sestdiena, 2013. gada 19. janvāris

tie patiešām esam mēs


mēs esam tie, kas brauc kopā ar taksi.
mēs esam tie, kas dzer šampanieti no papīra glāzēm.
mēs esam tie, kas čuč.
mēs esam tie, kas pikojas.
mēs esam tie, kas nolaiza jogurta karoti un krējuma burciņas vāku.
mēs esam tie, kas cep kūkas.
mēs esam tie, kas dāvina.
mēs esam tie, kas izēt šokolādes adventa kalendārus pirms laika.
mēs esam tie, kas dod bučas.
mēs esam tie, kas raksta priecīgas īsziņas.
mēs esam tie, kas jūtas lepni par sevi.
mēs esam tie, kas skatās gredzenu pavēlnieka extended version vairākas reizes.
mēs esam tie, kas iepērkas.
mēs esam tie, kas izstaipās un nopūšas aiz labsajūtas.
mēs esam tie, kas iet uz augšu.
mēs esam tie, kas palīdz kādam piecelties.
mēs esam tie, kas vienmēr pasaka paldies.
mēs esam tie, kas skatās kaķu video.
mēs esam tie, kas plāno un rada.
mēs esam tie, kas smaida par turpmāko.
mēs esam tie, kas vāra zapti.
mēs esam tie, kas novelk bikses, kad tās salijušas.
mēs esam tie, kas skrien un noķer.
mēs esam tie, kas lasa.
mēs esam tie, kas kopā pusdieno un ķiķina.
mēs esam tie, kas mēģina izskatīties smalki un inteliģenti.
mēs esam tie, kas malko vīnu un iet uz muzejiem.
mēs esam tie, kas ar prieku no rītiem mostas.
mēs esam tie, kas satiek viens otru.
mēs esam tie, kas novelk augstpapēžu apavus, jo kailām kājām ērtāk dancot.
mēs esam tie, kas skaļi dzied līdzi.
mēs esam tie, kas skatās seriālus.
mēs esam tie, kas mēģina būt nopietni.
mēs esam tie, kas smejas lekcijās par mājaslapām, tādām kā "accidentalpenis.com"
mēs esam tie, kas ielien stūrī un tirinās.
mēs esam tie, kas smaida, satiekoties.
mēs esam tie, kas spiedz un pīkst, kad ierauga kaut ko pīkstēšanas vērtu.
mēs esam tie, kas muļķojas.
mēs esam tie, kas kutinās.
mēs esam tie, kas ēd saldējumu no kastes ar lielo karoti.
mēs esam tie, kas bučojas. jo patīk.
mēs esam tie, kas sadodas rokās lec piedzīvojumos.
mēs esam tie, kas saskatās un spudz.
mēs esam tie, kam nav prāta.
mēs esam tie, kas murkšķ no rīta.
mēs esam tie, kas lūr caur pieri un klačojas.
mēs esam tie, kas nosēžas bērnu rotaļlaukumā un skatās debesīs.
mēs esam tie, kas lien dižozolu dobumos.
mēs esam tie, kas skaita trušus.
mēs esam tie, kas purina matus un taisa lielas acis.
mēs esam tie, kas siekalojas par fotogrāfijām.
mēs esam tie, kas kasās pa nakti. un smejas par to.
mēs esam tie, kas ielien neatļautā telpā un netraucēti pusdieno.
mēs esam tie, kas cenšas.
mēs esam tie, kam acis mirdz.
mēs esam tie, kas staigā pa kafejnīcām un aizmirstas.
mēs esam tie, kas paklūp.
mēs esam tie, kas sapņo tik dziļi, ka zosāda uzmetas.
mēs esam tie, kas iet peldēties.
mēs esam tie, kas sarunājas ar kaķiem.
mēs esam tie, kas negrib būt nopietni.
mēs esam tie, kas pazūd domās un kam sareibst galva.
mēs esam tie, kas mīl.
mēs esam tie, kas spēlē pokeru un jūtas kā zvaigznes.
mēs esam tie, kas veic gaisa piļu inženiertehniskos plānojumus.
mēs esam tie, kas čīkst. bet tad vairs nečīkst.
mēs esam tie, kas paceļ glāzes un bučo draugus.
mēs esam tie, kas šaudās un nevar nomierināties.
mēs esam tie, kas vienmēr kaut ko izdomā.
mēs esam tie, kas pārsteidz.
mēs esam tie, kas neprot runāt pa telefonu.
mēs esam tie, kas dzejo.
mēs esam tie, kam pietrūkst.
--

un tad par šodienu. par mani un par jums! dosim bučas, kad satiksimies,

vienmēr jūsu,
Š.


svētdiena, 2013. gada 13. janvāris

par smaržīgām domām

elpa aizrāvusies pavisam uz citu pasaules malu, un pašlaik gribas tikai nopūsties un skatīties skaistu vietu fotogrāfijas - un pie katras izdomāt, izjust, izdzīvot pasauli un piedzīvojumus, kas varētu aiz tās un tajā slēpties.
esmu panākumiem bagāta literatūras un teātra kritiķe, man pieder skaisa, balta māja vietā, no kuras var tālumā redzēt jūru, kuras verandā ir baltas koka mežģīnes, un kur man vienai un tikai vienai pieder istaba, kas pilna grāmatām un mūzikas ierakstu platēm.
esmu modes dizainere, kam, lai nopenītu mazumiņu iztikai, dienā jāizvēlas, kuru no audumiem ņemt tai vai šai tērpa ielocītei. man var piederēt viss materiālais labums, ko pasaule var sniegt un ja vien es vēlos, lai tā to man sniedz. dzīvoju skaistā, tumši sārtseltainos toņos iekārtotā dzīvoklī, kam ir koši zilas durvis un koši zili logu slēģi. un katru rītu man no maiznīcas atnes svaigas brokastu smalkmaizītes.

un te es dzīvoju pasaulē, kur neviens neaizmirst pateikt paldies, kur vienmēr pietur durvis, ja redz, ka kādam aizņemtas rokas, un būs durvi jāver ar kāju. kur nerūkst patiesu komplimentu un kur nekad nebūs cilvēka, kurš "nevar neko izdomāt". pasaulē, kurā cilvēki, kas pastrādā noziegumus, saprot, ka viņiem piespriestais sods ir pelnīts un pēc tā izciešanas nevens atkārtotu noziegumu neizdara, jo nav ne gribēšanas, nev ajadzības.
pasaule, kurā nekad nav šausmīgi auksti vai šausmīgi karsti, kur visiem vienmēr ir ūdens, ko padzerties. un pasaulē, kurā neviens uz citu neskatās caur pieri vienīgi citādības dēļ.

ak, mīļie, draugi, sapņi un sapņi! to laikam man nekad nepietrūks... jā. nekā.

nu tad bučoju jūs un vēl arvien gribu pļāpāt.


vienmēr jūsu,

Š.

otrdiena, 2013. gada 8. janvāris

took my chances on a big jet plane

dārgie.

man ir tāds vispārējs stāvoklis, kad nekā jauna un pasauli satricinoša ko pastāstīt nav, bet tik un tā. papļāpāšu. kaut vai tāpēc, ka rīt eksāmens pie Krastiņa kunga un vismaz kaut kas ir jāpalasa.
ir iestājies tāds vispārējs miers. protams, reizēm šo miegu cauršauj kaut kādas iekšējās vētras, bet es nu reiz esmu tā persona, kam tās ir fiksas un asas, un nepatīkamas, bet tās ātri pāriet. un tad atkal esmu cilvēks.

ir sākusies sesija, šī manā dzīvē ir jau septītā (vājprāts), un šoreiz ir neredzēti daudz eksāmenu. tas, protams, ir pārejošs dzīves posms, bet to visu kaut kā saldsērīgi pavada pāris patiesību, no kā nevar izvairīties.

*mans mag.d. vadītājs, iespējams, būs glums un nevīžīgs pasniedzējs, kas man vienmēr atstājis nepatīkamu iespaidu. lūdzu sūtiet labas domas un ceriet kopā ar mani, ka tā nenotiks!
*mans bak.d. vadītājs diemžēl manā dzīvē vairs nespēlēs nekādu lomu, jo mūsu akadēmiskā saskarsme ir beigusies, un citādas saskarsmes gluži vienkārši nav. žēl. tik ļoti žēl, ka šo žēl vārdu gribas lietot desmit reižu biežāk kā ir piedienīgi. žēl. nu kas tas ir. kāpēc tik traki lieliskajiem posmiem ir jābeidzas!
*bieži nonāku tādās kā apziņas bedrēs. tās, lasītāji, ir nevis kaut kādi melnie caurumi, kas piemīt personām alkoholisko vai psihotropo vielu reibumā, vai arī personām, kas nespēj saprast savu rīcību vai to vadīt, bet gan brīži, kad es sevi nevaru saprast. konkrēti - to, ko es īsti no dzīves vēlos. ir tik daudz dažādu iespēju, un, kā izteicos vienā no iepriekšējiem rakstiem, ir mazliet paklīdusi migla, skatoties nākamībā (ha). bet tik un tā. es tur redzu vairākas iespējas, BET man ļoti ticamās un tādas, par ko es priecātos, ir vairāk kā trīs. un tas mani biedē. lielāka izvēle, grūtāk izvēlēties. tā taču ir, vai ne?

gribu papļāpāt īsti, dziļi un patiesi par visādiem jautājumiem. vēlams, pie tējas krūzes (starp citu, vielmaiņas uzlabošanas nolūkos esmu sākusi dzert zaļo tējiņu ar ingveru, garšo pēc elles) un ar noteikumu, ka nevienam no saruans biedriem nav nekur kaut kādā laikā jāiet prom.

un vēl kas. meitenītes patiešām griež sev rokās, lai Dž.Bībers pārstātu lietot narkotikas. un posto to čivinātājā. HA.
uz šīs jautrās nots es laikam arī šodien beigšu,

vienmēr jūsu (un gribu pastaigāties),
Š.


P.S. nepazaudējiet sevi, jums bez jums būs nepatīkami.