svētdiena, 2013. gada 20. oktobris

pilsēta, kurā visi brauc ar volvo

labdien, dārgie.

esmu atpakaļ no ceļojuma uz Stokholmu, kurp šoreiz devāmies kopā ar Aiju. pašlaik jāraksta prakses atskaite, tāpēc, protams, esmu te un pļāpāju.

sākām piektdien, kad laika ziņās tika brēkts, ka vakarā būs vētra un vispār drausmas. arī darba diena bija visai stresaina, kas beigu galā bija tomēr visai veiksmīgi. stresa gadījumā varēja lieliski atslābināties un smieties, un smieties, smieties.
(tagad atkal pa tv ir tā reklāma, kur saka, ka "tas ir laiks, kad meklēt stiprākos argumentus", NEPIEKRĪTU, jo laiks, kad meklējam stiprākos argumentus, ir prasības pieteikuma sastādīšanas laiks, nevis kinder šokolādes laiks)
atpakaļ pie lietas. uz ostu skrējām, jo likās, ka nokavēsim, un vispār tā vienkārši bija interesantāk. nodrošinājušās ar alerģijas, pretsāpju un pretnelabuma tabletēm, kā arī, saprotams, arī ar alkoholu, devāmies uz kuģa, kur sastapām veselu varzu ierasto tallink pasažieru - pusmūža cilvēku ar ģimenēm, kas sagatavojušies dzīves lielākajai ballei. šoreiz man nebija līdzi trīs somu ar drēbēm, jo bija slinkums visu sakravāt (t.i., ceturdien biju bārā, pēc kā nemaz negribējās meklēt drēbītes)
mēs sākām ar tostu par lielisku nedēļas nogali un priecīgu noskaņojumu. vakara programmā mums uzstājās toma džonsa un šēras atdarinātāji, kuri izklausījās visai labi. nu, tas ir, izņemot šēru, kura visu laiku bakstīja gaisā un izskatījās nepārliecināta par sevi. visas šīs lielās trokšņošanas gaitā mums mēģināja pievērst uzmanību astoņi drosminieki, bet neviens no viņiem patiešām nebija mūsu uzmanības vērts. šo bēdīgo notikumu gaitā mēs nonācām pie šādiem secinājumiem.

1. meitenēm mēģina piebraukt vīrieši, kam ir vismazākās cerības uz sarunu vai vismaz skatienu
2. viņiem nav nepieciešams saņemt drosmi, viņi vienkārši domā, ka ir ārkārtīgi lieliski ar savām svītru biksēm, saulespuķu sēklām un alus kastēm, kas uzskatāms par neatņemamu aksesuāru vakarā uz kuģa.
3. piedāvāt var visu ko - sākot no spēļu automāta, līdz pasēdēšanai blakus, līdz pat šampanietim uzmanības pievērsēju istabā un (es diemžēl nejokoju) seksam četratā ar viņa dāmīti.

tieši tā. esmu iemācījusies daudz jauna, arī to, ka cilvēki ap sešdesmit neprātīgi priecājas uz deju grīdas, izskatās ļoti laimīgi, ka latvieši parasti dzied tādas dziesmas kā "grieze, griezīte", "mēmā dziesma", un "smilšu rausis". to nekad nesapratīšu, gluži tāpat kā ādas vestes ūsainiem kungiem rūtainos kreklos. karaokē, saprotams, ir jāpadara sevi par muļķi un jādzied, bet tās noteikti ir visiem apnikušās popdziesmas, nevis kaut ko nozīmējošas latvju dziesmas. nu smieklīgi.

diena volvo pilsētā. nezinu, kāpēc tieši tam pievērsu gandrīz visvairāk uzmanības, bet pēc paģirainas pamošanās un gājiena līdz nogrimušā kuģa muzejam (un brokastīm, kas ļāva patīkami pierīties) man acīs krita tas, ka pilsētā 70% auto ir tieši volvo. pārsteiguma nekāda, bet nu - volvo. dažāda vecuma un dažāda smukuma, bet visi ļoti kopti un normāli. vēl stokholmā ir gari un uzvalkos tērpti skaistuļi (runāju par vīriešiem, nevis suņiem, lai gan arī suņi tur bija skaistuļi un visi kā viens bija šķirnes sunīši. prieks skatīties!).
pēc nogrimušā kuģa apskates klīdām tālāk, izstaigājām pilsētu, pabijām pie ūdeņa, papriecājāmies par tīrajiem un smaržīgajiem cilvēkiem, paklanījāmies eversheds biroja priekšā, un vispār patiešām izbaudījām lielisku dienu.

un mācība no šī visa pasākuma - ceļot ir lieliski ar draugiem, īpaši, ja šiem draugiem ir atzīstama humora izjūta, kopīgas iezīmes un līdzīgas intereses.

priecāsimies. jo vienmēr būs pavisam labi piedzīvojumi priekšā.

man jūs patīkat, un es gribētu jums pieskarties,

vienmēr jūsu,

Š.

piektdiena, 2013. gada 4. oktobris

un atkal uz riņķi

sveikiņi.

pašlaik esmu iegrimusi visai dziļās pārdomās. protams, katru dienu man prāta tālāko nostūri šķērso doma, ka nekas nav skaidrs, viss vēl priekšā, bet tūliņ tūliņ jau būs jāspēj pieņemt kaut kādi lēmumi, kas turpmāko ievirzīs šādā vai tādā gultnē. lai gan, kuru es te mēģinu apmuļķot, šādi gultnes maiņas lēmumi gluži vienkārši nestrādā. un cauri. kad liekas, ka - jā, tagad būs šādi, un es tagad ņemšos un darīšos tikai šādā virzienā, kaut kas notiek, un atkal viss pagriežas. kāpēc, tas man nudien nav skaidrs, bet es noteikti kādreiz ceru nonākt pie izskaidrojuma.

piemēram, kad pabeidzu vidusskolu, es biju visai droša, ka jurisprudence nav galīgi man, tagad, esat jau to dzirdējuši, domas ir atkal un atkal mainījušās. no sākuma gribēju strādāt krimināltiesībās. tad maksātnespējā. tad lietu tiesībās. tad vēl un vēl.. un beigās sapratu, ka vienkārši ir jāgaida, kad specialitāte atnāks pati. jo maģistra darbs lēnām top, un top galīgi nevienā no šiem manis nosauktajiem kādreiz gribētajiem virzieniem. mani patiešām māc šausmas, kurp gan es došos, kad būs jāmeklē prakse manā izvēlētajā tēmā. ar to taču normāli cilvēki nenodarbojas!

šodien saņēmu ziņu, kas mani negaidīti iepriecināja. pirms pāris nedēļām pieteicos kādā apmācību programmā, ko organizē atpazīstams advokātu birojs, un šodien atvēru epastu, kas apliecināja, ka esmu izturējusi konkursu un tur tikusi. protams, tas ir atzīstams rezultāts, bet es esmu patiešām neierasti ārkārtīgā sajūsmā. iespējams, esmu atklājusi sev kaut ko jaunu, kas man varētu patikt. vai arī, šis ir kārtējais gultnes mainīšanas lēmums?
nav ne jausmas. varētu arī vienkārši nopurināties un iet tālāk, kā es vienmēr to esmu darījusi, bet šoreiz girbas iet lēnām. rūpīgi. it kā ar lēnāku iešanu pārliecināšos, vai tas man pavērs kaut kādas jaunas durvis vai nē.

mēs visi maināmies, ļaudis. arī pavisam ne tādā virzienā, kādā esam reiz iecerējuši. zinu, ka runāju klišejās un tā, taču es vēl arvien esmu pārliecināta, ka ir jāmēģina saprast un pielāgoties. ne tikai no manas puses, bet arī no visām pusēm, ar kurām saskaros ikdienā.

būvēsim jaunus tiltus un neatstāsim novārtā vecos!

ļoti gribu satikt visādus draudziņus, sabučoties, papļāpāt, pasmieties un, galu galā, atklāt jaunus apvāršņus. jo vienveidīgi dzīvot ir grēks taču, vai ne, dārgie?

miers un vienmēr jūsu,

Š.