trešdiena, 2008. gada 29. oktobris

varāns

hello, hello, hello, how low..

labdien, es esmu tikusi pie garumzīmēm un man galvā tikko ieskanējās vecais labais tīnspirits. bet that's not the point. jūs, dārgie un nedaudzie lasītāji, jūtaties priecīgi?

dienas vadu Bali Dynasty resort'ā un man teorētiski te patīk, vienīgi nav pieejas pie jūras. bet nu jebkurā gadījumā jūra tikai saulainā laikā ir tajā kārdinošajā zilizilizaļajā krāsā kā Korfu vai POTC filmiņās, pārējā laikā jūra ir tādā latviešu krāsā. nu ziniet taču. un tur pie krasta ir tāds tāds dzīvnieks, kuram ir taustekļi un kurš kustas. es viņam klāt neeju, jo esmu ietiekami daudz redzējusi tos pašus POTC;dead man's chest un zinu, ka Krakens arī bija tāda veida dzīvnieks, tikai lielāks.. ai, es aizbērnišķīgojos.

vakar visu dienu nedarījām neko, i was downing coctails and lying by the pool all day, reading Austra's poetry. neiet kaut kā kopā Austra ar te valdošo atmosfēru. bet nu jā. tātad vakar nekā īpaša nebija, vakarā aizgājām samainīt naudu un tad tā kasiere, laikpni smaidot, jautāja Arny - is this your daughter? Arny atbildēja, ka jā, esmu gan. kasiere sacīja - very beautiful woman. un arny viņai uz to atbildēja - thanks.
it kā es būtu kāds mājdzīvnieks. smieklīgi no tiesas.

šodien raftings. mūsu instruktors bija skaists, nu tāds tiešām, viņu sauca kuman. un viņš nebija tik traki stulbs kā ta Turcijas raftinga instruktors [ATAKE, ATAKE!! svim taim, all in ze vater.], bet tāds, kas palīdzēja baudīt to braucienu. mēs pat nobraucām pa ūdenskritumu, 4m, jauki vispār.

un mani pārsteidz tas, ka es regulār aizmirstu tik vitāi svarigas lietas. iemēram, jau otro reizi kādā sarunā, vēlēdamās pieminēt pavasari vai kaut ko ar to saist'tu, es aizmirstu, kā angliski ir 'pavasaris'. tagad zinu, ka tas ir spring, bet nu ēm, man tas vienmēr izslīd no prāta. toreiz, kad gāju uz US vīzas interviju un tagad, kad kāds austrālietis man prasīja how did I get excuse from school to be here and how long ar my school holidays.
vēl kas - man piemīt talants aizmirst uzjautāt, kā cilvēku sauc. nu šausmas!!
-----
jūs mani vēl joprojām interesējat. pastāstiet lūdzu, kas būtu tas pasākums, kur jūs tieši vēlētos mani ņemt līdzi, nu tā ar jums, lai papildinu kompāniju vai kā. atbilde 'uz visiem!' vai līdzīga netiek pieņemta. man interesē, ko jus domājat, kas varētu piesaistīt mani. nu lūdzu.
kisīši, dārgie, vous me manquez.
bisous.

pirmdiena, 2008. gada 27. oktobris

dancing rhino

bonjour mes cheres, es patieshaam esmu te un blogoju. un fak, es piemirsu, ka man te nebuus garumziimju, un esmu paaraak slinka un stulba, lai to samenedzheetu.
eniivei, esmu Bali. Indoneezijai piederosha sala, divarpus stundu lidojumaa no Dzhakartas. taatad, sheit s nonaacu marshrutaa Riiga-Amsterdama-Kualalumpura-Dzhakarta-Denpasara, un biju paargurusi peec ta veel veselas divas dienas, biju iigna, neforsha un taa. tachu shobriid juutos labi, pat pierunaaju Arny samaksaat 45 000 ruupiju (vieteejo naudinju) par pieeju internetam.
man ir vesela kaudze iespaidu. taatad mees pirmo nakti pavadiijaam gaisaa, lidojumaa no Amsterdamas, kas mani fascineeja, uz Kualalumpuru, kur paarseedaamies Dzhakartas lidmashiiaa. pirmaam kaartam jaulidmashiina bija divstaaviiga un man atgaadinaaja Flightplan'u, tad man blakus seedeeja kaada indoneeziete, kas vislaik smeejaas par nekio un man vinaj riebaas, jo vinja bija tik vaajpraatiigi maziitija, ka vietas guleeshanai lidmashiinas seedeklii vinjai pietika. tad ieradaamies Dzhakartaa. pilseeta-haoss, neredzeeju nevienu luksoforu, karstums un smaka preciizi kaa Riigas zoodaarza tropu maajaa (ja sen nav buuts, iesaku). un tas naaviigais smogs! shit, tas bija nevis smogs vai Smogs, bet gan SMOGS. tieshtaa, ar visiem lielajiem burtiem.
kad nonaacaam Bali, te jau viss bija smuki, man tikai katru dienu shaushaliigi gribas eest, tie burviigie austrumu eedieni mani apmierina tiki paaris stundu, taapeec man jaasanjemas, lai es buutu speejiiga attureeties un neest nepaartraukti.
shejienes iedziivotaaji ir burviigi, patiesham. vinji ir skaisti un laipni un nezog nevienam neko, tikai nepaartrauktipiedaavaa kaut ko taadu kaa "transport, miss?" vai arii "massage, miss? manicure, pedicure?"
vakar bijaam uz Asian Beach games, kas norisinaajaas (nu no way) pludmalee un galvenokaart sastaaveeja no seksiigaakaa sporta veida pasaulee - seerfoshanas. oh my GAWD, es sajutos kaa kalifornijaa. visi tie viljnji. tas uudens, tie austraalieshi, tie SEERFERI. un man gurnaa ietriecaas veejaa palaists milzu saulessargs, bet to fiksi aizvaaca australietis, kursh izskatiijaas uztraucies par mani. miilji. jaa, un vakar chtri vieteejie veeleejaas kopaa ar mani nobildeeties. tas mani izbriinija, jo es tachu neizskatos ne peec kaadas slaveniibas vai kaa taada, vienkaarshi es, visarastaakaa Ch.
bet shodien.. shodien. mees iegaadaajaamies ekskursiju pa salas vidieni anglju valodaa runaajosha bali iedziivotaajapavadiibaa. bija forshi, mees bijaam visaadaas vieteejaas maakslas darbniicaas, visaadaas pilseetelees, redzeejaam riisa lauku apstraadi ar rokas arklu. patiikami. bet muusu gids (es tieshaam neatceros, kaa vinju sauca, zheel) mums ieteicanogarshot kaadu augl, kura nosaukums man ir pagaisis no atminjas, bet izklausiijaas liidziigi vaardam "duraks". auglis izskatiijaas jauks, taads kaa milziigs kastanis, bet smirdeeja peec piechuraata benziina un garsojapeec smadzeneem. tieshi taa un nekaa citaadaak.
un tad veel, es nogarshoju to pasaulee daargaako un kvalitatiivaako kafiju, kas tiek razhota no pupinjaam, ko apeed un izkakaa taads kakjveidiigs dziivnieks, kafija saucas LUWAK. esmu laikam prasts cilveeks, jo man taa nemaz nelikaas atshkjiriiga noparastaas kafijas.oh well, es jau taapat to daudz nelietoju.
vissatraucoshaako iespaidu uz mani atstaaja shodien safari parkaa redzeetais rikshojoshais degunradzis. numurviens - es pirmo reizi muuzhaa redzeeju dziivu degunradzi. numurdivi - es pirmo reizi muuzhaa redzeeju dziivu degunradzi TIK TUVU. numrtriis- vinjsh rikshoja. I was speechless.
-------
iespaidi more to come, bet tagad juus man pastaastiet, kaa jums iet.
man juusu pietruukst, juus man visi patiikat un es gribeetu jums pieskarties.

svētdiena, 2008. gada 19. oktobris

do drugs, drop out, be cool


man ir nesaprašana. šis vīkends bija tāds traki ātri aizejošs, piektdienas vakarā es biju pārgurusi, sestdienas dienā es no rīta biju pūkās kopā ar māru, tad pie Elīnas, pasēdējām, parunājāmies, pastaigājāmies. un šodien nopirku savu fakino zeltu, kas man patīk, bet kam nav konekšona ar manu dvēseli un iekšieni. kaut kā stulbi.

šobrīd man uz galda stāv glāze ar koši oranžu sulu, garšo pēc sasodītas ķīmijas. es kaut kā jūtos mazliet ārpus visa tā, kas notiek, nu jā, ir maza manis daļa, kas mani notur šeit un spēj rakstīt, runāt un mazliet domāt, bet septiņas personības šķautnes pavisam noteikti ir kautkur prom. kā tas, lūdzu, saprotams?

kādreiz man bija tā, ka šādas sajūtas man izraisīja apkārtējo cilvēku burvīgās dzīves, kamēr manējā bija tikai drusku krāsaina. tagad man viss it kā ir, viss notiek forši, bet kaut kas pietrūkst, un tas mani vienkārši beidz nost. jau trešais nedēļas sākums man neizskaidrojami emocionāls. ja šī būtu mana ar roku rakstāmā un nevienam nerādāmā dienasgrāmata, tad es rakstītu kaut ko vairāk par to, kā tieši izpaužas manī esošā smeldze.

es labāk iešu palasīt Austru. vakar vakarā Gunita man sacīja, ka viņai esot nopietni bijis bail, ka es Austras naktī ielekšu Daugavā. fakts kā tāds jau it kā smieklīgs, ka kaut ko tādu var visār iedomāties, K taisnība, bet nu tas pierāda tikai to, ka tāds nepārspējami burvīgs un visādā citā ziņā lielisks cilvēks kā Zeltmate uzskata, ka es varētu... nē, par to ir bīstami pat domāt.

to be clear - es nespētu izdarīt pašnāvību pat tad, ja to gribētu. es esmu pārāk gļēva. un es NEKAD nekad neesmu apsvērusi pat tādu domu, tāpēc lūdzu pie šīs tēmas neatgriezīsimies, tā dzeļ.

un puse airētāju domā, ka man ir problēmas ar narkotikām. nu vē tē ef? jauki, ka viņi par mani kādreiz ierunājas, es tač netrenējos jau kādu pusotru gadu, bet tāda popularitāte nav pieņemama, ja Mārai uzjautā, kas tad ar mani esot.

_________

Lielajā namā aiz stūra

mūzika saplosa nervus,

kūp dūmi,

dzied soļu švīkstošais valsis,

un kafijas tasēs izgaro kveldošas skumjas.



es gribu iziet pastaigā. tā pa Vecrīgu. ar tevi. nācnāc.

sestdiena, 2008. gada 18. oktobris

kas zin, iznāks huligāns.

labdien, dārgie, mīļie cilvēki, šī diena bija savā ziņā lieliska. man ir midnight snack noskaņojums, bet es mēģinu atturēties no krāsojošiem ēdieniem (piemēram, šokolādes, kas ir midnight snack obligātā sastāvdaļa), tāpēc izlēmu šiten ierakstīt kādu somu, kas iešausies prātā, tieši uzreiz arī rakstot.
lūk, es atrodos mājās, šodienā biju skolā, tad pie zobārsta pēdējoreiz, tad pie kristīnes. cik jauki, vai ne? kristīne ir tāds saldumiņš, un viņas kaķs ir tik šausmīgi psiha būtne, gandrīz kā marutinjas filītis. šodien arī piedzīvoju vairākus veco kontaktu atjaunošanās gadījumus, daudzi sen neredzēti cilvēki ar mani pēkšņi vēlējās sazināties. tas vispār ļoti priecē. īsziņas, kurās vienkārši apjautājas, kā klājas, vēstules, kurās apjautājas, kā klājas, telefona zvani, kuros aicina DZERT UZ CENTRU un neapjautājas, kā klājas.. un tamlīdzīgi.

man tagad gribētos iegrauzt kādu varavīksni, un es nedomāju šeit vecos labos skittles, kam riez bija reklāma ar saukli "taste the rainbow".

literatūras stundā vēja ātrumā pārsrējām pāri Austras Skujiņas tēmai, tas mani saviļņoja, bet es biju pietiekami spēcīga, lai savaldītos un neizrādītu, cik eksaited patiesībā esmu. vienīgais skumji, ka viņas stāstam tika izskriets cauri tik ātri. bet nu Austra ir dzīva. vismaz man. čau, mīļā, Tu tur sēdi uz mana grāmatplaukta, tur, tajā kaltēto zietu pušķītī zem austurumu noskaņās ieturēta saulesssardziņa. "Grieztos ziedos vairāk traģikas." un "Austras Skujiņas dzejā arvien biežāk parādījās austrumu kultūras motīvi."

rīt vilkvālīšu diena/rīts. veco laiku atkalsatikšanās, veco laiku tradīcija un vispār, es dzirkstu atkal, man viss notiek smuki un jā.
paldies jums.

trešdiena, 2008. gada 15. oktobris

vija


šī ir dīvaina diena, čabuļi. šodien pilnmēness, tāpēc visi tie moodswings, par ko jau paspēju žēloties cilvēkiem, mana nespēja aizmigt un neparedzamais noskaņojums. bet ne tikai tāpēc.'

šorīt pamodos ar pilnīgi svaigu prātu, tādu pavisam it kā negulējušu, ar apziņu, ka rekur ekonomikā kontroldarbs no kā es nesaprotu vispār neko, apziņa, ka jāmācās, un apziņa, ka mans tizlais un nekustīgi nejūtīgais žoklis kopš vakardienas zobārsta apmeklējuma ir kļuvus pavisam kustīgs un arī mazlietiņ sāpīgs.


tātad, visus kd skolai izdarīju, viss forši itkā. bet pēc tam mēs ar marutinju izlēmām aiziet uz centru. kopā ar marutinju un ilzi lēnām pārvietojāmies centra virzienā, nu pa parasto maršrutu, mēness iela-miera iela-brīvības iela.

kā jau zināms, šodien bija Vijas Artmanes bēres. viņa tika izvadīta tajā lielajā pareizticīgo katedrālē un tad tādākā svinīgā gājienā tika aizvesta uz mūža mājām, kas atrodas tajos kapos, kas mums pie skolas, piedodiet, es nezinu, kā to vietu sauc. zinu tikai to, ka tur apglabāts Bulgakova sievas radinieks, bet to jau es paspēju pieminēt kādā no iepriekšējiem bloga ierakstiem. tad nu Vija Artmane arī nu atradīsies netālu no mana sskolas, cik uzmundrinoši.

bet tas, ko gribēju īpaši izcelt, bija bēru lielais vēriens. no Dailes teātra noņemtas visas reklāmas un afišas, lai būtu iespējams Viju izvadīt nekomerciālā gaisotnē. cilvēki sastājušies gar mēness ielas malām un klusi stāv, gaidīdami, kad parādīsies bēru gājiens. [mūsu deguna priekšā no skrituļslidu nedrošās stājas novēlās kāda meitenīte. likās, ka viņa ļoti sašutusi par to, ka cilvēki cenšas viņai palīdzēt]

bet Brīvības iela.. tas vienkārši bija notikums, kas lika mutei pavērties. pie Dailes teātraspēlēja mūziku, tādu gaišu, bet tajā pašā laikā skumīgu, visur, nu tiešām visur stāv cilvēki, daži nodurtām acīm veras trotuāra nevienmērīgajā segumā, daži pavisam priecīgi sarunājas un smaidās. daži klusē.

gājām tālāk. aptuveni pie stabu un brīvības ielas krustojuma mēs redzējām Vijas Artmanes zārku, ko veda kravas mašīnā, apklātā ar dažādim uz auduma uzrakstītajiem veltījumiem. pirms mašīnas nāca cilvēki, nesdami krustu un Vijas bildi [es spriedu, ka tie bijuši viņas piederīgie]. mašīnā blakus zārkam sēdēja puisis un spēlēja akordeonu, tā vēl vairāk pastiprinādams smeldzīgo sajūtu.bet aiz mašīnas.. tur mazāk kā metra attālumā nāca pūlis. tie cilvēki bija kā transā, viņi nāca ātri, monotonā un saraustītā gaitā, gandrīz nemirkšķinot acis, nesdami rokās puķes, apr kurām, šķiet nemaz nedomāja. izskatījās, ka viņu dzīvē kaut kas pārtrūcis. šie cilvēki bija vecākā latviešu papaudze - pensionāri, dažs varbūt vecāks par pašu mūžībā aizgājušo Viju.

tad es apstājos un sapratu, ka latviešu tautu var saliedēt ne tikai ļoti priecīgie notikumi, bet gan kāda visus vienojoša simbola zušana - un par šādu simbolu varam pamatoti uzskatīt Viju Artmani.


tajā brīdī es vienkārši jutos kā citā pasaulē. tādā, kur gaisā virmo skumjas, kur daudzi, arī vīrieši, veras zemē un noslauka pa asarai. tādā, kur mēs pierādām, ka mums kaut kas ir svarīgs, un tādā, kurā ir sajūta, ka mēs mīlam.


pacelsim glāzes par Viju Artmani!

pirmdiena, 2008. gada 13. oktobris

grēciņš ir prieciņš

ziniet, es pirms tam nespēju nemaz iedomāties, cik labas ir sajūtas, ja beidzot mācību jomā sanāk kas tāds, kas pirms tam nu nepadevās. nē, tiešām. kādreiz es ne sūda nejēdzu no pantmēriem, bet tagad man tas sanāk viegli un pat PATĪK.
bet tas nu tā, nekas īpaši svarīgs, tikai vēlējos pateikt to. tiem, kas mani šiten lasa kādreiz.
man ļoti patīk cilvēki, ļoti patīk palīdzēt viņiem, izpildīt kādu lūgumu vai tamlīdzīgi. tad es uzreiz jūtos labāka. bet vispār šodien kautkāda burvīga sajūta, tāda jauka. iedvesma atnākusi, bet tāda iedvesma dzīvošanai, nevis jaunu darbu tapināšanai. man gribas doties Siguldas piedzīvojumā kopā ar Zeltmati, man gribas iet peldēties lapu kaudzē, man gribas aizbraukt uz ogri kopā ar marutinju, man gribas peldēties, man gribas smieties līdz asarām, man gribas vilkvālīšu tradīcijas atsākumu kopā ar kaiku, man gribas saņemt smaidus, man gribas sajūtu, ka es iederos tādā kā sabiedrībā, ar kuras locekļiem es pirms tam nekontaktējos, bet šodien sanāca tā pavisam foršiņi. un man gribas vienradzi.

"zemeņu tabaka, jā, šarlot.. gribi?"
"paldies nē."
"viņš atkal sapīpējies?"

esiet mana mūzika, esiet mans ūdens, esiet manējie.

trešdiena, 2008. gada 8. oktobris

no escape in gravity


ziniet, šodien es no rīta jutos kā normālā dienā, tad atnācu mājās, pagulējos, tagad jūtos kā pavisam citā gadalaikā, man sāp kakls, man ir muļķīgs kaķīts UN es atkal sevi neizprotu.

varbūt astoņām šarltēm ir klāt nākusi devītā?

enīvei, rekur manu personalitāšu saraksts. [ar komentāriem par katru] angliski, jo tā tas tapa un vispār, tā tas izklausās krietni labāk.


#1 the real one [tā, kas uzdarbojas pārsvarā. tāda normāla/nenormāla, dabiska]
#2 the mean one [nejaukā. tā, kam patīk klačoties]
#3 the bitchy one [the mean one nākamais līmenis. kas izsaka savas nejaucības cilvēkiem tieši virsū, un viņai vienalga, ko tie par viņu pēc tam domā. bet reti, reti tas notiek. un tikai ar tādiem, kas šarlotei ir pagalam vienaldzīgi vai nepatīkami]
#4 the perfect one [tāda šarlote kļūst, kad dodas ciemos pie omes. jo omei ir pārāk augstas prasības un viņa var viegli saskumdināt šarloti, jo nosoda visu, ar ko nodarbojas īstā šarlote]
#5 the childish one [vaidieniņ, reti. un šarlotei šī te šķautne pašai riebjas. bet dažreiz viņa uzpeld, un tad rodas galīgas stulbības. nesmieklīgas.]
#6 the sensitive one [emocionalitāte valda. šarlote vispār ir 40% emo, bet sensitīvajai šarlotei tas ir vājprātīgi izteikti, viņa niķojas, ir neizprotatmi nomākta un tamlīdzīgi. breakdownos viņu tādu var sastapt. vai arī sešpadsmitā jūnija naktī. vai astoņpadsmitā.]
#7 the naughty one [jā, ir arī tāda. parādās dažu cilvēku klātbūtnē, bet tā vai citādi šī te atšķiras no parastās šarlotes]
#8 the shy one [arī itkā vislaik ir kopā ar the real one, bet ir reizes, kad šī aizēno parasto. un tad ir sūdīgi.]
jā, tāda es esmu. šo es publicēju pirmoreiz, es ceru, nevienam nekļūst garlaicīgi. un man gribas izlamāties. šobrīd skan 'cebo's special K. cik jauki.