piektdiena, 2015. gada 25. decembris

as the headache fades

sveikiņi.

klāt gada siltākais laiks, šoreiz tiešā un pārnestā nozīmē - jo 23.decembra rīts bija ziltākais rīts Latvijas vēsturē. pārnestā nozīmē, jo, protams, Ziemas saulgrieži.

principā man iekšā ir tāds kā siltuma orkāns, un esmu par to mazlietiņ pārsteigta, jo domāju, ka, kā ierasts, arī šogad svētki būs kaut kādi ne tādi. iepriekšējos gadus esmu Ziemassvētku noskaņu vai nu noķērusi uzreiz pēc svētku beigām, vai arī krietni iepriekš, t.i., ap 18.novembri.

vārdu sakot, pagājušajā vīkendā pieredzējām sievišķīgu getaway uz viļņu - atpūsties, ieiet vannā (t.i., spa apmeklējums) un izbaudīt kompāniju tādā sastāvā, kādā reiz braucām neiaizmirstamos eļojumos. viesnīca, kurā apmetāmies, bija ārkārtīgi jancīga - uzreiz iedomājos par The Shining, un tas galīgi nepalīdzēja. garie, tukšie gaiteņi, mazliet vecmodīgais iekārtojums, slēdzamās istabas un nemīlīgais laiks ārā aiz loga patiešām uzbūra kaut kādas ne tādas iztēles ainas. labā ziņa ir tā, ka ar mums nekas nenotika, nebija neviena numuriņa, no kura skanēja čuksti un, galu galā, mūs neviens nenoslaktēja ar cirvi.
papildus - Viļņa ir vienkārši brīnišķīga pilsēta! par gaumīgām un neuzkrītošām Ziemassvētku dekorācijām nerunājot, (Nil, lūdzu nākamgad saņemies, lai mums nav jāskatās uz neglītām eglēm ar sarkaniem puļķiem virsotnē, uz gigantiskām zilām zvaigznēm kokos un uz nevienam nevajadzīgiem stilizētiem un šķībiem egļu atdarinājumiem) leišu galvenā pilsēta pārsteidza ar patīkami majestātiski rietumniecisko noskaņu, tīri labu jūras velšu pastu vakariņās un ļoti veiksmīgu laikmetīgās mākslas centru. tā kā man blakus bija persona, kura mācās mākslu, es atļaušos norādīt, ka šī pieredze ir bagātinājusi manu pieredzi mākslā tādā līmenī, ka pašlaik ierosinājums "aiziesim uz muzeju" vairs nešķiet kā ilgāk apstrādājama ideja, bet gan kā jautājums, uz kuru tiecos atbildēt apstiprinoši.

pašlaik man ir piemetusies dedzinoša vēlme pabūt vienatnē un pārdomāt lietas. jautājums - vai man ir ko pārdomāt - ir mūžam aktuāls, jo atbildi uz to es nezinu un diez vai kādreiz uzzināšu. zinu tikai to, ka ļoti gribas sacīt mīļas lietas tiem pašiem brīnišķīgajiem cilvēkiem, kas man ir apkārt un kam es tās saku pie izdevības, gribas darīt labu, sakārtot savu iekšējo pasauli (nu principā jau iekšējās pasaules daudzskaitlī). gribas runāt par jautājumiem, kas nevienam nav svarīgi, izņemot mani un manu sarunas biedru, gribas izbļaustīties un pateicībā bučot visus tos, kas man tuvi un svarīgi, bet tajā pašā laikā gribas sēdēt stūrī, kumprēt un to visu paturēt pie sevis.

kaut kā jancīgi. par jancīgumu, protams, neesmu pārsteigta, tas ar mani ir bijis un paliks. taču tajā pašā laikā gluži vienkārši paši no sevis aktualizējas dažāda rakstura jautājumi. katru reizi, kad gribas atmest tiem ar roku, nosaukt sevi par pēdējo muļķi, neprašu un sirsnīgi izlamāties, man ienāk prātā, ka, iespējams, ar mani tomēr viss ir kārtībā, saprāts vēl kaut kur tuvumā kavējas un, beigu galā, nav itin nekā sev pārmetama. pēc nesenās sarunas ar K. nospriedu, ka vienmēr esmu meklējusi kaut ko, kur aizķerties. it kā iet labi, bet tas un tas. it kā jau forši, bet nu paskat, šis. it kā norm, bet tomēr ne. idiotisms, piekritīsiet. iespējams, no tā ir jātiek vaļā, bet, tā kā tas ar mani ir bezgala cieši saaudzis, tas prasīs ievērojamu ieguldījumu un treniņus.

un ko? atkal ir klāt gada skaistāko svinību laiks, kad gaisā šķind smiekli un šampanieša glāžu klinksti (vispār jau nē, jo tas noteiki būs tā, ka nevis smiekli, bet bļāvieni un asaraina pārsmiešanās,un nevis šampanieša glāžu saskandināšana, bet gan pudeļu pacelšana. jo īsti veči dzer no kakliņa). tas nozīmē, ka ir jāmet miskastē neizskaidrojamais noskaņojums, jāpaceļ acis uz zvaigznēm, lai neaizmirstas, kā jāspīd, jāpaķer padusē pasaulē mīļākā kompānija, jādomā par kaut ko smieklīgu un jāmetas ar sirdi un dvēseli lielajā virpulī. jo, kas zina, varbūt kaut kas tomēr no tā iznāks!

smaidīsim ar acīm, gaumīgi jokosim, vienmēr teiksim paldies, skatīsimies salūtus, krāsosim lūpas,izvēlēsimies kleitas/uzvalkus, intelektuāli diskutēsim, ēdīsim kūkas, fotografēsimies, bučosimies, pasniegsim roku, čukstēsim, runāsim ar acīm, iesim uz koncertiem, pārdroši sapņosim un režisēsim notikumus tā, ka nav iespējams tos novērtēt ar mazāk kā piecām zvaigznēm.

jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties.

miers un vienmēr jūsu,
Š.