svētdiena, 2008. gada 30. novembris

qui sont les magistrats?

labrītiņ.
šorīt modos augšā trīsreiz, kamēr pavisam pamodos ap divpadsmitiem. man atkal ir baisa Ziemassvētku noskaņa, nukastasir, tikai pirmā Adventes svētdiena, līdz pašiem svētkiem būs jau cauri.
mamma nopirka vakar to smieklīgo adventes kalendāru, kur katru decembra dienu jātaisa vaļā un jāēd šokolādīte. bērnības atmiņas uznāca. piemēram, kā es toreiz attaisīju visu vienā dienā un katram nokodu pa gabaliņam, es nespēju nociesties. smieklīgi. vai arī kā toreiz man uzdāvināja uz Ziemassvētkiem septiņu rūķīšu šokolādes figūriņas, es tās apēdu, un man pēc tam negribējās šokolādi ilgi, ilgi. jo tās bija tādas, kam nebija tukšs vidus, bet gan šokolādes kluči rūķīšu formā.
starp citu, jūs nekaitina mīļvārdiņi? es, piemēram, nodrebinātos, ja mani nosauktu par rūķīti, par zaķīti, par pelīti vai tamlīdzīgi. varbūt man arī ir problēmas. bet nu tiešām. man patīk tikai šitie visi man mīļo jauko cilvēku lietotie, nekādi dzīvnieku vārdi.
_______________
ir divtūkstošseptītā gada decembris, es dzīvoju pie Sukriem, nesen esmu bijusi uz "Sarunas kaimiņistabās", man ir traki paticis, un šobrīd es komunicēju ar cilvēku, kas pēc laika kļūs man ļoti īpašs. ārā mazliet snieg, daudz skolai jādara, bet Sukrim, protams, vairāk, viņa dusmojas par to, mēs smejamies, tuvojas Ziemassvētki un tā.
ai, kamōn, kāpēc ziemās ir tādi periodi, kad liekas, ka kopš pagājušā gada nav pagājusi ne sekunde?
es katru gadu decembra pēdējā dienā uzrakstu īsu gada apkopojumu. un tad salīdzinu ar pagājušā gada rakstīto, un atbildu uz tiem divim vai cik jautājumiem, ko esmu sev tad uzdevusi. šogad man ir daudz ko teikt, un vispār, šis gads bija vienkārši brīnišķīgs. nu, es nesaku, ka tas jau ir cauri, vienkārši bija sajūta, ka vajadzēja to pateikt.
____________
bet ko jūs gribētu saņemt dāvanā Ziemassvētkos? diespasarg, ne jau no manis, bet tā vispār. kaut ko tādu, kam nav finansiālu ierobežojumu, ko jūs tiešām gribētu un gribētu tieši uz Ziemassvētkiem. m?

piektdiena, 2008. gada 28. novembris

jā, mēs esam

mēs esam tie, kas sabučojas
mēs esam tie, kas smejas par nesmieklīgām lietām.
mēs esam tie, kas sasmaidās, kad k'dam citam pārmet to, ko esam izdarījuši mēs.
mēs esam tie, kas dakšiņas sprauž puķu podos.
mēs esam tie, kas kārto citu cilvēku zobu birstes lielveikalos.
mēs esam tie, kas mīl dzeju.
mēs esam tie, kam interesē vēsture.
mēs esam tie, kas, salūtam ejot gaisā, sauc 'kkkkkkk!"
mēs esam tie, kas piedzeras zem zvaigznēm.
mēs esam tie, kas runā franciski.
mēs esam tie, kas RUNĀ.
mēs esam tie, kas pikniko andrejsalā.
mēs esam tie, kas izrij tukšu māju.
mēs esam tie, kas smejas par "SAAAAIIIMOOON!"
mēs esam tie, kam ir kaķi.
mēs esam tie, kas šmucspainī iemet rīsus.
mēs esam tie, kas nirst ezerā pēc pazaudētiem sīkumiem.
mēs esam tie, kas sazvanās un saka "prieks tevi dzirdēt."
mēs esam tie, kas palūdz alisei no poda izvilkt tāfeles lupatu.
mēs esam tie, kas gatavo altāri slimajai skolotājai.
mēs esam tie, kas muļķojas.
mēs esam tie, kas dejo.
mēs esam tie, kas raksta.
mēs esam tie, kas lēkā vasaras lietū.
mēs esam tie, kas liek atskatīties.
mēs esam tie, kas tic pasakām.
mēs esam tie, kas čiepj auskaru āķīšus.
mēs esam tie, kas mājās atstāj ūdenspīpes tabaku.
mēs esam tie, kas apreibst.
mēs esam tie, kas nešķiras.
mēs esam tie, kas paliek.
mēs esam tie, kam garšo tēja.
mēs esam tie, kam gultas par īsu.
mēs esam tie, kas ieskrūvē zaļas spuldzītes.
mēs esam tie, kas iet uz kaķu izstādēm.
mēs esam tie, kam vienmēr ir sērkociņi.
mēs esam tie, kas ūdenspistolēs ielaiž Daugavas ūdeni.
mēs esam tie, kas raud, skanot "Saule, pērkons, Daugava".
mēs esam tie, kas priecājas satiekoties!
______________
tas ir par mani un jums, mīļie cilvēki. par mani un kādu, par mani un kādu, par mani un Tevi.
JŪS MANI REIBINAT!
pacelsim glāzes par mums.

ceturtdiena, 2008. gada 27. novembris

pilnsarkļūdām

rakstu no mammas datra (nevis datOra, bet datra, te kļūdas nav), tāpēc man ir grūtības ar pareizrakstību.
tātad, šodien ir divdesmit septītais novembris, daudz laimes šodien, pacelsim glāzes par lieliskiem cilvēkiem! un rīt ir piektdiena, kā es nevaru sagaidīt. vispār, jau otro vai pat TREŠO reizi pieķeru sevi ar domu, ka nespēju sagaidīt piektdienas vakaru. kādreiz tā nebija, man bija gluži vienalga, ka ir vīkenda sākuma nakts, ka nav uz skolu jāiet nākamajā dienā un tā. bet tagad tie vakari nozīmē mazlietiņ vairāk.
šī diena vispār eksaiting, ja ievēro raksturosimvisuvienāvārdā politiku. smiekliņi kārtējie (cik brīnišķīgi, ka man vienmēr skolā jāsmejas. vai ne?), tad pavisam interesantās kompānijas satikšana un papļāpāšana skolā un tā, ko Miks man apsolīja, iegūšana. padies, Mik, iepriecināji, nudien.
atnācu mājās.. ziniet, es pēdējā laikā, nu jau trīs dienas, esmu iesākusi veidot tādu kā 'to do list', kurā apkopotas essential lietas, kas jāpaveic. un darbojas! vakar patiešām izdarīju visu, kas bija tur pierakstīts, pat matemātikas mājasdarbu.
jā, tātad atnācu mājās un IZLASĪJU tos nolādētos straumēnus, nu, tikai to daļu, kas bija jālasa. patika, jā. es pat mazlietiņ brīnos.
šo ierakstu es veidoju, lai mazliet attālinātu brīdi, kad atkal sēdīšos pie literatūras. kā man negribas, jūs vispār nevarat iedomāties. pag nē, nesēdīšos gan, jo man no aizvakardienas ir sasmaidīšanās baigā, kas turpinās arī šodien, un tāpēc man gribas dīdīties un kaut ko uzrakstīt.
ak nēēēēē, divi blodziņa apdeiti vienā dienā, kauns, šarlot. vēl tev jākaunas par to, ka esemes ar atvainošanos un ziņu, ka nebūsi, aizsūtīji viņam stundu pirms koncerta. fuj!!

take the fast lane

"Tik dzīvot kā vēl nekad man tīk"
tagad atkal esmu sasniegusi to brīdi, kad man atkal gribas parunāties ar sevi. un man ir auksti.
šodien skolā nekā īpaša, vienīgi smiekli par to nabaga cilvēku, kas man avon produkciju piedāvā. jā, nejauki, bet ko var darīt, trešdienās es kļūstu mazliet citādāka nekā parasti, jo sešas stundas pavadu blakus Norai. viņa man trakoti patīk, jā, bet viņa nenoliedzami ietekmē. uz stulbībām. kaut vai uz to frankenšteina kalpoņu danci angļvalodas kabinetā.
bet stāsts ir par ko citu.
ārā nav TIK auksti. tad kāpēc es te drebinos? biju skolā, pēc tam vazājos divas stundas pa pilsētu, tad avonā, tad mājās, tad uz filmiņu. (pēc filmiņām ar Zeltmati vienmēr gribas aizstaigāt līdz Gaujai.)
un vispār, pēc vakardienas es atkal esmu sasmaidījusies pavisam traki, kā mani iepriecina tādi patīkami telefona zvani, nu tiešām. tas vispār arī bija viens no vakardienas galīgi neparedzētajiem notikumiem, kas mani piemeklēja. vispirms likumpārkāpums skolā un tad tas.
bet dzīve ir glīta lieta, čabuļi, vai ne?
____________________________
nāciet un dalieties siltumā. manas citrona šķēlītes, kas paredzētas cēliem mērķiem, pat nav izkaltušas uz radiatoriem.

And that's the end and that's the start of it.
That's the whole and that's the part of it.
That's the high and that's the heart of it.
That's the long and that's the short of it.
That's the best and that's the test in it.
That's the doubt, the doubt,The trust in it.
That's the sight and that's the sound of it.
That's the gift and that's the trick in it.
You're the truth not I.
"

otrdiena, 2008. gada 25. novembris

robby bubble

viņa pamodās stundu pirms paredzētā laika ar sāpošu galvu, bet tā bija sāpējusi jau iepriekšējā vakarā. tātad, pēc stundas vāļāšanās un "here comes the rain again, falling from the stars" modinātājzvana klausīšanās viņa izkāpa no gultiņas un devās uz dušu. vispār viņa pavadīja rītu kā parasti, izņēmums vienīgi bija Pluciņas cūcības.
pluciņa, kā visiem zināms, ir vemjošais kaķītis, tāpēc no rīta bija izplānojusi izvemties. tā csacīt, iesvētīt šarlotes jauno paklāju. kad šarlote izdzirdēja vemšanas troksnīti, viņa metās uz savu istabu, un, redzot pluciņu ieņemam vemšanas pozīciju, slaidā regbija (vai kā nu to stulbo sporta veidu sauc) metienā/slīdējienā/tvērienā/kānuviņutursauckustībā nonesa pluciņu no paklāja. un no harm done to paklājs.
tas tāds šarlotei rīts izdevās. pēc apbrīnojami iemidzinošām divām frančvalodas kontroldarba stundām viss likās kārtībā, visa diena tāda jauka. smiekliņi teātrī, kad ilze izpildīja kaut ko neizskaidrojamu ar žalūzijām, kad marutinja [ne]graciozi spēlēja savu lomu.. vispār, šarlotei gribas visu kā toreiz Limbažos. bija silti un mīļi.
atnākot mājās, šarlote izlasīja 'kaili dzīvību', viņai nepatika, tad viņa noskatījās spaidermenu, viss bija jauki. bet tad atkal pār viņas galvu nāca ierastie pārmetumi, kas nosit noskaņojumu pamatīgi uz leju un liek vispār aizdomāties par to, cik nepazīstama ģimenes locekļiem viņa gan ir. jā.
-..un tagad tās kliņģerītes stāv vāzītē uz galda. saplaukušas!
-.........
-tevi tas neinteresē, vai ne?
-nu, vispār ne. nu labi, es noklausos, ko tu skai, bet tas nav tas, kas mani interesētu, jā.
-bet kas tevi interesē? puķes tevi neinteresē, varbūt dzīvnieki?
-nu ne gluži.
-jā, bet kas tad meitenei tavā vecumā varētu interesēt?
-karš.
----------------------------------------
es gribu pagājušās ziemas sajūtas. nu nopietni!

svētdiena, 2008. gada 23. novembris

tumsā dziest auto rejas

šodien ir divdesmit trešais novembris, un tūlīt būs klāt decembris, bet es neesmu vēl atslēgusies no vasaras sajūtas. cik smieklīgi patiesībā. tātad, vakar atkal vakara gaitā aizsākās saruna par vīriešiem, un tās beigās es sacīju, ka ievietošu šeit šo bildi. endžoi. bet vispār vakardiena izvērtās jauka. tikai nu jau arī skolotājs Zellis domā, ka es iešu studēt jurisprudenci, jo pateicu viņam, ka Satversmi nelasīšu, ka zinu jau to gandrīz no galvas. bet smiekliņi ar marutinju pie manis mājās un pēc tam vakars ar Gunitu visādās iespējamās un ne tik iespējamās vietās izvērtās pavisam brīnišķīgs. mēs plānojām doties uz to futureshorts pasākumu asalā, bet beigās stulb iemeslu dēļ pie durvīm peldošajai darbnīcai izlēmām, ka neiesim, bet dosimies uz Gauju, kur brīnumainā kārtā satikām klāvu, kārli un jori. dīvaini, man kaut kā likās, ka viņi ne pārāk piestāv tai vietai.
vakara turpinājumā mēs nonācām Kapteiņa Enriko Pulkstenī un pēc tam atkal Gaujā. bet man patīk tās vietas, kaut vai tāpēc, ka no turienes interjera es varu nozagt kādas idejas savas istabas uzlabošanai.
jā, un es saņēmos un uzrakstīju dzejoli. tādu, kas tiešām cienīgs saukties par dzejoli, nevis par "nuitkādzejolisbetneglužijotasirprozā". tas man gan pagaidām ir tāds klažu lapu maliņu variants, bet viņš IR.
paldies.

piektdiena, 2008. gada 21. novembris

bīšķīt dīvāna.

hello, mani dārgie. šodien man nav nekā tāda ko teikt, un tik bezjēdzīgu ierakstu kā pēdējo es vairs neveidošu. fuj, muļķīgi. pēdējā laikā esmu kautkā piefiksējusi, ka cilvēki posto bildes no savām mājām. nu tad es arī. šito pirmo es tikai tāpat - lai visi redz, kāds man skats paveras no istabas loga vakaros. jā, es tiešām dzīvou Latvijas lielākajā un blīvāk apdzīvotākajā liepilsētā. hah.
un te - rekur mana istaba tās gandrīz galējā variantā. šodien atveda dīvāniņu, sienas tādas kailas vēl, bet to es mainīšu. zem saulessardziņa ir mana zaļā alus kaste, bet nav ētiski to visiem rādīt. turklāt saulessargs ir glīts. jā, uz dīvāna iekārtojusies Pluciņa, mans stulbais un tāpēc tik mežonīgi mīlamais kaķīts. tas arī viss. krāvēji nerunāja latviski, tāpeč mēs sazinājāmies žestu valodā. gaidu rītdienas vakaru, Gunit. mm.

ceturtdiena, 2008. gada 20. novembris

je suis l'enfer de ta pecheresse

visi mani ir pametuši, pat kaķīts negrib sarunāties, tad nu es runāšu pati ar sevi.
ārā ir ziemas rudens, tāds laiks, kad no debesīm nāk šļura un manī, kā jau sacīju iepriekšējā ierakstā, vārās atmiņas un sajūtas no party season 2007./2008.
šodien es diezgan laicīgi iekāpu trolejbusā un, ejot uz skolu, satiku elīnu, nu to, ar ko kopā toreiz medījām ceriņus. ziniet ko? visu ceļu uz skolu norunājām par mēnešreizēm. visstulbākais ir fakts, ka tas ir vienīgais, kas man un viņai ir kopīgs. bet šeit es pārtraukšu savas domas plūdumu, jo es jūtu, ka drīz varētu sākt parādīties nepatīkami vārdi.
skolā man atkal uznāca brīdis, kad apkārtējie vienkārši riebās. nē, tiešām. uz vienu brīdi un tā riktīgi. es gribēju sapurināt marutinju, lai viņa pārstāj gvelzt tādas stulbības. bet pēc tam, kad dienas beigās izkāpu no kabineta, sapratu, ka tomēr viss ir forši.
bet šis ieraksts ierindojams bezjēdzīgāko ierakstu saraksta augšgalā. kādreiz sarunājos pati ar sevi uz papīra. tagad šiten. arī par to jau reiz izteicu savu viedokli.
es pastāstīšu tagad, ko man tieši šibrīd gribētos.
*siltumu ārā un iekšienē, siltus cilvēkus apkārt.
*ābeļziedu smaržas pilnu pavasara gaisu
*lapiņu pie skolas ziņojumu dēļa, ka visi eksāmeni veiksmīgi nokārtoti.
*spēju izlemt. veselām karotēm.
*saņemties un pierkastīt tās domas, kas man maisās pa galvu un tā vien prasās tikt savirknētas kopā.
*mirkli, kad var aizvērt[ies] un padomāt, cik gan šobrīd ir forši.
*kapu svētku vakaru. nopietni! aiziešu pie Austras.
*daudz vairāk talanta un spējas savākties.
_________________________________
es tevi uzrakstīšu
kad izbeigsies tinte
rakstīšu ar cigareti

otrdiena, 2008. gada 18. novembris

glow, baby

man pēc Latvijas deviņdesmitgades sagaidīšanas un aizvadīšanas nav nekādu izjūtu, ir gluži vienkārši tukšums, turklāt tāds iesīcošs, kas ievelk sevī arī visas pārējās sajūtas, kas kaut ko varētu nozīmēt.
it kā vakardiena bija satriecoši jauniem iespaidiem pilna, turklāt ar mammu sanāca parunāties tā dziļi, bet viņa nav tāda kā es, un viņas sacītajā kaut kas nebija patiess, izklausījās, it kā viss, ko viņa man teica, būtu tā gaisīgi domāts. ka tas nebūtu īsti nopietni. oh well, jebkurā gadījumā diezgan koši sanāca. bet šodien.. nočammājāmies no rīta, jā. tad vēl pirms došanās ar Zeltmati uz salūtu man bija daaaaudz jāsadara, jāsatiek Nora pa vidu visam tam. (Nor, mamma teica, ka tu esot glīta meitene.) un tad vakarā. auksti nebija nemaz - es zvēru! -, bet baudīšana nemaz neiznāca tāda, kā plānots. varbūt diena ietekmēja manu domāšanu, varbūt tā sasodītā iekšiene, kas vispār pārņem visu pārējo. tuklāt salūts bija neiespaidojošs.
ir atkal iestājusies 2007. gada ziema, kad es dzīvoju pie sukriem, un īpaši spilgti man atmiņā palicis vakars, kad ar Gunitu, Līvu un Elīnu devāmies uz Nohow koncertu, un es gaidīju tramvaju Sukra pieturā. un tad visas tās slēptās vēlmes, vajadzības un tas viss, kas bagātināja manu pagājušo ziemu.
"Pamēģināsim sniegā. man nekad nav bijis.. nu, zini. sniegā."
un visas dziesmiņas, kas atkal atgriezušās manā dziesmu vācelītē (termins ņemts no Noras, atzīstos) pēc pusgada ilga paŗtraukuma, man kliedz "ziema 2007", un tā es arī jūtos. kad viss bija citādāk, kad es savalkāju savas jaunās vilnas zeķītes tik ātri, kad es smaidīju, kad es katru dienu gaidīju vakaru, kad es domāju tik daudz par ķiršiem, par putukrējumu, par vannām un par putojošiem dzērieniem.
turklāt es nemaz nemēģināšu izpausties par to, kas manā iekšējā pasaulē šiobrīd notiek, jo numurviens - tas būtu paŗāk gari, numurdivi - tas būtu šaušalīgi personiski, numurtrīs - es godavārds nezinu nevienu, kam tas varētu interesēt, un numurčetri - tas tāpat ir pārejoši.
dzirksti, Latvija.
_________________
let's run off to mexico,
you, me and my guitar,
and we'll call each other
by our favourite names.

svētdiena, 2008. gada 16. novembris

t'es la tristesse, moi le poete

-šarlot, tevi reizēm nepārņem skumjas?
-...nu gan pajautāji. tāpat būtu pajautāt.. ēm...
-tāpat būtu pajautāt, vai tu elpo?
-jā. tieši tā. un tevi?
-reizēm jā.
-mums ir kas kopīgs.
-patiesībā daudz kā kopīga. zini, dažreiz mani pārņem doma, ka es varētu kļūt par rakstnieku.
-m, tātad vēl neesi izdomājis, kur mācīties?
-nē. vēljoprojām galīgi nezinu. bet manī ir domas, kuras jāprot sakopot un tad jau es varētu rakstīt.
-man ir tādas domas, un apkopot nemaz nav tik grūti.
-šarlot, tas nozīmē.. tas nozīmē, ka tev jau top?
-jā. man ir piecdesmit septiņi.
-piecdesmit septiņi darbi? ak.
-jā, tiešām ak.
-es tā gribētu izlasīt, bet es.. es mazliet baidos.
-es saprotu, kāpēc tu baidies. esmu tā rokās devusi tikai diviem cilvēkiem izlasīt.
-un?
-un viņi izlasīja, tad bija klusuma pauze un tad sacīja, ka patīkot. bet es nezinu, cik patiesi tas bija.
-tev nebija bail viņiem dot lasīt?
-un kā vēl bija. es kaut kā nespēju tad justies brīvi, es tad jūtos kaila.
-es varu iedomāties. tā, mēs esam klāt.
-esam gan. es ātri.
-jā, es pagaidīšu lejā.
_______________________________
reiz es par tevi uzrakstīšu stāstu vai noveli. bet tu būsi ne tikai traktorists, bet arī rakstnieks.

cilvēki, redziet, cik patīkamas var būt sarunas. turklāt tādas, kas uzmundrina.
vēljoprojām esmu Latvijas svētku noskaņā, kas gan vairāk ir līdzīga ziemassvētku noskaņai. turklāt šodien satieku sukri.
UN VIŅA NĀKAMSVĒTDIEN BRAUC UZ MĒNESI UZ FLORIDU.

piektdiena, 2008. gada 14. novembris

ak tad man noiešot āda no sevis fočēšanas.

sveiciens Latvijas valsts 90gades pirmajā svinību dienā. mums skolā šorīt bija tas kārtējais svinīgais pasākums, kurā ietilpa arī pārvārīta kako un sasodīti nebaudāma kliņģera baudīšana. un ziniet ko? es to kakao iemūžināju īpaši Zeltmatei, jo viņa man palūdza.
pēc kakao mēs arī noskatījāmies auseklīša koncertu, kas mani saviļņoja. tā dejošanas sajūta virmoja gaisā TIK intensīvi, ka man sagribējās dejot. lai tiktu uz dziesmusvētkiem vai vismaz lai tiktu kautkādā kolektīvā un spētu dejot. bet nu tad jau reālāk izklausās dziedāšanas vēlēšanās piepildīšana. skaisti bija viņi. nu tiešām. pateicu to visiem, ko pēc tam satiku.
nu tātad, es vēlējos pasacīt, ka pēc "Vicky Christina Barcelona" noskatīšanās tiktiešām uzlabojas garastāvoklis, sākas smiekliņošanās ar marutinju par pavisam un galīgi neoriģinālām lietām, par pavisam kaut kādiem galīgi stulbiem izteicieniem un rodas vēlme būt iekšā visu notikumu virpulī. šodien vispār tā bija, jā. patīkami or what?
numurviens. uz ielas satikām Džilindžeru, pats notikums kā tāds nenozīmē pilnīgi neko, bet mani kaut kā aizķēra viņa paša būtne un tas, kādu noskaņu viņš nēsā ap sevi. līdz ar šī cilvēka pamanīšanu mums aizsākās galīgi nebijusi saruna par iekārojamiem vīriešiem. un es jutos mazliet ne savā ādā.
Ch. "brīnums, ka domburs vēl nav nošauts."
M."jā, bet man viņš liekas glīts."
Ch."domburs?"
M."nu ne gluži glīts, bet nu, saproti..tāds."
Ch."ai, jā saprotu gan. saprotu!!! ķesteris."
M."Tev patīk ķesteris?"
Ch."JĀ!!!!!!!!!!!!!!!!!!"
M. "jā, es saprotu, kāpēc viņš tev patīk, viņš nav tāds aawh, bet viņš ir tāds OHHH!"
pēc tam, pa ceļam satiekot veselu baru marutinjas pazīstamo, nonācām čilipicā, kur ieturējāmies, pavisam nepierasti, sen tur nebija ēsts. tad tā filma, jau sacīju, un un tad.. pastaiga pa izgaismoto rīgu. nē, nu bija jau skaisti, bet nu galīgi anv saistīts ar Latviju nekas no tā. pilnīgi. un Bastejkalna parkā tās lampiņas ir bezgaumīgas.
mēs pavadījām burvīgu vakaru, paldies visiem, kas mums veltīja skatienus, paldies tiem tūristiem, kas mums pajautāja ceļu, paldies visiem, kas nezinkādā sakarā zināja mūsu vārdus.
jaukī. es apdeitoju blogu katru dienu, streindž.
________
pāris atklāsmes.
*fakts, ka redzēju marutinjas Jāni pārvelkam biksiņas, mulsināja mani mazliet pat vairāk kā viņu pašu.
*novembra lietū (pareiz, tā dziesma tač bija guns 'n roses, un es vēl nesapratu, no kurienes man tā dungošans vēlme parādījusies.) salīstot, nemaz tik auksti nav. tas pat ir patīkami un baudāmi.
*no pārāk lielas šokolādes ēšanas asiņo deguns.



ceturtdiena, 2008. gada 13. novembris

slowing down the metronome




jēs, nedēļa itkā cauri. rīt vēl tas efin koncerts skolā, un tad es līdz trešdienai plānoju baudīt tādā mazliet patriotiskā garā. rīt ir sasodītā piektdiena, kad vakarā gribas kaut ko darīt, bet iespējas ir tikai pavisam nelielas, bet nu ko tur.
pēdējā laikā arī viss virzās uz priekšu tā haotiski, piemēram, vakar es patiešām no visas sirds vēlējos izpildīt visus mājasdarbus, nu visus. neizdarīju to, turklāt aizmirsu par vēstures darba eksistenci vispār. man kaut kā sev jāpalīdz, bet es vienkārši nespēju.
es rakstu pa nelielām rindkopiņām, jo man ir nespēja ilgāk pieturēties pie kādas notiektas domas. tāpat, es vēl neesmu pieredzējusi blogotāja, tāpēc man ne vienmēr sanāk visu uzrakstīt tā, kā es to būtu gribējusi sākumā.
vispār šis ir tāds laiks, kad man jau laikam trešo gadu pēc kārtas ir ziemassvētku noskaņa. tieši šajā valsts svētku laikā, nu ir pavisam trakoti. ziniet kā, tagad es pavisam viegli varu iedomāties, kā lēni krīt sniegs, es atrodos doma laukumā kopā ar kādu sasildošu cilvēku, ar kuru kopā nav sarežģīti būt nesamākslotai un tamlīdzīgi. tad vēl es vakar tai laikā kar Marutinja mērījās tai skatei, biju iegājusi pameklēt sev dīvānu. nonācu home4you, sapratu, ka Ziemassvētki tur ir pienākuši kopā ar tropisko noskaņu. [interesanti, kā Ziemassvētkus svin, piemēram Brazīlijā?] bet mana dīvāna tur nebija.

un atkal, šis man ir otro gadu, ir sākusies party season. spoguļbumbas mani aizrauj tikai gada tumšākajā sezonā, tad nu man jāatliek no izdzīvošanas naudas kāds bišķītis un jāiegādājas viena no tām. ziemā vispār ir tik daudz laika pārdomām. visa tā tumsa, kas iedvesmo uz jaunu ideju rašanos un nomāc vēlmi ēst.

jā, liekas, ka man atkal ir problēmas. no ēstgribas ne smakas. bet ko nu tur.

vēl kas. es biju pie māsas. visi man apkārtējie sajūsminās par to, ka man tāda ir un nosodoši mani vēro, kad es saku, ka VESELUS DIVUS MĒNEŠUS neesmu viņu vēl redzējusi. tā, lovlies, es tur biju. viņa ir jauka un tamlīdzīgi, bet mani vairāk uztrauc fakts, ka es nespēju sajūsmināties par bērniem. man laikam vajadzētu to spēt, bet nu mani kaut kā nesaista tas, ka ooooh, viņa spēj noturēt galvu, aahhhh, viņa sāk velties uz vēdera un OOOHHHHH, viņai sāk kļūt tumšākas acis.

nē, protams, mani tas viss interesē, bet es nespēju sajūsmināties.

šodien ar Marutinju ierunājāmies par to. un atkal pieskārāmies emocij/jūtu/izpausmju tēmai. dažreiz ir kas tāds, ko es nespēju izsacīt, ir lietas, kas ir manā prātā un vēlas izskanēt, bet skaņas orgāni to kaut kā nepilda.

bet nu labi, tagad, kad esmu bišķīt izkratījusi sirdi,došos ārā. vai arī rakstīt to nelaimīgo eseju.

priekā.

____

4723985
I've got to breathe to stay alive
and 142978
feels like I'm gonna suffocate
14-16-22
this skin that turns to blister blue


otrdiena, 2008. gada 11. novembris

paskat, cik tev sārta mēle!


sveicināti. šodien es atkal jūtos kaut kā neizskaidrojami. viens prieciņš ir tas, ka katru dienu šī neizskaidrojamība mainās. vispār silti un jauki viss notiek, šodien apine man sacīja, ka j'ai une tres belle robe et que je suis tres bronzee. isn't it weird?
jā, stapr citu, man rīt atkal divi darbi, uz kuriem jāmācās, bet arī to es neplānoju darīt, jo tas ir nevajadzīgi nogurdinoši un laikietilpīgi. toties tgaad plānoju noskatīties filmīti, ko jau sen esmu vēlējusies redzēt - one flew over the cuckoo's nest.
bet visā visumā - tagad es jūtos šitā. (izskatās, ka es te vēl labi neorientējos, tāpēc pametiet aci uz augšu. tā es jūtos. kā tajā bildītē) kā toreiz, kad uzstājos vesela bara igauņu priekšā, dabūju balviņā kaudzi jāņogu, milzīgu šampanieti un cepumus.
bet lūdzu, tie, kas lasa, nu LŪDZU uzrakstiet kaut ko par sevi. kā jūs jūtaties TIEŠI ŠOBRĪD. un es negribu nekādus "labi" vai, diesnedod, "normāli". tā sīkāk. man jūs patīkat un es gribētu jums pieskarties, es jau sacīju reiz.

svētdiena, 2008. gada 9. novembris

pusspainis topošās marmelādes

šausmas, cik nesakarīgi es šobrīd jūtos. tiešām, tā pavisam neiederīgi un neatbilstoši tam, ko var ieraudzīt ārā. vispār, viss sākās ar to, ka blogošana ir tik vājprātīgi nevajadzīga padarīšana, to laikam aizsākuši cilvēki, kam trūkst iespēju parunāties,bet kas vēlas no sevis dabūt ārā to, kas urda. tātad to var nosaukt par sarunāšanos pašam/-ai ar sevi. un man šobrīd traki gribas parunāties, jo šis vīkends mani iespaidoja kā reti kurš.

piektdienas vakarā satiku Sukri un bijām uz "Pineapple express", tas bija patīkami. nosmējāmies ne tikai par filmu, bet arī apr visapkārt notiekošo, par visu, kas mums ienāca prātā. cik brīnišķīgi, ka ir tādi cilvēki.
sestdienas vakars izvērtās arī negaidīti spontāns, bija plāns iet un baudīt Zeltmates sabiedrību Asalā, kad,man par milzīgu pārsteigumu,uzpeldēja piedāvājums doties uz teātri. tā kā es neesmu nejauka (vismaz TIKnejauka ne), es atteicos, jo no vakar ar Zeltmati es atteiktos varbūt tikai Placebo koncerta dēļ. bet nu jebkurā gadījumā visus notikumus, kas pārsteidzošā ātrumā sekoja viens otram, es neatstāstīšu, jo cilvēkiem no malas tie varētu šķist gluži vienkārši neinteresanti.

mēs attapāmies Laura māsas dzīvoklī un pavadījām tur nakti. man grūti izstāstīt, cik ļoti šis notikumu pavērsiens mani sasildīja un iepriecināja. mūsu "dziras" neveiksmīgie meklējumi, manis un L. došanās otrreiz pie manis uz mājām, jo, PROTAMS, biju aizmirsusi tabaku, ogles un foliju, riču-rača saspringtā spēle, sarunas un vēlreiz sarunas, kuru laikā jau atkal atklājas pārsteidzošas līdzības starp cilvēkiem.. vai es drīkstu sacīt, ka šajā vakarā bija kaut maza kripatiņa no tā, ko citi pārdroši sauc par bohēmu?

vēl kas. skaistums dzeļ par visām sāpēm asāk.
un tikai pamēģiniet pateikt, ka tā nav taisnība.

sestdiena, 2008. gada 8. novembris

these words have been dancing around my head all night

labs rīts.
un viņš patiešām ir labs. gribēju kaut kā paskaidrot savu pēdējo ierakstu, jo saņēmu atsauksmes, ka tas taču nav patiesi, kas noticis un kāpēc tad viss pēkšņi ir tā.
nu lūk. tā viss ir tāpēc, ka pavisam nesen man radās vairāk pārdomu nekā jebkad (nē, es meloju. ir bijušas arī vairāk. bet šoreiz domu bija arī nu megadaudz) un tad tās kaut kā transformējās par iedvesmu dzīvot, it kā pirms tam es nebūtu dzīvojusi, taisni smieklīgi.
man gribas lasīt tik daudz grāmatu, esmu iesākusi divas, bet trešā man skolas vajadzībām jālasa, tad tie dzejoļi, ko es mīlu, un kas man arī skolas vajadzībām jālasa vēl un vēl. un man gribas mainīt tik daudz ko, atstājot sevi pašu, tikai mazliet citādā tēlā. un man gribas izmēģināt visas kārdinošās lietiņas. un tad tā uzgleznošana. Gunit, ja es nākšu pie Tevis apkrāsot lampu, nāksi pie manis uzgleznot to, ko es likšu pie sienas?
īsi sakot - es gribu mesties un dzīvot tā, it kā pēkšņi dzīvošana būtu izgājusi no modes.
_____________
viņa brauca uz viesībām,
kur tā saldi sūks liķieri,
dejos čarlstonu
un ap četriem no rīta
tumsā atdosies
lepni frakotam jauneklim.

ceturtdiena, 2008. gada 6. novembris

auto iela pagrabs pūlis

es tikko atvēru savu Īpašo atvilktni, lai tur kaut ko tikpat īpašu ieliktu, kad man pretī raudzījās dažādas intīmas lietas, un tad es konstatēju, ka kādreiz tiešām esmu rakstījusi dienasgrāmatu. ar roku un pildspalvu uz papīra. visai nostaļģiski. es to visu nepārlasīju, bet nu man uznāca filozofiskās pārdomas. tagad es rakstu tā saucamo blogu, ko varētu drošvien dēvēt par virtuālo un ne tik personisko dienasgrāmatu. nu ja jau, tad jau.
esmu kā apreibusi pēc vakardienas. vakar bija lotēm vārdadiena. un šarlotēm arī. man likās, ka es nebūšu īsti savā ādā, bet ne, viss bija pat diezgan smaidīgi. paldies par puķēm, mīļie cilvēki, spēcīgi iepriecināja.
un tad vakars. meitenes, jūs reibinat! es laikam pārāk bieži lietoju to vārdu. apreibt. noraibt. sareibt. apreibināties. iereibt. reibt.. atgādina kaut kādu ceriņu mākoni, gluži kā to krūmu, kuram es ar nazi apgriezu zarus, lai varētu divpadsmitajiem sagādāt skaistu pēdējo zvanu. nē, tiešām. jūs esat un turpināsiet būt zelts, nē, pērles, nē, dārgakmeņi.
arī pēc šodienas man ir sajūta, ka ir brīvdienas. nu tādas vispārīgās. arī prātam un garam, šodien tikai viena stunda. nē, godavārds, līdz visam nogurumam no īstajām skolēnu brīvdienām nāk arī brīvdienu spirits.
un migla neiet prom no mana loga jau trīs dienas, weird or what? un un mans ZPD man tiešām sagādā baudu. es tā priecājos..
_____________
apģērbt šo pasauli
maizes un lapu krāsās.

svētdiena, 2008. gada 2. novembris

čīkstu. kā vecas durvis

labdien.
esmu ieradusies mājās, bet no homesickness zālēm nav ne vēsts. esmu mājās un vēl arvien ilgojos pēc mājām, kā gan tas ir iespējams? liekas, ka man vajag vienkārši izrunāt visu, kas sakrājies, divas nedēļas pavadot kopā ar cilvēku, ar ko es nevaru runāt, nu tikai par kaut kādām stulbībām, jo mums ir noslēpumi vienai no otras. tas, protams, ir dabiski un velnsviņzin kā vēl, bet tie norobežo. es runāju par Arny, protams.
vienmēr esmu centusies sevi izprast, pagājšgad psiholoģijas stundās man likās, ka es to pavisam nopietni spēju, bet tagad izrādās, ka ne. varbūt tāpēc man tas homesickness at home ir tāds. vai arī Austru mazliet par daudz palasīju.
ai, es labāk iešu apēst kādu sīpolu, es ceru, es nevienu nenokaitinu līdz nāvei ar šo te.