piektdiena, 2010. gada 26. novembris

sniedziņš

sveicināti, dārgie.

es vispirms sākšu at atyvainošanos - piedodiet, ka man tik tik reti sanāk rakstīt, es taču kādreiz rakstīju gandrīz vai katru otro dienu, bet ar šausmām tikko konstatēju, ka novembrī šis ir pirmais un vienīgais ieraksts. es deru, ka esmu kļuvusi tik nepopulāra, ka neviens arī negribēs neko pateikt par šo te brīnumu, ko tagad drukāju, bet tomēr. man gribas pačīkstēt publiskajā telpā.

ir sākusies ziema. es, protams, to secinu pēc tā, kā izskatās ārā, nevis pēc tā, kā es jūtos iekšēji. kopš pēdējā ieraksta ir notikušas visādas zīmīgas lietas manā dzīves ritējumā, bet nu šobrīd varu vien pateikt to, ka es visu laiku mētājos tādā kā emocionālā kalnu un leju kopumā. es ceru, jūs varat apmēram vizualizēt, ko es ar to domāju.

reizēm ir tā, ka es varētu apskaut katru pretimnācēju un pasniegt viņam krūzītē kaut mazu drusciņu no tā, cik lieliski es jūtos, es dalu komplimentus pa labi un pa kreisi, jo tādās dienās vienkārši ir vieglāk visos pamanīt kaut ko glītu un iepriecinošu.
taču diemžēl ir arī tādas dienas, kad es pasauli redzu no tāda kā zemāka punkta jo noskaņojums rada sajūtu, ka esmu kļuvusi īsāka un nevienam neinteresējoša. protams, man katru dienu ir iespēja doties pie cilvēkiem pēc prieka un uzmundrinājuma, ko es arī tādās īgnuma dienās bagātīgi gūstu, bet nu runa jau ir par to, ar kādu noskaņojumu es dodos pie šiem cilvēkiem.

taču es vairāks reizes esmu pieķērusi sevi domājam - ja nebūtu tādu īgno dienu, tad es nejustos tik neiedomājami laimīga priecīgajās dienās, un es nevarētu tā dalīt apkārtējiem smiekliņus un sajūsmu.

vēl kas - man bija lielisks mēnesis, mēs bijām lieliski izpriecāties vairākas reizes, es paspēju pabūt vaalmierā, paspēju pabūt lauku gadatirgū, man bija darba intervija, kurā bija jārunā franciski, bija valsts svētki bez salūta un bez starojošās rīgas, jo gluži vienkārši šogad tam nebija atbilstošs noskaņojums.

sniedziņam piemīt spēja tik ļoti atsist atpakaļ uz lielisko ziemu, ar kādu es iesāku šo gadu. nespēju vien sagaidīt, kā es jutīšos šajā ziemā. jo ziema 2010 sastāvēja no "kā būtu, ja būtu" un "es tik ļoti gribētu tā", ka pilnīgi tagad manu nostalģisku vēlmi skatīties tālumā.

kā gribētos kamīnu. jāiet vien sēdēt pie radiatora.