pirmdiena, 2017. gada 9. oktobris

Is it too much to ask to throw your diamonds up

sveikiņi rudenī.

mani vienmēr pārņem jocīgā sajūta, ka kaut kas ir nokavēts, paskatoties, cik daudz laika pagājis, kopš saņēmos kaut ko te ievietot. protams, nokavēts nekas nav. aizmirsts arī ne. un tomēr šodienai piemita kaut kas, kas mani pamudināja atvērt šo interneta dienasgrāmatu un sagatavot ierakstu.

šodiena atnesa jaunas vēsmas manā dzīvē - kādu nedēļu būs jādzīvo bez mana sarkanā četrriteņu drauga, kas nozīmē, ka vairāk laika būs jāpavada ārā, kas savukārt nozīmē neaicinātu rudenīgumu, un tas savukārt atgādina par cimdu neesamību un liek gribēt stipri ieritināties segā. vēl te visādas jaunas vēsmas solās, bet pagaidām tās ir tikai sākuma stadijā, tāpēc izvēlos par tām pašlaik sīkāk nestāstīt.

globāli, tas, par ko gribēju aprunāties, bija šāds koncepts: sen iecerēti plāni, kuri kaut kādu iemeslu dēļ tikuši un tikuši atlikti, lai gan stipri gribēti. vai nu materiālu iemeslu, vai vienkārši to vietā ērtāk un ātrāk var izdarīt ko citu, vai nu vēl nezinkas. un neizdodas. un tu dusmojies uz sevi, skaties, kā citiem sanāk un domā - kaut es tā varētu. sēdi un vienkārši jūties kumprīgi.
un ko? mazdrusciņ piedomājot, šādus plānus īstenot ir vieglāk par vieglu. un ne satraukumu, ne kā. par ko es iepriekš un tik ilgi uztraucos? atceros, kā vasarā saviem tuvākajiem stāstīju, kā nevaru nomierināties, kā satraukājos par visādiem plāna īstenošanu apēnojošiem apstākļiem utt. bet kas ir pats labākais? nekas no šiem satraukājumiem nebija ieguldītā stresa vērts.
es atkal esmu par kaut ko nevajadzīgi domājusi un sapņaini skatījusies tālē, spriežot, kā tad nu sakārtot lietas tā, lai situācija pati atrisinās. diemžēl tas nav ne jaunums, ne pārsteigums. protams, ļoti poētiski tā - sēdēt un skatīties uz viegli sārtoties sākušām kļavu galotnēm, mazliet bēdīgi prātot un nevarēt izprātot. ne tikai poētiski, bet arī nejēdzīgi. ar poēziju ne vienmēr pietiek, reizēm, lai būtu apmierināts, ir nepieciešams kaut kā palīdzēt sev morāli piecelties kājās un paspert vismaz skudriņu soli plāna izpildes virzienā.

ja visas skaistās lietas, kurās piedalījos kopš pēdējā ieraksta šeit (trīs kāzu svinības, nenormāla pacilātība, šausmīgi liels prieks, atvaļiki, bučošanās, strīdēšanās un salabšana, dārza svinības, nu neaptverami laba TV satura apgūšana, pilsētas svētki, ceļojumi, snorkelēšana, teltošana, un vēl, un vēl) nespēja mani motivēt savākties un kaut ko izdarīt, nu tad es joka pēc nolēmu pagūglēt, kā lai tiek ar sevi galā. protams, man atradās visādi motivational ieteikumi (kas gan nemaz tik motivational nebija), piemēram "fiksē domas uz mērķi", "pieņem haosu", "nostājies jogas asanā tādā un tādā", "ignorē savu iekšējo balsi". nu tiešām, internet?
nezinu, vai mans viedoklis ir populārs, bet nupat minētie ieteikumi ir metami miskastē. nespēju sevi iedomāties taisām suni, kas skatās uz leju (joga, draugi) un tad maģiski un ļoti ātri dodamies sava plāna izpildē. tāpat, kā iespējams ignorēt savu iekšējo balsi, ja tā kliedz, ka vajadzētu saņemties, bet nesanāk, jo esi čupa?

lūk. ārpus visiem internetā atrodamajiem padomiem, vienīgais, kas man ir nostrādājis, ir - saņemies. dari, kas nepieciešams pašam personīgi, drusciņ piespiedies, palūkojies tuvākā nākotnē, vai tev tīri praktiski to būs iespējams izdarīt. ja nebūs, nu un - tad pēc mazdrusciņ ilgāka laika. un notiks. un izdosies. jo, lai nebūtu kauns savā priekšā, vajag savākties. tas nemaz tik daudz neprasa.

ā, un lūdzu nedomājiet, ka esmu kļuvusi līdzīga uģim kuģim vai tai nabaga sievietei, kas veido dievietei.lv saturu. neesmu. tikai ļoti priecājos un lepojos ar sevi, ka man ir izdevies mazliet sakārtoties.

ziniet, vēl es biju absolūti skaistā ballē Mākslas muzejā, pēc kuras kontrasta meklēšanas nolūkā devos uzēst kebabu, un pēc tam sekoja smalki kokteiļi žilbinoši gudru cilvēku klātbūtnē. nenormāli skaisti!

bet lūk arī pēdējā laika atslēgvārdi - ķiršu balzamam nē; sunis, diezgan daudz mīlestības, lieliska kompānija, kokteiļi, dīvāni, branči, māksla, balles, sāpīgi papēži, asprātības un korporativņiks, kleitas pa divīti, kendriks lamārs, hobits, prāta spēles, ķīniešu lūpukrāsas, aļiks/aliexpress, festivāli, lietuviešu valodas līkloči, baseina ballītes, falafels.
ziniet ko? ne tuvu neesmu pabeigusi. bet viss ir diezgan labi! ceru, ka jums arī.

jūs man patīkat.

vienmēr jūsu,
Š.


ceturtdiena, 2017. gada 20. aprīlis

laist caur pirkstiem zilzaļās straumes un dziedāt savādas dziesmas

esi sveiks, draudziņ,

man visu dzīvi ir šausmīgi patikušas piezīmju grāmatiņas. man vienmēr kāda ir, un es cenšos tās pierakstīt pilnas, lai var sākt jaunu ar lielāku pacilātību. šovakar atradu dažas savas vecās piezīmes, un esmu galīgi sajūsmā. tas tā, tikai informācijai, ha

vēlos jūs informēt, ka šo tekstu visu uzrakstīju otrdien, bet dažādu apstākļu dēļ nenopublicēju. tagad to darīšu.

Labvakar.

kopš pēdējā ieraksta reāli ir pagājuši trīs mēneši. it kā prasītos tagad atvainoties par tik retu iekāpšanu šeit, bet vai tad nu sev ir jāmelo un jāsaka, ka turpmāk labošos? droši vien nelabošos, un ar blogošanu kļūs vēl retāk, hā. bet, jo retāk sanāk laika blogot, jo apmierinātāks ir pats blogotājs, vai ne?

bet globāli - kas ir jauns noticis? ai, daudz kas. ceļojumi vietējie, ceļojumi pasaulīgie, kāzu apmeklējums, biju bārā Kurmis, palasīju Bībeli, daudz smējos, daudz bučojos, sāku lietot smart ID aplikāciju, satiku Liceja meitenes - Līvu, Noru un Gunitu (visas ne vienlaicīgi, bija divi atikšanās vakari), klausījos reportāžu no Advokātu padomes konferences, strādāju, besījos, priecājos, mīļoju suņus un cilvēkus, braucu pie stūres, iemācījos ieslēgt miglas lukturus, un vēl, un vēl..

pašlaik dzeru veikalā nopirktu aliņu, klausos to pašu zēnu, kurš uzvarēja The Voice, un goros. jā, mazliet aliņa nolija man uz džempera (tam uz krūtīm rakstīts SELFIE), bet tā nav nekāda skāde taču.
bet kāpēc es nolēmu uzrakstīt - šodien biju ārkārtīgi sašutusi. mīļš paldies personām, kas mani uzklausīja, taču es sajutu, ka par to jāparunā arī kaut kā drusciņ publiskāk, nevis tikai epastos un feisbuka mesendžerī.

sajutos tik ļoti kā sen atpakaļ, ka pat parakājos savā dzejoļu grāmatu plauktā un izvilku kādu vecu krājumu, kurš nolasīts tiktāl, ka tā mugura jau vairs neturas kopā. pašķirstīju. nopriecājos, ka efekts vēl arvien nav pazudis - klāt atkal viegla sirds ietrīsēšanās un gribēšana stāstīt un pļāpāt, un bļaustīties, un čukstēt. un paust bažas.

vārdu sakot - pēc šīs dienas, kad saņēmu kārtējos pārmetumus (diemžēl esmu no tiem, pār kuru galvām bieži nāk pārmetumi. pret pamatotiem pārmetumiem man nav tādu dusmu, jo tie ir spējīgi izturēt kaut kādu diskusijas slodzi, bet šodien atkal pierādījās, ka man ir talants vākt pārmetumus, kurus, sitiet mani nost, nejūtos pelnījusi), man iekšā kaut kas nolēma beidzot celties uz dumpi. tādu vieglu dumpi, protams, jo tiltus dedzināt nav vajadzīgs, bet ir taču jāsavācas un jāneļauj pārmetējam domāt, ka viņš pateicis savu, un es esmu sacīto pieņēmusi.

lūk. situācija kārtojas tā, kā tai ir lemts kārtoties, un es šoreiz no visas sirds mēģinu nejusties slikti, paraustīt plecus un turpināt malkot to, ko esmu iesākusi. man tikai gribas apspriesties ar sevi par to, un jūtu nepieciešamību dalīties tajā ar jums.

sakiet, vai radniecība automātiski nozīmē draudzību un tuvas attiecības? ja jums tā ir, ļoti priecājos un apbrīnoju, bet man tā nav. jā, tas varbūt no kaut kāda viedokļa ir skumji un nepareizi, bet to ir sekmējuši ilglaicīgi apstākļi, pie kuriem nav vainojams konkrēti viens no iesaistītajiem radiniekiem. šeit pilnīgi nevietā ir bārstīt frāzes, kuras pilnas ar rūgtumu.
ģimene paliek ģimene, to neviens negatavojas noliegt (arī juridiski visai neveiksmīgi būtu ar radniecības saišu noliegšanu, hahahaha, nesmieklīgi), bet tas nekādā gadījumā negarantē tādu kontaktu un saskaņu, kāda personai ir ar viņai tuvajiem cilvēkiem - un nav nekādas atšķirības, vai tie ir radinieki, vai kādā netīrā un mazliet nožēlojamā vietā sastapti cilvēki, ar kuriem esat sadzīvojušies līdz draudzībai un abpusējai dēvēšanai par "eu, šņiga".

te varētu līdz bezsamaņai runāt par to, ka ir cilvēki, ar kuriem klusums šķiet apdullinoši skaļš, un ir jārunā, bet nevienu sarunu nevar iesākt; par to, ka ir personas, ar kurām jau pēc piecu minūšu kopā būšanas gribas kopīgi pārspriest jūsu abu intereses, kuras vismaz vienā jautājumā ļoti sakrīt.

___

te beidzas mans aizvakardien uzrakstītais, un esmu pazaudējusi tā vakara noskaņu. gluži vienkārši tagad paziņošu, ka skriešu noņemt no plīts kartupeļus, tad tos riktīgi saēdīšos, došos lasīt sen pierakstīto (ok, un paskatīšos kaut kādu idiotisku seriālu).

vēl kas - pasakiet tiem, ko jūs mīlat, ka viņus mīlat. tas ir ļoti forši, derīgi, informatīvi un skaisti.

bučas!
jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties.

miers un vienmēr jūsu,
Š.




pirmdiena, 2017. gada 16. janvāris

no "kaitīgs" līdz "kaifīgs" ir tikai viens burts

labdien pēc vairāk kā divu mēnešu prombūtnes

jā, man ik pa laikam pirkstos parādījās vilkme pēc kārtējās izpļurkstēšanās caur internetiem, bet kaut kā tas nenotika. jāatzīstas pie vainas bieži vien ir bijis slinkums, nevis nezin kādi pieklājīga rakstura iemesli. bet vainīga, protams, nejūtos nemaz.

šodiena vienkārši ir diena, kad rodas zīmīgi iespaidi, kas iezīmē kaut kādas pieturas vai liek atcerēties citus īpašus notikumus, kas ne sitami negrib pazust no prāta. jums taču arī ir tā, ka kaut kādas lietas jums ir tik viegli atcerēties, bet ar citām jau ir sarežģītāk, un jums nepieciešama palīdzība, lai saliktu pa plauktiņiem notikušo? un es nerunāju par tādām naktīm. kad prāts noreibis un viss saplūst kopā, neiedomājieties te nezinko!

darba vieta, kurā es strādāju, februāra sākumā pārceļas uz citām telpām. tātad mums būs bildēšanās jaunajai mājaslapai, kas notiks pie Valta Kleina. kad pirmoreiz to dzirdēju, man bija tāds nemierīgs prāts - nu un kāpēc tad man šis vārds ir tuvs? ne jau nu kā viņa darbu pazinējam, bet kaut kā tīri personiski. un lūdzu! pēc ilgas domāšanas man salikās kopā - tas taču ir Valts Kleins! tas pats, kurš lasīja lekciju pirms septiņiem (ārprāts) gadiem kādā aukstā janvāra vakarā kādā gandrīz siltā meiteņu korporācijas dzīvoklī. es tur biju viesu vakarā apskatīties, vai gadījumā beibes nenodarbojas ar paukošanu. nenodarbojas. un tā korporācija galīgi nebija priekš manis.
bet Valts! es pilnīgi neatceros, par ko viņš runāja, droši vien šķirstīja kaut kādus savus labākos darbus un vienkārši pļāpāja, bet es atceros, cik ļoti mani iedvesmoja viņa runāšana. pat pēc tam par to ierakstīju blogā, šis ieraksts gan pašlaik ir zināmu iemeslu dēļ dzēsts.
viņam tik ļoti patika vējš, krēsla, gaisma, klusums, troksnis, cilvēki, daba, pilsētas! un viņš tik aizrautīgi runāja par to, ka nespēj nefotografēt, jo baidās, ka tas skaistums, kurā viņš atrodas, varētu tā vienkārši pazust. un tas esot neprātā skaisti.
es atceros, es sēdēju, paliekusies ar priekšu, un man šķiet, man no mutes nāca varavīksne. ar Valtu pēc tam droši vien nepačalojām, jo es tā nedaru īpaši, bet es nekad neaizmirsīšu viņa kaismi uz skaistumu un to, cik ļoti man sagribējās dzīvot pēc tādas uzstāšanās.

tā, tas bija ļoti garš vienas šodienas pieturas apraksts. atvainojiet, ha. atgriežos pie vecās labās uzskaitījuma formas. jo tas ir strukturizēti, un jo es esmu jurists. un padariet ko. (cik labi, ka kāds mans ex kolēģis neizbīdīja noteikumus, ka juristiem var atņemt kvalifikāciju, hahaha, cik nesmieklīgi)

1. šodien pirmo reizi mūžā noklausījos veselu from first to last dziesmu. jo esot jubileja, un jo tur atkal dziedāja mans draudziņš skrillex. #regretnothing, bet vairāk neklausīšos

2. šodien manējie stāsies pretī sābriem (Dallas Stars V Buffalo Sabres, if you will), un tas būs cilvēku laikā, kas nozīmē, ka skatīšos intenretos mēbeles un fonā ies nevis kāds seriāls, bet gan hokejs

3. no rīta iestigu sniegā. šausmīgi iestigu, netiku ne uz priekšu, ne atpakaļ. mašīnā man apbira asaras, bet tad es sasparojos, nodomāju - vai tad es neesmu kurmis? un ko kurmji dara? rok taču! - un izkārpījos. prieku lielāku padarīja fakts, ka netālu no manis pirms brīža četri cilvēki sirsnīgi stūma tāpat iestigušu volvo, bet es tiku galā bez palīdzības

4. esmu apņēmusies iet uz A-Europas koncertu un attiecīgi saģērbties. kur var dabūt tādas spīdīgas adidas bikses ar srīpām, kuras sānos ir pogājamas? (turklāt, ja izdosies atrast, būšu nereāli stilīga, jo, kā zināms, sabiedrības dāmām patīk šādas drēbes pēdējā laikā)

5. televizorā redzēju, ka ir raidījums par cilvēkiem, kas draudzējas ar neparastiem dzīvniekiem. mans draugs ķengurs, mans draugs tīģeris, mans draugs jenots. lūk, un tur bija sižets par draugu krokodilu. kādam cilvēkam ir draugs krokodils. nu tiešām? esmu atradusi vēl kādu lietu, ko nespēju iedomāties sevi saprotam. kurš gan gribētu draudzēties ar krokodilu?!

6. LinkedIn'ā mani ir sākuši aicināt ķīnieši. ko tas varētu nozīmēt, nezinu, žīdi neaicina, piemēram.

7. dzeru negaršīgu zaļo tēju. tik negaršīgu, ka iemērcu tajā salveti un ar mitru notīrīju pleķus no somas.

8. un viss ir labi. jā, reizēm gribas plēst matus, bet tas parasti ir tikai manā galvā, un tad vajag vienkārši ar spēku tam izdzīvot cauri, un tad mati paliks vietā, un varēs atkal braši stāties pretī tiem izaicinājumiem, kādus nu mums katram dzīve piegādā.

ā, par virsrakstu - tā arī ir. jūsu ziņā ir uz kaitīgo paskatīties no tāda skatpunkta, lai iznāktu kaifīgi. un var! visu var. vajag tikai pareizo kompāniju, ar ko var smieties, bučoties, ironizēt, kopīgi plānot pasaules iekarošanu un stāstīt par to, ka sapnī kāds gribējis nozagt tavu idenitāti.



nu jūs taču man patīkat! es gribētu jums pieskarties.

miers un vienmēr jūsu,
Š.

pirmdiena, 2016. gada 24. oktobris

we're sown together, she's born to mesmer

labvakar

sestdienas vakarā biju uz placebo koncertu. es nezinu, kā lai to pasaka, bet kaut kas jāpasaka ir. protams, jau sen pāri ir tas vecums, kad, uz skatuves ieraugot molko un stefanu, sākas sirdsklauves un nevaldāma smilkstēšana. bet kaut kas tur ir un vienmēr būs, jo, nu.. ir jau tā, kā pirms koncerta runājām - bez viņiem pavisam mierīgi var iztikt, bet tā nebūs tāda maza patikšana, tā būs nenormāli skaudra mīlestība, un no tās nevarēs līdz galam tikt vaļā, jo vienmēr tā kaut kur būs. vajadzēs tikai pareizo iedarbināšanas mehānismu. un tad tu sēdēsi, klausīsies kādu no tumšā laika dziesmām, cauri griestiem mēģināsi saskatīt debesis un elposi līdzi tam, ko viņš tur tais dziesmās saka. katrs pats mēs sapratīsim, par kādām frāzēm ir runa.

nu lūk. pirms koncerta satikos ar tā vakara kompāniju (paldies, E. un R., bija ļoti jauki ar jums. principā pat foršāk, nekā es gaidīju, khmm, jo man vienmēr ir bail, ka šāda rakstura satikšanās būs nenormāli jancīgas. jā, nu re, gribēju komplimentēt, bet sanāca stulbi. loģiski) un konstatēju, ka viņiem ir rokās koncerta setlists, kurš veiksmīgi savietots tā, ka pa vidu ieliktas arī neriktīgas dziesmas, kas kā radītas čuru/alkohola/smēķu pauzēm.
no sākuma man bija prātā, ka braši pārkāpšu tos noteikumus, kas norādīti uz biļetes, un ko skaļrunī teica kāda patīkami modulēta vīrieša balss ("godājamie skatītāji, atgādinām, ka lietot foto un video tehniku mobilajos tālruņos koncerta laikā ir aizliegts" vai kaut kā līdzīgi) un daudz filmēšu, bet sapratu, ka tā ir muļķīgākā ideja pasaulē.
protams, par pašu muzikālo izpildījumu man ir tik daudz vārdu, ka visi šķiet kaut kādi neatbilstoši. jā, skaisti. jā, gribas raudāt un bučoties, un pīpēt. un pieskarties cilvēkiem, un dejot un dziedāt, un vēl daudz vairāk raudāt un domāt par visām sliktajām lietām, kas savulaik atgadījušās. protams, tas nav ne veselīgi, ne atbalstāmi, bet, galu galā, tas ir kaut kā tik nepieciešami, ka nevar neklausīties un nevar tur nebūt. likās, ka, jo skaļāk es bļaustīšos līdzi visādiem te "I know you want the sin wothout the sinner" un "come on baby, come on come on darling, let's exchange the experience", un vēl "c'est le malaise du moment, l'epidemie qui s'etend" (okei, meloju, to dziesmu viņi izpildīja angliski), jo sāpīgāk tas viss būs. bet, ziniet, tās ir tādas labas sirdssāpes. jā, galīgi absurdi, bet esmu absolūti pārliecināta, ka vismaz daļai publikas ir tādas pašas sajūtas. mja. es varētu runāt līdz bezsamaņai par to visu, bet man tiešām šķiet, ka tas nav vajadzīgs. kā zināms, šādus pārdzīvojumus taču vislabāk paturēt pie sevis.

atceros, kā reiz ar Š. runājām, ka viņai pēc viņas mīļāko mūziķu koncerta bija liels enerģijas pieplūdums, prieks un iedvesma turpmākajām gaitām, bet man pēc šiem (sestdien bija mans ceturtais apmeklētais Cebo koncerts mūžā) koncertiem parasti ir tādas kaut kādas skumjas. šoreiz balss bija mazlietiņ iestrēgusi, bija arī stipras galvassāpes un vienatnē palikšanas noskaņojums. jā, pēc koncerta ar visu to apmeklēju Elīnas vārda dienas pasākumu, kurš bija ļoti sirsnīgs un silts, bet es ar visu to, kā jutos, tur neiederējos tik stipri, ka gandrīz kauns. ļoti žēl ka šie divi pasākumi sakrita vienā vakarā, ja būtu kaut vienas dienas starpība, es garantēju, ka es būtu bijusi krietni baudāmāka kompānija. vēlreiz atvainojos, bet nu - vēl būs daudz šādu ballīšu, kuras būs tikpat leģendāras kā tā, ar ko iesākām 25 gadu jubilejas svinību gadu.

ko ar to visu gribēju pateikt? neko. principā tikai vēl un vēlreiz atgādināt, ka skaistums taču dzeļ par visām sāpēm asāk, skumjas ir skaistas, un tas viss kaut kā sirreāli saiet kopā un šķiet precīzi saderīgs ar to, kas dvēselē darās vai ir darījies.
un es negribu, lai sestdienas vakars un no tā izrietošās sekas pagaist atmiņu gaiteņos. tāpēc gluži vienkārši ir jāpieraksta. tas arī viss.

cik reizes pēc koncerta esmu raudājusi, neteikšu, hā.


lēnām atgūstos, jūs man vēl arvien patīkat un es gribētu jums pieskarties.

miers un vienmēr jūsu,
Š.

otrdiena, 2016. gada 4. oktobris

visu var tumsā pazaudēt, bet sevi - tikai atrast

sveikiņi.

uzrakstīju šo pirmdienas vakarā, kad biju mājās ar nelāgām sajūtām, bet nolēmu, ka uzrakstītajam jānogatavojas. un, re - feisbuks saka, ka ceturtajā oktobrī iepriekšējos divus gadus esmu publicējusi divus senākus ierakstus. tātad pareizi darīju, ka ļāvu visam pa nakti nosēsties.

par virsrakstu - tā kādreiz teica Ziedonis, un, izejot no vakardienas (runa ir par svētdienu, protams) notikumiem, es nospriedu, ka gluži vienkārši tas viss ir pastāstāms. galvenokārt jau tāpēc, ka pēc tam man gribēsies atcerēties. un detaļas pašlaik vēl stipri palikušas atmiņā, bet ar laiku, kā ierasts, kaut kas paliks blāvāks, un nekādas jēgas beigās nebūs. ha.

nedēļas nogale iesākās piektdien, kad vakars beidzās ar manu zvaigžņu brīdi - paklupšanu uz kāpnēm un skaļu knakšķi kreisajā potītē, kas vainagojās ar taksometra braucienu, jo paiet es nebiju spējīgs. par to nekas - uz traumām (tfu, tfu, tfu) jābrauc nebija, un sāpes līdz šim brīdim ir gandrīz pagaisušas.

sestdien ņerkājos, bet svētdienā bija domāts doties ekskursēties uz Šarlotes ezeru. jā, to pašu, par kura eksistenci uzzināju jau pirmajā kursā, kad šķirstīju savu pirmo Civillikuma grāmatiņu. tur beigās ir ezeru saraksts, kuros valstij esot zvejas tiesības. lūk, Šarlotes ezers, Šarlotes rajončikā, netālu Šarlotes kapi un vēl kaut kas šarlotes. nu kā radīts ekskursijai! protams, gandrīz trīs stundu brauciena attālums bija mazliet entuziasmu slāpējošs, bet svētdienas lietainajā un aukstajā rītā bijām apņēmības pilni doties ceļā. okej, nu saruna "- vai tu esi gatavs piedzīvojumam? - nē" nav nekas motivējošs, taču tas tika ignorēts, un mēs sākām.

principā pilnīgi visi apstākļi liecināja, ka diena nav labvēlīga ceļojumam. lūk arī uzskatāms un īss notikumu izklāsts.

1.iebraucam Lielvārdē paskatīties uz likteņupi, tur tāds zāļains laukums. upe forša un tā, bet, griežoties atpakaļ, mans uzticamais sarkanais dampis, saukts arī par putekļsūcēju vai koferi, iestrēgst dubļos. nu bet dubļos!!! pēc ilgas šņakarēšanās pārvaram cilvēka dabisko lepnumu un ejam meklēt kādu palīdzīgu cilvēku. atrodam un izvelkamies no dubļiem, bet laiks, protams, tiek pazaudēts.

2. ieraugām šarlotes ezeru, tur jau viņš ir, pilnīgi nekāds un pelēks, redzams no kalniņa. esam sataisījušies nonākt līdz ūdenim

3. nevaram atrast ezeru

4. nātres

5. vēl nātres

6. suņi aizskrien pāri ceļam mežā pakaļ ruksim, aizmirst, ka viņiem ir saimnieki, aizmirst, ka viņi nav no šarlotes ciema, aizmirst, ka jānāk mājās, aizmirst, ka šajā pasaulē ir kaut kas ārpus rukšiem

7. mežs, kurā suņi ieskrējuši, ir šausmīgi liels

8. ejam prasīties uz blakus mājām, vai nav kāds atskrējis un, ja gadījumā atskrien, lai zvana. ož pēc kazas siera un āboliem, bet cilvēku nav. un es nespēju jums izstāstīt, cik jocīgi ir iet iekšā svešā sētā un klauvēties pie durvīm, ja prātā nāk nelūgtas ainas iz lasītiem šausmu stāstiem vai redzētām šausmu filmām

9. ejam to pašu prasīties uz vēl citām mājām, tur ir dzirdējuši gaudošanu

10. turpinām prasīšanos kaimiņos esošajās mājās. es teicu par tām šausmu ainām prātā? ja, nu lucu - vienās mājās, kur mazos aplociņos rej kādi četri suņi, mūs laipni uzņem kungs ar protēzēm abu roku vietā, gumijas zābakiem, īspiedurkņu kreklu (spriediet paši, cik svētdienā bija auksts) un pāris trūkstošiem zobiem. nu khhh

11. sāk palikt tumšs

12. mazais ostītājs izskrien no meža, izskatās drusciņ sakaunējies par savu nesankcionēto 2h pastaigu. bet varbūt arī tā nav taisnība, jo ostītājam vienkārši ir tāda seja vienmēr

13. lielais ostītājs palaidnis vēl nav ieradies.

14. tumšs un migla. un mežā kāds staigā. ne sunis.

15. tiek izbraukts uz tuvējo benzīntanku pēc kā silta dzerama un materiāliem, lai varētu uzbliezt turpat rajonā izvietojamus sludinājumus

16. taisām sludinājumus, gribam līmēt pie kādas pastkastītes

17. pagājušas piecas stundas

18. kas tad tur? lielais ostītājs klāt! sakaunējies nav nemaz, priecīgs un slapjš. un ievērojamu gabalu no tās vietas, kur ieskrēja mežā. noteikti izceļojies pa kaimiņvalsti, mežā izostījis visas malas, izgaudojies, izšņakarējies un izdzīvojies pamatīgi.

19. piebrauc naftas caurules apsargs Romāns un pieraksta mūsu visu kontaktinformāciju. drošībai, tā teikt. nesaprotu, kāpēc tāds pārsteigums, ka esam atbraukuši no rīgas


globāli - cilvēki ir ārkārtīgi jauki un palīdzīgi. tie, kuriem mēs varējām pienācīgi izskaidrot, ka meklējam divus suņus, tādus un tādus, un tie, kuriem lūdzām mašīnu dabūt ārā no dubļu peļķītes, un viņiem liels un sirsnīgs paldies!
iespējams, no šī piedzīvojuma kaut ko iemācījos, bet galvenokārt jau, protams, faktu, ka tu patiešām neesi viens pats. ja paiesies un būsi pietiekami ņiprs, tev palīdzēs. iespējams.

un vispār - brauciet piedzīvojumos, draugi! atrodiet vietu ar sev īpašu nosaukumu, bruņojieties ar roadtrip playlist, ar karti un ar piedzīvojumu garu, un aiziet!
jā, un dariet visu pārējo arī - smejieties, mācieties jaunas valodas, šujiet priekšautus, ejiet uz koncertiem, dzeriet kafijas, rijiet kanēļmaizītes, māžojieties uz ielas, ceļojiet, elpojiet dziļi, ejiet draiskoties parkā, interesējieties par dinozauriem un bučojieties.

man jūs patīkat, un es gribētu jums pieskarties.

miers un vienmēr jūsu,
Š.

trešdiena, 2016. gada 10. augusts

you grow me like an evergreen

labvakar.

protams, sen jau nav rakstīts, un kopš pēdējā ieraksta ir notikušas daudzas vasaras lietas. kaut vai brauciens uz Horvātiju ar mūžīgo partner in crime, kaut vai visvairāk meinstrīm festivāla apmeklējums, kaut vai Melnsili, Cēsis un Dobeles. ļoti viss pilns liekas!
es zinu, ka kādreiz ārkārtīgi aizrāvos ar notikumu pārstāstu, papildinot to ar subjektīvu kritiku un piezīmēm, ko varētu nodēvēt par heitošanu, taču šoreiz tā vis nebūs. man vienkārši ir kaut kāda pilna galva un sirds arī, tāpēc ir pienācis pļāpu laiks.

globāli šodien bija tāds laiks, kāds bija, no rīta es aukstumā devos uz darbu un nospriedu, ka ir diena, lai darbam radītu tādu mazdruscītiņ skaudru fonu. un, lūk, paklausījos placebo (22.oktobris, draugi, who's coming with me?!). kā zināms, kad es biju maksimālistiskais un kreisi domājošais tīneidžers, es elpoju šīs trijotnes daiļradi, visam varēju atrast skaņu celiņu tādā viegli sirdssāpīgā manierē, bet nu šodien visa diena pagāja kaut kādā tādā kā mākonī.
jā, apkārt visiem notiek lieli un skaisti notikumi, visi pa labi un pa kreisi ir jāapsveic ar iekāpšanu sievas/vīra vai jauno vecāku kārtā (okej, nu ne tādi paši tuvākie draugi, bet tie, ko es socportālos redzu katru dienu), bet es vēl neesmu saņēmusi nevienu ielūgumu uz kāzām. kas par lietu, draugi?! kāpēc visi iet ciemos uz kāzām, bet es neeju? jā, zinu, ka manu pašu sirdsmīļāko cilvēku lokā, liekas, pavisam tuvas kāzas netiek plānotas. man vienkārši jau sāk pietrūkt vārdu, kādos izpaust savu vilšanos par to, ka pēdējoreiz uz kāzām biju pirms diviem gadiem, bet gribu vēl.

atgriežoties pie mākoņa - es atkal un no jauna sāku sevi apzināties tajā mana vecuma cilvēku grupā, kuriem nav vēl nekas nostabilizējies tādā tradicionālā manierē. nu saprotiet, tiem un tiem ir šādi tādi sasniegumi, skaidrs dzīves redzējums un kaut aptuvens plāns kaut kādam laikam uz priekšu. bet es te sēžu savā džemperī ar uzrakstu "selfie", vīriešu apenēs ar alus kausu apdruku un prātoju to, ko jūs šobrīd lasāt. zinu, ka pirms kāda laika esmu par šo tēmu jau izteikusies, bet, paskat tik, īsti mainījies nav nekas. nu labi, varbūt nedaudz ir kaut kas citādāk - es kategoriski atsakos kaunēties par savu pašreizējo ambīciju trūkumu. es apbrīnoju un cienu personas, kurām ir mērķi un plāni, kā tos sasniegt, bet tai pašā laikā man šķiet, ka ambīcijām pie tevis jāatnāk neparedzētā brīdī, un tad, kad cilvēks saprot, ka - nu, vot ir, šito man totāli vajag! -, ir jābūt kaut kādai pārliecībai. tas nozīmē, ka mērķi, kuri deklarēti tikai mērķu nepieciešamības labad, ir kaut kādi neriktīgi.

nu lūk, un šo vot-vajag sajūtu tā arī neesmu sastapusi. un tas nekas! esmu absolūtākais jūtu cilvēks, bet to jūs jau zināt, un man nepieciešams kaut kāds emocionāls grūdiens, lai sakopotos un sāktu kustēties kaut kādā virzienā. pilnīgi kā tajā džutas/ropažu ielas krustojumā, kad brauc uz brīvības ielu virzienā no čiera: tu esi uz ceļa un kaut kur virzies, bet joslu līnijas nav redzamas. vai tas nozīmē, ka galā nav iespējams nonākt? itin nemaz! mēs vienkārši nezinām, kur ir tas gals.

tikai nepārprotiet - es ļoti priecājos un jūsmoju, atbalstu un jūtu līdzi ambicioziem un mērķtiecīgiem cilvēkiem. pašlaik gan sevi pie tiem nepieskaitu, jo pagājušās vasaras sapnis ir piepildīts, un tagad ir tiešām kaut kā vētraini, viss ļoti jauki notiek, gan profesionāli, gan privāti, taču lielā galamērķa, kas visam piešķirtu kaut kādu noteiktu nozīmi, īsti nav.

ā, un vēl kas - ir tāds viens ļoti liels apjukums, kad atsakos ticēt kaut kam ļoti labam, jo manā nereāli ilgajā divdesmit sešus (ārprāts) gadus ilgajā pagātnē nav nekā tāda ļoti laba, ar ko es varētu pašreizējo ļoti labo salīdzināt. stulbi, vai ne? protams! bet cik neinteresanti gan būtu bez stulbībām!

kā nesen dzirdēju no ļoti tuva un mīļa cilvēka - dzīvo ar pilnu sirdi, Š, un nebaidies!

zvēru no visas sirds mēģināt tā darīt.

iesim priecāties un purināsim no krūtīm ārā smeldzi, ja tāda ir sakrājusies! runāsim, ķiķināsim, svepstēsim, mīļosim, bučosimies, spiegsim, sadosimies rokās, vīnosim, prātosim, tresīsim, ceļosim, sapņosim, un būsim tik stipri kā vēl nekad!!

man jūs patīkat, un es ļoti gribētu jums pieskarties,
miers un vienmēr jūsu,

Š.


otrdiena, 2016. gada 28. jūnijs

un nebeidzams ir šis vienkāršības vājprāts

labvakar.

paskat, kas tad tas, vai tikai tas atkal nav pļāpu laiks!

pēdējā mēneša laikā (nu, mazdrusciņ vairāk, tas tā kopš iepriekšējā ieraksta šite) esmu neskaitāmas reizes sēdējusi kaut kādā kaktā, lauzījusi rokas un domājusi, ka nu reāli vajag izpļurkstēties. par ko? nu lūk, tur jau tas miljons dolāru jautājums. vai tiešām ir, par ko? zinu, ka, kā ierasts, tas nebūs nezinkādu filosofisku pārdomu pilns posts, drīzāk tāda čīkstēšana, gremdēšanās sajūtās un prātošana, kā tad tikt galā ar to, ar ko principā galā nemaz nav jātiek.

ir jūnija beigas, ļaudis. jūnija beigas! tieši kāpēc jūniji vienmēr tādā mērkaķa ātrumā pašaujas garām, var man kāds paskaidrot? jūnijs, kurš bijis pilns jāņu, puķu, bučošanās, pērkona negaisu un visādu svinēšanu. jā, vasara ir garden party laiks. lūdzu nemāniet sevi - manā pasaulē garden party nav vis skaista pasēdēšana kaut kur lapenē baltā cepurē un mežģīņotā kleitā, dzerot kādu smalku un pieklājīgi alkoholizētu dzērienu, nē. manā pasaulē garden party ir vislabāko cilvēku kompānijā apsēšanās tur, kur nav netīrs (vai tur, kur ir vismazāk netīrs), pudeles atkorķēšana, ja nav glāžu un skaļa diskusija par tajā brīdī aktuālām tēmām, kas parasti ir nepieklājīgas.
jūnijā vienmēr gribas nosēsties un apkopot līdz tam izdarīto un nodzīvoto. iespējams, tas saistīts ar faktu, ka šis burvīgais gads nu ir jau PUSĒ, iespējams, tas vienkārši saistīts ar to, ka vakar atkal biju uz izlaidumu. un piektdien iešu vēlreiz. uz citu tikai.

tātad. kas ar šo jūniju? nekas. tas ir bijis tāds, ka nav sūdzību. un tas gadās reti, jo viena no manas satriecošās profesijas iezīmēm ir sūdzēties par visu, ko vien var.
vispār jau es tikko sajutos tā, ka roka pasniedzās pēc vienas no dzejoļu grāmatām. kad lasu dzeju pirmo reizi, es pasvītroju rindas vai vārdus, kas mani īpaši uzrunā. pēc laika tieši tās pasvītrotās rindas ir visjaukāk un smeldzīgāk izlasīt. tīri tā iemesla pēc, ka ir jancīgi konstatēt, kas man galvā darījās pie dzejoļu sākotnējās lasīšanas un salīdzināt to ar visu, kas man galvā tagad.

galva man, kā vienmēr, ir pilna. pat nezinu, kā lai to vislabāk ietērpj vārdos. man ļoti patīk lietas pašlaik. diemžēl, līdz šim manā pieredzē aizķērušies gadījumi, kad šādos patīkamības brīžos vajag turēt muti ciet, neko neteikt, klusiņām priecāties un cerēt, ka tas nav kaut kāds ļauns joks. un tad ir tāda iekšēja nekonsekvence - tad kā? staigāt ar tādu muti, no kuras laukā burtiski gāžas kaut kādas nevienam nevajadzīgas sajūsmas kripatas, vai arī labāk to visu kaut kā nolīdzsvarot un izlikties, ka es esmu no tiem mierīgi priecīgajiem cilvēkiem, kuriem viss rit tādā rāmā gultnē? nu stulbi, nu!

okej. šķiet, ka lēmums jau pieņemts, hā. es tad turpināšu skatīties uz visiem priekšā stāvošajiem garden parties, uz notikumiem, kas paredzēti un kas neparedzēti, uz visādiem negaidītiem situāciju risinājumiem, uz atvaļikiem, ceļojumiem un dzirkstoša (vai nedzirkstoša) dzēriena glāzēm. čalosim, smiesimies, mēģināsim braukt ar laivām, bučosimies, pļāpāsim, kopīgi heitosim, skatīsimies uz horizontu, plānosim un neplānosim vienlaicīgi, iesim uz koncertiem, sūtīsim draugiem zvēriņu bildes, un būsim neprātīgi (lūdzu tādā līmenī, lai nebūtu jāiesaista tiesībsargājošās iestādes vai ātrā palīdzība).

man jūs patīkat un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,
Š.