ceturtdiena, 2009. gada 26. novembris

and I wrote you ten love songs

labsvakars, košie.
es tagad pat nemaz nezinu, ar ko lai sāk. it kā informācijas, ko es gribētu publicēt šajā sasodītajā vietnē, nav daudz, bet tomēr. man gribas parunāties. šovakar atkal ir jāmācās (rītdien kāzuss, jap jap dadū-dā lop-lop), un līdz ar to man negribas to darīt, dabiski. kā pierasts, tagad mēģinu darīt visu, kas iespējams, lai šo mācīšanos atliktu uz vēlāku laiku.
piemēram, šobrīd man atkal prātā nāk 17./18.novembra nakts un šī dziesmiņa

bet ne par to ir runa. runa vispār patiesībā nav ne par ko. vienīgi man kaut kāds atkal smejošais noskaņojums uznācis.
par to es nedrīkstu runāt, bet vakar rakstīju divas ĻOTI SVARĪGAS vēstules, un pēc tam man pasacīja, ka, tā kā es esmu to tik glīti izdarījusi, man būs vairāk darba. jes. par to tiešām nezinkāpēc prieks, bet nu, paturot prātā šodienas valstszinātnes lekciju un Kārļa Marksa teoriju, ka visi strādā un ir laimīgi, aizdomājos, ka es nudien nevarētu dzīvot komunismā un būt laimīga par to, ka ir daudz jādara. kaut vai tāpēc, ka darbs ir diezgan stresains. kādreiz nespēju noticēt, ka darbs rada stresu, un čilloju pa dzīvi tā viegli. tagad, kad patiešām strādāju, sapratu, ka stress rodas un nāk, gribēts vai negribēts.

nē nu jā. piektdien bija ēstgatavošanas pārtijs Reja dzīvoklī, ļoti jauki, rītvakar fizmatu pārtijs (ak, kā man gribētos viņus redzēt darbībā, taisni zosāda metas. bez sarkasma), parītvakar Rītausmas ballīte, arī mežonīgi jauki, un atkal man ir pozitīvs pārdzīvojums priekšā, es domāju, protams, dzīvokļa iekārtošanu. manām ballītēm ir dresskods (vispār vienmēr, nevis tikai dažreiz. dīvaini), un arī mājoklim līdz ar to ir dresskods. pēdējais, ja atceraties, bija PIZĢETS, kas arī bija baudāmi.

un vēl kas. Gunita man aizrādīja, ka es laikam ļoti daudz smejos par cilvēkiem. un jā, tā ir. tagad sāku domāt, vai tas ir labi, vai ne tik labi. es, protams, ikdienā pasmejos un papriecājos, cik jauki un mīlīgi ir šis vai tas (piemēram, šarlotes twi-hard'isms), bet nekad nekad to nedaru ļauni.
man pat ienāca prātā, ka vajadzētu mazāk smieties, bet es gluži vienkārši nespēju. man tie smiekli nāk un nāk, un nekā darīt lietas labā nevar. kaut vai šodien - sasmējos par to, kā es pagājšsvētdien gandrīz izraisīju ugunsgrēku. tiešām, un tas bija netīšām. nekad man tā nebija gadījies.
--
kā pēdējo atstāju savu lielāko prieku, kas garastāvokli uzsita augšup gluži sprādzienveidīgi. man atnāca ēpastiņš ar ielūgumu piedalīties Literārajā Akadēmijā. un ēpastiņš atnāca no Ronalda Brieža, vīrieša, ko es sāku ļoti cienīt, un paldies liels viņam par to, jo es nekad viņu dzīvē neesmu satikusi, bet viņš ir pazīstams (un, galvenais - viņam patīk) ar to, ko es radu sevis pašas dēļ un ko uzdrošinos reizēm parādīt arī citiem. viņš jau Baltās nakts Survival kit ietvariem bija mani ieteicis kā daudzsološu (šeit es drusku sasmejos), tad es arī nobrīnījos. bet nu tas "Pārlasīju jūsu darbus, un izlēmu piedāvāt jums vietu tur un tur" mani iepriecināja un sasildīja.
tātad, es piedalīšos šajā ļoti izredzētiem cilvēkiem paredzētā programmā, ko finansē LKKF, un tas nozīmē, ka man ir kaut drusciņa talanta. VAI NAV PĀRSTEIDZOŠI? es priecājos par sevi. un pašpārliecinātība nāk klāt mazdrusciņ, un iedvesma sāk kūņoties un sliet augšup galvu, un vispār, es nespēju sagaidīt.

ko jūs šobrīd gaidāt ar nepacietību, ko? man tādu lietu ir saradušās daudz pēdējā laikā. pat "pavasarfīlings" neizzūd no etiķetēm.

svētdiena, 2009. gada 22. novembris

cauri laikiem

labrītiņ, ļaudis.
mans milzīgais tukšums pēc cebo sāk aizpildīties, un es esmu pat pārstājusi urkšķēt par to, cik nevajadzīgi ir tie neskaitāmie "tas bija ideāli, kā gribu viņus atkal" ierakstiņi oranžā portāla dienasgrāmatā.
bet nu jā. nesen man nodeva stafeti šāda tipa ierakstiņam, tāpēc nu es tagad ķeros klāt pie tā. kopā ar šīm dziesmām esmu izaugusi un tapusi par tādu, kādu jūs mani redzat šodien.
šis ir tas ierakstiņš, kur es to atradu. paldies.

un aiziet.
numur viens. bon jovi - bed of roses
šis gabals ar mani kopā ir jau kopš aizlaikiem. zināms jau, ka liela ietekme dažādu gaumju ziņā katram nāk no vecākiem, tad nu nāk arī šī. no mammas. viņa ir apsēsta - un tas ir lieliski!

numur divi. five - everybody get up
ar šo dziesmu priekšplānā tikai aizvadīta viena no spožākajām bērnības vasarām, kad ar māsīcu dejojām, mācījāmies šīs grupeles dziesmu vārdus, priecājāmies un ietusējām, cik nu tas iespējams tādā burvīgā vienpadsmit gadu vecumā.

numur trīs. shakira - objection tango
tā bija mana maigākās mūzikas vasara, kad kā traka klausījos šakiru, man patika, dziedāju līdzi, gribēju mācīties vēderdejas un domāju par visādām smieklīgām tīņu sākumgadu problēmām. bet kurš gan nav tā darījis?

numur četri. motorhead - ace of spades
ou. nu ar šo tad iesākās manas "es mīlu roku" gaitas, un tovasar vispār es neko citu neklausījos. ā, un tad vēl tur, protams, bija ielīdusi nirvana ar mūžīgo smells lile teen spirit un vēl bija bullet for my valentine ar tears don't fall. cik smieklīgi, ja padomā tagad.

numur pieci. green day - wake me up when september ends
šis ir vienkārši episks gabals (droši vien atkal nepareizi lietots vārds) šī dziesma bija (un ir) mana mīlestība līdz pat šodienai, vienīgi pašus green day tik stipri vairs neklausos, varbūt, ka pārāk atgādina par to laiciņu, kad viss likās rožaināks nekā šobrīd vai, tieši otrādi, mazāk rožains nekā šobrīd. vai arī vienkārši es no tāda tipa mūzikas esmu kaut kā izvirzījusies ārā.

numur seši. placebo - special needs
nu tad tā. šī ir īpaša dziesma, jo ar šo es dziļi, karsti un patiesi iemīlējos placebo kā tādā. mūzika ir vairāk kā fantastiska, ir patiesībā eargasm. bet jūs, ja lasījāt manus iepriekšējos ierakstus, droši vien zināt. topavasar bija pirmais placebo koncerts rīgā, ko apmeklēju. un ar to aizgāja mana atkarība.

numur septiņi. placebo - teenage angst
es ļoti ilgi biju iestrēgusi tikai uz šo te, tik iestrēgusi, ka nekas stiprāks man parto nebija. šī dziesma ir tāds kā pagrieziens manā cebo atkarībā, tāpēc izceļu tieši šo.

numur astoņi. fall out boy - hum hallelujah
nujā, man bija arī fall out boy periods, ne tik stiprs kā placebo, jo placebo ir arī šobrīd, bet fall out boy jau sen kā izgaisis. sešpadsmitgadīgo meitenīšu laiks. laiks, kad es pati biju sešpadsmitgadīga un stipri biju iekritusi falloutboy'os. muļķīgi patiesībā. man pat ir pierādījums, ka sešpadsmitgadīgās meitenes ir visas savstarpēji līdzīgas, ja klausās šo. paskatieties kaut vai uz Undīni, viņa ir tāda kā es biju, kad man bija tāds vecums. jā, atliek vien pabrīnīties.

numur deviņi. laura marling - new romantic
šo gan noskatieties. tik skaists video. es tieši ievēroju, cik jauki tas uztaisīts, novilku visas šīs britu meitenes dziesmas, ko varēju atrast un sapratu, ka viņa ir manējā. bet tieši new romantic ir totāli šarlotīga dziesma. galīgi par mani, ap mani, pār mani, manī. lūk tā.

numur desmit. regina spektor - braille
cik jauki, vai ne? mana mierīgā mūzika. regina ir tik jauka, viņa ir gluži vienkārši citādāka nekā pārējie. tāda kaut kāda skaudri pievilcīga. saprotat, ja? nu tad šo es ļoti klausījos pagājušajā ziemā.

numur vienpadsmit. the beatles - lucy in the sky with diamonds
nezinu, vai komentāri ir vispār nepieciešami. bet tagad man ir iestājušies bītli, un šī ir zīmīga dziesma. tāda skāba un skaista un atgādinoša par smiekliņiem šovasar. jesjes.

numur divpadsmit. chuck berry - johnny b. goode
jā, man ir arī oldskūl rokenrols. tāds galīgi smukiņš un jauks, un ar šo tas iesākās. nešaubos, ka tiem, kam arī ir rokenrols, tas ir iesācies tieši ar šo dziesmu, bet nu kamōn - tā ir tik fantastiska.

numur trīspadsmit. pete doherty - arcadie
tik smukiņi. un šo man nora pielipināja. nujā, un ar komentāriem par šo ir cauri.

tātad, paskatieties, kā ir ar manām dziesmiņām. ir tā, ka izskatās, ka man ir šaura mūzikas gaume. un ir jau arī. bet es nesūdzos, man patīk tas, kas man patīk. un ar to ir jālepojas, nevis par to jākaunas. tad galīgā priekā, un, lūdzu, dariet jūs arī šādi, piemēram, man patiktos šo redzēt no Gunitas , no Noriņas , no Šarlotes (no viņām īpaši) un no jums, pārējiem arī. lai ļoti veicas!!!!!

kissy.

trešdiena, 2009. gada 18. novembris

everytime I rise I see you falling

un otrādi.

vakar bija Placebo koncerts. man bija tāda gaidīšana, jūs redzējāt. pirms koncerta, protams, bail, bail tā, ka aukstas rokas, zosāda un pat mazbišķīt asaras. pēc koncerta.. nu, tagad es jūtos tā.
________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________

tā, cienītie.
vakara pēc daļu pavadīju tukšos spīķeros, kas bija galīgi dīvaini, ar cilvēkiem izrunājos par gandrīz visu, izlaišot detaļas. un kārtējo reizi pārliecinājos, ka pasaulē nudien katru trešo cilvēku sauc par Kristapu.
nav jau slikti, protams.

skumji tikai, ka visās vietās tik bēdīgi izskatījās.

nolādētie cebo. es mīlu viņus.
--
tu sabruki un atskanēja fanfaras
un visa pasaule gribēja to atzīmēt
un saule iekrita debesīs
un zvaigznes iebira man acīs

un neviens vairs nerakstīs mīlestības vēstules
un arī acis vairs nerunās patiesību
jo mēs vairs neesam tik zaļi kā vakar

iekšā kaut kas draud satrūkt
jo upes vienmēr izlauž sev ceļu
pat tad ja sērkociņi beigušies
un pēdējā iedvesmas pilīte nu notekcaurulē

pirmdiena, 2009. gada 16. novembris

a heart that hurts is a heart that works

es mīlu jūs.
es jūs mīlu.
mīlu jūs es.
mīlu es jūs.


vai saprotat, kā es jūtos šobrīd? līdz TAM ir atlikušas mazāk kā 24 stundas, es ne par ko citu nespēju domāt, plus pēc tam visa nakts viens liels afterīts, un un un.. tas kārtējo reizi būs kārtīgs eargasm, vienīgi pēc tam būs depresija un daba spēju samazināšanās un kas tik vēl ne. bet jums arī tā ir. ir, vai ne? ar kaut ko citu.



es šo uzlikšu uz desktopa un siekalošos līdz nemaņai.
--

bet Parīze. es esmu tik ļoti uzvilkusies par to visu 'cebo lietu, ka Parīzi atstāju otrajā plānā (kauns, šarlot!), un man ir tā, ka es nezinu.
protams, tikšana uz turieni vien bija piedzīvojums, jo, pazīstot mani, nekādu pārsteigumu neizraisa fakts, ka es varētu apmaldīties, iekāpt nepareizajā lidmašīnā un attapties, piemēram, Edinburgā, kas nemaz nebūtu tik slikti.
bet nonācu tur, tam sekoja lielisks vakars ("man kājas ir sasalušas ragā", "bet man ir iztecējusi acs") eifeļtorņa pakājē un dziļos smieklos.
nākamajā dienā izbaudīju savu vienatni Parīzē, kas bija pavisam īpaša vienatne, jo parasti ārpus Latvijas viena neesmu. bet biju. baudīju. un tie, kas saka, ka vienam ir skumji, runā muļķības. ir lieliski skatīties uz Notre Dame katedrāli. ir lieliski neatrast metro pieruru un maldīties tālāk. ir lieliski tomēr atrast metro pieturu un šau uz Orsay. ir lieliski tur nonākt, lieliski par brīvu tikt iekšā un vēl lieliskāk izstaigāt visus kaktus Orsay, kas liek mirdzēt acīm un aizrauties elpai.
un pēc tam, kad, protams, pēdējā dienā viss notika ļoti operatīvi, izdarījām visu, kas bija sarakstā, vakarā aizgājām uz hārdroku, kas ir izvērties par tradīciju (es pat atradu pareizo pieturu un galīgi neaizmaldījos. atkal tradīcija). un un tad, tad sagriezās amociju virpulis. šoreiz tas bija galīgi neizskaidrojams un dīvains, un spēcīgs, paņemošs un jocīgs. nesaprotu sevi.

viņa ir skaista, vai ne?


toties svētdien pamodos ar cūku gripu (vismaz man bija pilna pārliecība, ka man tāda ir), sabijos, apraudājos, bet - paskat, galva nu ir augšā un viss ir lieliski, un JAU RĪT!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!11viens

otrdiena, 2009. gada 10. novembris

she's too good looking to do the cooking

nu tā, mīļie.
šovakar esmu tik satraukta, ka nevaru nosēdēt mierā.
līdz TAM vēl nedēļa. akdievs, es negribu vakaru pēc tā.. man bail.



bet jā, rīt es braucu uz Parīzi, ciemos pie Marutinjas, un tagad piemiņai un smiekliņiem, cienāju jūs ar šo te. priekā
--
Rules how to make a complete fool out of yourself [part une]

#1 When somebody says: "Welcome to [...]" smile and say: "Welcome to you too"

#2 If a woman in the capital of Latvia asks you if you want a tour guide say: "No thenk you" and NOT "Paldies nē, mēs runājam latviski"

#3 If a waiter asks if you would like something to drink, say: "Nothing please"

#4 If you speak to a russian guy and he does not want to take the advertisement you are supposed to hand out, say: "Dalabiņi."

#5 If somebody in London asks you anything (anything at all), your answer must be "YEA"

#6 When you are located in a dazzling school christmas ball and notice a camera, walk straight into it, beng your head, look very confused and run away.

#7 When you notice a whole in the ground in your way, step right into it and make stupid movements with your hands and everything else.

#8 On a summer night when there is a nice musical going on in your shithole put glittery hair tatto around your head and on your nails/skin and call yourself a princess.

(viss, kas te minēts, un kas jādara, lai padarītu sevi par muļķi, ir patiešām darīts. turklāt apzinīgā vecumā)

K-ciemā.
Maruta/Ch.
18.07.2009.

piektdiena, 2009. gada 6. novembris

es eju apgrauzt ābeles

nu vai ziniet.
atkal gribas sacīt kaut ko par "laiku mērām ar sirdspukstiem", lai gan tas ir banalitātes kalngals. bet tiešām. šajā nedēļā tik daudz notikumi sablīvējušies bija, ka es pat nepaguvu pamanīt, kā tiku mājās un kā sāku rakstīt šo te.

mazliet ir piepampuši pirksti, un galva tīksmīgi peld. nē, es meloju - ne gluši tīksmīgi. be ttā nogurdinoši. darbā esmu tik ļoti uzvilkusies, ka vislaik liekas - tūlīt būs atkal kādam jāzvana un jājautā, jālūdz parakstīt vai jākopē kaut kas.

ceturtdien bija mana (un Šarlotes!) vārda diena, cik jauki, sūdīgi tikai, ka nesatikāmies, bet toties mums abām ir randiņš rītvakar. tik daudz buču nebiju saņēmusi veselu mūžību.
Rītausmieši ir vairāk kā lieliski, tas spilvens atbilst mana dīvāna zaļajam tonim tik labi, it kā būtu pirms tam salīdzināts. Aija (en particulier), Tava dāvana vēl arvien liek aizrauties elpai, man mežonīgs prieks un tāda gruzdoša apziņa, ka jesjes, dzīve ir tomēr pilna mīlestības un prieka, un atbrīvotas dzīves uztveres. tieši tā.

bet es gaidu trešdienu. tad pēc tam gaidu TO DIENU, nu protams, jūs zināt, ko es domāju.



un un tad.. tad būs astoņpadsmitais novembris.

man ir Klāvs. un man ir arī Jānis. cik burvīga ģimene, tāda galīgi izcila. es, protams, runāju par Elsbergiem.
galvā galīgs caurums, patiešām.

māju sienās iecepti banāni
un šovakar grimst kājas
atkal ciemos nāk taureņi
un ārā izbirušas dzērvenes