taču ne!
tā kā nupat beidzās IIHF pēdējā finālspēle, un es noskatījos sava hokeja vīra best moments kādā senā video, jūtos pietiekami iedvesmota, lai kaut ko kaut kur pierakstītu

bet nu globāli, ko es varētu pavēstīt internetiem, hm. piemēram, pēdējā laikā ir daudz sanācis meikapot, jo man taču ir debešķīga meikapa māksliniece (paldies, K.!), tad ir ārkārtīgi daudz sanācis smiet un tikpat daudz sapņaini skatīties tālumā. prāts kaut kā galīgi sagriezies, un diskutabls ir jautājums par to, vai tas ir veselīgi, vai, tieši otrādi - kaitīgi. daudz arī sanācis pļāpāt, skatoties otrā pāri dzēriena glāzēm, sanācis sakost zobus un sažmiegt rokas dūrēs, ka nagi plaukstā atstāj mazus, sārtus pusmēnešus, jo cilvēki taču ir tik stulbi un jukuši kopumā!

bet, ārpus visiem smukajiem kokteiļiem, buržuju brokastu dzērieniem, sārtvīniem un, galu galā, aliņiem, es nespēju visu laiku būt ar kājām pie zemes un koncentrējusies. kaut kā sadalu savu uzmanību darbam, sniedzu morālu/akadēmisku/humorīgu atbalstu draudziņiem, skatos stulbus un ne tik stulbus seriālus, mēģinu lasīt grāmatu un uzzināt pēc iespējas vairāk par dažādu līmeņu AML procedūru īpatnībām, lai tikai man nebūtu jāsēž un jāiegrimst pašai savās domās, kas nekādā normālā gultnē, dabiski, nav iedīdāmas.

ir kaut kāds tāds pavasarīgs apjukums. protams, gadalaiks un ārā esošie laikapstākļi to it kā paģēr, bet tagad ir pat vairāk jautājumu, nekā atbilžu, lai gan ļoti daudz atbilžu jau ir taču saņemtas. nesaprotu, par ko esmu pārsteigta, jo pēc definīcijas taču apjukums ir stāvoklis, kad nekas nav skaidrs, tieši par ko es brīnos, ha.

gribu, lai iedvesma nekad nekur neaizvazājas, gribu, lai visiem dārgumiņiem, kas pašlaik cīnās ar akadēmiskiem jautājumiem, viss brīnišķīgi izdodas, gribu, lai nevajadzētu pašai savā galvā tik bieži apmaldīties, gribu iet svaigā gaisā un skatīties debesīs, kad neviens neuzdod nerelevantus jautājumus, atkal un atkal kārojas nepārtrauktu un stipru pašpārliecinātību, kā ēst nepieciešama noteiktība un bezbailīgums kaut kādu lietu atzīšanā.

vot tā. gribas atkal visiem izbļaustīties par kaut ko. kad sākta bļaustīšanās, tad tāds bļurkts vien sanāk, jo nav iespējams [vai notiek gigantiska izvairīšanās] to izsacīt vārdos. tāpēc ir liela nesaprašana, kur likties, kam un ko pastāstīt, varbūt nevienam nestāstīt, varbūt nekas no tā patiesībā nav īsts, bet es kaut ko esmu iedomājusies.

aizvediet mani ceļojumā kāds. bet ar norunu, ka es ne par ko nemaksāju, un no manis par piedalīšanos ceļošanā netiks prasīti nekādi guļamistabas rakstura pakalpojumi. ha. esmu šausmīgs cilvēks taču, vai ne? jocīgi, ka reizēm šī gadsimtiem senā patiesība kaut kā piemirstas.

bučas! gribu jums pieskarties un sabučot.

miers un vienmēr jūsu,
Š.