pirmdiena, 2012. gada 18. jūnijs

rokijs

nu ko, draugi.
ir pienākusi un pagājusi mana dzimumdiena, un šogad tā izraisīja miljons reižu vairāk smaidus nekā pagājšgad. kaut vai tāpēc, ka bija vairāk lietu, par ko smaidīt. pie manis bija draudziņi, kam viss iet lieliski, ir tāds kā pseido brīvlaiks, kad nav jāiet uz skolu, bet tūlīt jau jāstājas iekšā maģistros.. un ir gandrīz tā pati brīvības sajūta, kāda bija pēc vidusskolas.

kas izdarīts? BAKALAURS. tas patiešām ir nodarīts, un es esmu lepna, ka man nevienu reizi nav bijis jāmaksā tie sasodītie piecpadsmit lati, lai pārkārtotu eksāmenu. ne reizes! un par to varu sevi paglaudīt. vēl glaudu sevi par to, ka mēģinu nelaist uz āru tās lietas, ka uzkrājas pēc kaut kāda dzīves posma pabeigšanas. tās, saprotams, ir žēlošanās poar visādiem niekiem, kas, muļļādamies man pa galvu, bez šaubām vairs neliekas nieki,bet gan globālas problēmas. bet, ar ko šobrīd sevi nomierinu - domāt varēšu visu mūžu, un ar lielo vecumu, kādu nu esmu sasniegusi, es mēģinu augt un kļūt par tādu būtni, kādu vēlējos sevi tolaik, kad man bija astoņpadsmit. jo nekas nekremt vairāk kā apziņa, ka neesi tas, kāds gribētu būt.

kuš ar čīkstoņu. esmu eksaited. patiesībā nav nekāda iemesla būt eksaited, jo nekas milzīgs priekšā nestāv, vismaz tuvākajā laikā, bet eksaitments ir. pietiekami liels, lai pavērtos debesīs, visiem pamirdzinātu acis un patīkami nopūstos. tūliņ jau jāņi, turu desmit īkšķus, ka tie izdosies skaisti, pēc tam - vājprāts - izlaidums, pēc tam - vasara ar visām no tās izrietošajām sekām. būs maruxis, būs nora, būs sukris un mateuss, būs ceļojumiņi, būs lielie un mazie prieki! un rudenī es būšu lepns maģistratūras students. varat iedomāties?

man ļoti patīk pasniedzējs, kurš man palīdzēja rakstīt bakalaura darbu. ļoti. es arī reiz gribētu būt tik harismātiska un tā iepatikties cilvēkiem kā viņš.

ceturtdien ballīte. "jūs pasūtiet dzērienus, bet skatieties, ka nav par maz, ja?"


pirmdiena, 2012. gada 4. jūnijs

bonjour, tristesse.

tu paskaties, cik apkārtējiem viss iet labi, cik viņi laimīgi, un saproti, ka arī pats esi pietiekami apmierināts ar dzīvi. tev ir kāds, pie kā atnākt mājās, tev ir darbs, spoži nākotnes plāni, tev ir cilvēki, kas tevi mīl un priecājas par sasniegumiem un tev ir iztēle. un tad, kad tu to visu aptver, tavu lūpu kaktiņi sāk lēnām tiekties debesīs, lai ar tām sasveicinātos, bet pieklauvē tava pārlieku lielā sirds un atgādina par sevi.
ir neiedomājami riebīgi aiz katras domas just smagumu, ka, ja kaut kas notiks, vainos tieši tevi. nevis tos, kuru dēļ kaut kas notika, bet gan tevi, un vainos līdz pat absurdam iemeslam, kuru tu pat pārdrošākajos prāta joņos neesi varējis izskaidrot.
tu peldies starp izdošanos, starp priekiem un skumjām, un brīdī, kad tev liekas, ka viss pamazām sāk peldēt tev vēlamā virzienā, kaut kas notiek, un tu atkal vaino sevi pat pie kaut kādiem štruntiem, kas nevienā pusē nevarētu būt bijuši saistīti ar tevi.
tu sāc plānot kaut ko, par ko esi sapņojis jau kopš pusaudžu gadiem. tev paveras iespēja šādu sapni piepildīt, tev domas ir tik tālu no vajadzīgā, ka tu smaidi kā muļķis un visu laiku čukstus skaiti sev vien zināmu mantru, kas palīdzēs sapnim izdoties. un tad - blākš - pār tevi nogāžas atskārta, ka sapņa piepildījums varbūt nemaz nebūs tik skaists un saviļņojošs, kā reiz gribējās.

jā, ar sapņiem ir tā - tu visu mūžu domā par to, smaidi, izliecies, ka tu nesapņo, bet tomēr sapņo. un brīdī, kad sapnis ir apņēmies piepildīties, tev ir pavisam citas sajūtas, nekā no sākuma ir plānots. citas. un padari ko. nekādā gadījumā ne sliktas, pat ne drusciņu sliktākas kā sapņos, bet vienkārši citas. un tad līdzi nāk tā nesāpīgā, bet pastāvīgi jūtamā smeldze par to, ka nav tā, kā liekas.

un tad tu saraujies čokurā, nolamā sevi visos pasaules lamuvārdos, bet uzmanies, lai neviens nedzird, šoreiz tu pat to nepieraksti, lai pēc tam varētu sevi atkārtoti noslānīt. un tad tu saproti, ka pasaulē taču nav neviena muļķāka par tevi.

nu re. un nu jūs vairs nemāks šaubas par to, ka es esmu drusku jocīga.