sestdiena, 2009. gada 28. februāris

prieciņš ar pārģērbšanos

šobrīd mana tēja smaržo pēc vasaras beigām, un ir sajūta, it kā es dzertu tos augustus, kad Elīna vēl bija neprecējusies un kad mēs dzīvojāmies priecīgi un smieklīgi pa siena gubām, kokiem un ērkšķogu krūmiem. cik stulbi, ka tolaik ar Marutinju es nekontaktējos.

tātad, ja es piesēdos, man ir sajūa, ka kaut kas par vakardienu jāuzraksta. vakar bija ikgadējais LMA karnevāls, šogad tēma bija "Hipiju ferma", nu vienkārši burvīgi. smiakliņi sākās jau pēc teātra izrādes, kad mēs ar Marutinju iekāpām pie manis, lai saģērbtos (un viņu paēdinātu). tad braucām uz turieni, un mūsu trolejbusam pārsprāga vads. jā, tieši tā, un tas notika tieši tā, kā var iedomāties, ja dzirds terminu "pārsprāga vads". ar blīkšķi, dzirkstelēm un spiedzieniem.

LMA telpās pavadījām daudz laika, tur bija vājprātīgi daudz cilvēku, lieliska mūzika (vismaz tur, kur mēs visbiežāk bijām), daudz daudz cilvēku, kurus sagrābt kam pateikt "čāāāū, kā tev iet? foršs pasākums!!". mūzika skanēja pat ārā. nakts vidū, kad iestājās tāds kā panīkums mūsu organismos, mēs izlēmām iet paēst, pa ceļam atvadoties no Marutinjas un Mika, kas aizgāja mājās. katrs savās, protams.

un un tad.. mēs izlēmām pirmoreiz mūžā, vismaz es, doties uz paiju. nonācām. tik daudz cilvēku kā es nevarēju vispār iedomāties redzējusi tādā mazā vietiņā. un, ticiet vai ne, satiku Zvirbuli. viņš manas domas par dažām lietām pamatīgi pārgrozīja, toties tagad vismaz man ir kārtīgi noformulējies viedoklis. jauki, isn't it?

kad atnācām atpakaļ uz LMA, tad jau tur bija krietni mazāk cilvēku, plašāka vieta dancošanai un cilvēki, kas vēl spējuši ap pieciem palikt augšā un kustēties mūziaks ritmā. tas ir patīkami, jo tad tie, kas pārāk noreibuši, lai turētos kājās, ir aizdevušies mājās, un paliek tādi, kas gatavi dejot ar streidžeriem. vai kaili. un vislieliskākais bija tas, ka tai kailajai meitenei neviens, nu totāli absolūti neviens, neko nesacīja par to, ka viņai nav drēbju. cik burvīgi.

bet bija putenis. viss pavisam nosnidzis, kupenas brīnišķīgas, mēs atstājām pirmās pēdiņas sniegā pie Bērnu pasaules, diemžēl pēdiņas no rīta jau bija nonākušas viet\ā, kur nonāk visi notekūdeņi. un es pavadīju smuku rītu divatā ar sevi. man patika.

------
paldies, Gunit un Marutinj, vakars izdevās, man ienāca prātā baigie slēdzieni, ko es pirms brīža gribēju nopostot, bet galīgi nav tas labi, jo visus es aizmirsu.
------
-Tas nav gājiens.
-Kas tad?
Viņi saka, ka vienkārši stāvēšot un sadošoties rokās.
-Tas ir atļauts?
-Vai tad tas ir kaut kas aizliegts?

[P. Bankovskis, "Baltijas ceļš"]

paskat. lai cilvēki sadotos rokās, ir nepieciešama viena doma, jo tad viņi tajā domā savienojas un saplūst. es gribētu, lai tādu domu ir vairāk.

ceturtdiena, 2009. gada 26. februāris

t'es le plaisir, je suis la faute

bonžūr.
es esmu atkal kaut kādā neaprakstāmno sajūtu virpulī iepinusies. šodiena bija tā diena, kad es IESĒJU sava lšd pēdējo variantu, nu tas ir nodarīts, vēl paliek tikai prezentācija, kas man trakoti ir vienaldzīga.

šodien man bija skraidīšanas diena. vispirms skola. tad, uz avōnu dodoties, man sanāca pavadīt Annu eŠ un Lauru uz trolejbusu, un man viāns patīk. nopietni. ir tik jocīgi, ka ar cilvēku tā pieklājīgi aprunājas tikai tad, kad jau tūlīt beigsies tie trīs gadi, kas pavadāmi vienā klasē. tad uz Marutinjas pieturu, meš devāmie siesiet manu lšd, neaizejot uz zīmēšanu, jo tas vienkārši būtu vājprātīgi nepieklājīgi, jau pirmajā reizē ierasties ar stundas kavēšanos.

un tad es biju alfā pēc kurmīša kostīma, pēc rītdiena spārsteiguma un satikt Noriņu un Zvirbuli. ziniet, viņi ir tādi jaukiņi. un tas nav domāts kā tādā stulbā rozā un ppūkainā nozīmē, bet tādā šarlotīgā. tādā tādā. tādā, kas izraisa prieciņu un vīkenda gaidas, kad varēs izpriecāties, lai arī viņu abu tur vienkārši nebūs. hihi.

bet es esmu vienkaŗši priekā. es esmu viņā ieķērusies un karājos, un netieku lejā. un ta ir BAUDĀMI. var smieties. var priecāties, var skriet, lēkāt un dīdīties, un tirināties, un visādi citādi izrādīt, ka ir labi.

bet tagad man priekšā stāv baiss plāns - sagatavot rītdienai pārsteigumu, sagatavot apģērbu un izlasīt mājas lasīšanu,ar ko es šausmīgi noslinkoju jau trīs vakarus.
-------------------------------------
but when it comes to cockney, you're down on your knees

otrdiena, 2009. gada 24. februāris

burkšķ

man vēl nekad nekad nav bijis tāds kā shoutboard, ja pareiz saprotu, kā tas vārds jālieto. nu tad redzkur. es kliedzu.
________

NĒ, TAS VĒL NE TUVU NAV GALĀ.

MAN JAU DIVAS DIENAS IR PRĀTĀ DZEJOLIS. TREŠAIS MANĀ MŪŽĀ.

BET ES TO NEVARU UZRAKSTĪT, JO MAN JĀDOMĀ PAR LŠD, KĀ IZTEICĀS GUNITA.

PIE VISA KLĀT ES VĒL ŠPIKOJU ABREVIATŪRU IZMANTOŠANU.

ES JŪTOS TRAKOTI NENOVĒRTĒTA.

UN NEKAD NESTUDĒŠU LĪDZ DOKTORA GRĀDA IEGŪŠANAI, JO TAD CITUS VAR TIK VIEGLI SARŪGTINĀT, PARĀDOT, KA VIŅU UZRAKSTĪTAIS PATIESĪBĀ IR SŪDS.

______

paldies par uzmanību.

svētdiena, 2009. gada 22. februāris

united states vs. disbelief

labdien, dārgie lasītāji, es neesmu šeit rakstījusi vairāk kā 5 dienas. vai nav neticami, ko?
šibrīd esmu viena pati mājās jau kopš 4dienas, kad mana mamma, kas vispār ir visforšākā, kas jebkad dzīvojusi, aizbrauca uz itāliju.

vai, cik dīvaini, es pēc sava zpd pabeigšanas jau jūtos dīvaini, ka atstarpe šeit starp rindiņām nav 1,5. vai nav smieklīgi, cik daudz viens fakin zpd spēj ietekmēt cilvēka ieradumus?

bet ēnīvej, es strādāju tā, kā nekad nebiju strādājusi. vienmēr visi lielie darbi tikuši uztapināti, saliekot kopā kaut kādu info no interneta resursiem vai vienkārši uzrakstīti, neizmantojot vārdnīcu un tā. šisi ir pirmais darbs vēsturē, ko es rakstu pati savām rokām, jo to, kas tur nepieciešams, nu nekādi nevar internetā atrast, to visu es izdomāju un pamatoju ar savām zināšanām.
UN NU TAS IR GALĀ!
nu labi, vēl ir jāaiznes iesiet un tad paŗbaudīt skolotājai un tad iesiet vēlreiz. un tad dzīve būs klāt. jā, jo šonedēļ es vispār ne par ko citu nedomāju un nerunāju kā vien par Lielo Šausmu Darbu.

toties vakardien manī ieurbās laimes sajūta, kas liek vājprātā smaidīt un ķiķināt ikreiz, kad par to iedomājos. nu jā. es tagad ne ar ko nelielos, vienkārši vēlējos ar kādu dalīties tajās izjūtās, kas ir man.

un esu nogurusi no nepārtrauktās rakstīšanas literāri zinātniskajā stilā, ka tafad gribas muļķoties un uzrakstīt dzejoli. starp citu, tapis ir mans otrais dzejolis mūžā, un man tas patīk. es patiesībā varētu viņu kaut kur nopublicēt, piemēram, deviantART'ā. jā, tā laikam es darīšu.

bet jūs man pastāstiet, kā jūtaties. tieši tagad.

otrdiena, 2009. gada 17. februāris

agrais jūnija sniegs

ziniet, dažreiz ir tāds kā sajūtu sprādziens, kad cilvēks jūt tik daudz, ka varētu vai piepūsties no tā, un nelīdz nekāda uzrakstīšana blogā, jo tas viss pa iekšu mutuļo tik stipri kā ūdenskritums. un tas sākas no kaut kāda viena iespaida, ko pastiprina saruna ar kādu cilvēku, ko pastiprina vēl cita cilvēka tobrīd izjustais, ko pastiprina viss neizdarītais, ko pastiprina viss, kas notiek.

internets ir tik sasodīti idiotiski publiska vieta, ka te uzrakstītais līdzinās izkliegtajam ļaužu pilnā pilsētas laukumā. un velga teica, ka visprātīgāk ir visu paturēt pie sevis.

-------
šeit es gribēju iepostot numur sešdesmit seši, bet jums tas būs jāiedomājas, jo es sevi neizprotu, un tāpēc labāk lai viss paliek pie manis.

tonakt bija nepierasti auksts jūnijam, un zvaigžņu arī bija nepieredzēti daudz, goddamn.

sestdiena, 2009. gada 14. februāris

bet rīgā ceriņi zied

paskat, šodien ir sirsniņdiena. man tagad "gāž ar atmiņu krusu, ka izturēt nevar", un re, ko es atradu. mums tad bija piecpadsmit, un es atdotu bezgala daudz, lai karīnas-ar-mazo-burtu vietā būtu bijusi Gunita.
ak jā - man nav kauns ne par to, ko es daru, jo mest kūleņus zem Eifeļa ir mana tradīcija, ne par to, ka tolaik nevienam nestāstīju, kā tobrīd jutos. un tādas lieliskas izjūtas ir grēks nevienam nepastāstīt.



mm, nu ja. šodien jāsvin. man pretī guļ Jānis Elsbergs, diemžēl ne viņš pats, bet viņa dzejas, un tādas kā bezdelīgas atdzīvojas vēderā. vakar biju uz "Ļauno Garu", Rūdolfa Blaumaņa komēdija divos cēlienos, Nacionālais teātris, režisors, ja nemaldos, Viktors Freibergs. nu skaisti. smieklīgi, protams, un sirdi plosoši iedvesmojoši, jo, ehem, Rūdolfs Blaumanis ir meistars personību attēlošanā, par to es esmu jau runājusi tik daudz, ka man pat aizliedza vēl kaut ko runāt par viņu, haha.

bet atpakaļ pie svinēšanas. sirsniņdiena, protams, skaitās sārtā un sarkanā, un bezgalmīļā diena, bet šovakar es gribētu vienkārši izpriecāties. tā, lai neaizmirstas, jo rītdien atkal pēc vājprātīgi ilgiem laikiem būs Talantu Akadēmija, un tam būtu jābūt kā burvīgam nedēļas nobeigumam.

un nākamnedēļ jāpabeidz ZPD.

bet es jūs mīlu. jūs, kas mani iepriecinat, kas mani sasmīdinat, ar ko kopā es varu pārģērbties, dziedāt, runāt, sapņot, mirdzēt un galu galā mīlēt. bučāss.
-----------

par to, kā es mācos
elpot.
alias mīlēt.
jo tas taču laikam tomēr ir viens un tas pats.

otrdiena, 2009. gada 10. februāris

narkotiķe un daudzmīlētāja

"Tagad es sēžu te, un atkal ir ieslēgusies tā burbuļa sajūta, kad apkārtējā pasaule plūst garām un manī nekas neaizķeras. kā Kamī "Svešiniekā".
Sēžu.
Rīga ietinusies tādā kā melleņu un zemeņu cukurvatēs mākoņos, un atspulgi no pār Vanšu tiltu braucošajām mašīnām ir tik skaisti.
Tur pretī kāds cilvēks, uzstutējis statīvu, fotografē, un es ceru, ka es arī būšu ielīdusi kādā kadrā. Liekas, ka Rīga šeit ir beigusies, un pāri tiltam, ko viņa reiz dēvēja par Inženiera Sapni, dodas vilciens.
Tā, tagad man salst, diemžēl tas krauklis, kas tup koka zarā, šo sajūtu neizšķīdina. Nu labi, nav tas krauklis, man vienkārši patiktos tā domāt."





šodien man gribējās braukt uz Vidrižiem, braukt uz kapiem, izstaigāt visus tos divpadsmit dzīvokļus, ko viņa piecu gadu laikā nomainīja, man gribējās atkal tās sajūtas, kādas man bija, kad es stāvēju pretī Valda Grēviņa mājām un prātoju, kā gan izskatījās, kā viņa sieva kārto matus pie loga.
un debesis, pritams, ir brīnišķīgas, šādā dienā būtu nepieklājīgi, ja tās tādas nebūtu. un sēžot Tur, man pienāca klāt cilvēks un sacīja, ka man esot labs enerģētiskais lauks, un ka man noteikti izdosies atrast dvēseles radinieku. ziniet, un tas bija viens no skaistākajiem komplimentiem, ko es jebkad esmu dzirdējusi.
simts.
daudz laimes dzimšanas dienā, mīļā.

svētdiena, 2009. gada 8. februāris

"aizbraucis" vietā jābūt "atgriezies"

reizēm uznāk tāds kā savārgums. fizisks. kad galīgi negribas neko darīt, vien skatīties filmītes, kuras iespējams viegli uztvert un tā. šodien ir tāda diena, kad ir savārgums. man nekas nesāp. man vemt negribas. tikai sagurums, un ar tādu es jau pamodos.

šodien biju izstādē, šodiena man patika vispār, jo bija vājprātīgi daudz cilvēku, un viņi visi jautāja tā, ka es biju spējīga viņiem atbildēt
"pusīti noplēsiet, iemetiet tur tajā kastē, otra puse jums. lai jūs varat pierādīt, ka vinnests pienākas tieši jums. un tas oranžais? tur pāri, pie FTB, tajā apaļajā stikla brīnumā."
un tad mājās. vilinošs ceļojums apkārt Rīdziņai, cik nu apkārt, bet Ķīpsala tomēr ir tālu no manām mājām. man tās visas vietas liek domāt par TA, kad mums vēl bija kārdinoši biežas nodarbības un kad mēs visi tik forši bieži satikāmies. un tad vēl visādas pastaigas, kas arī notika tieši tajā rajonā. toreiz, kad ar Marutu gājām pēc koka. toreiz, kad ar to pašu Marutu gājām pastaigā vienkārši pa turieni. toreiz, kad ar Noru gājām no Spices atpakaļ. un visas pārējās reizes.

un piektdiensvakarā biju speisdogā, atkal jau, man tur patīk, tur var izpriecāties un izmuļķoties pēc sirds patikas. tikai esmu atklājusi, ka ir pamatīgi riebīga situācija izveidojusies. ja es tā brīža impulsa iespaidā kaut kādas muļķības sadaru, tad pēc tam droši varu rēķināties ar kādu, kurš būs "pārsteigts" par manānm izdarībām un mēģinās izteikt savas izjūtas visai kaitinošā veidā.

Šarlot, tev jāapsola sev, ka nevienam neatskaitīsies par to, ko domā vai nedomā darīt. neviens tevi netiesās un neviens nedrīkstēs tevi nosodīt, jo tas ir pavisam nevajadzīgi un turklāt vēl sāpinoši. un starp citu, atceries visu citiem drošvien nepieņemamo, ko esi paveikusi savas dzīves pēdējos gados, un padomā, vai tu būtu šitāda, ja nekas no tā nebūtu noticis.

ceturtdiena, 2009. gada 5. februāris

daugava lībiski vēna




sveiciens, mirdzuļi.

tātad, vakar manī iešāvās pavasaris, nu tādā kā bultas veidā pilnīgi. sēdēju angļvalodā un smējos klusiņām par Noru, kad tas notika - paukš, un pavasaris sirdī un prātā. un vispār.
vakar biju uz teātri. "La comedie francaise". j'ai aime le deuxieme spectacle, mais le premiere - aps trop. madame murāne teica, ka tas esot bijis "incoyablement vulgaire". ziniet, tā nudien nav patiesība. ko gan var gribēt no septiņpadsmitā gadsimta izrādes - lai tā būtu nevulgāra??

un šodien - šķiet, es beidzot esmu noformulējusi skaidri to, kas mani piesiasta pretējā dzimumā tā spēcīgi. tā ļoti un vājprātīgi īpaši. tātad, mani atbruņo tas, ja

*viņam ir uzvalks (nu, vismaz žakete un skaists kurpes. ne ikdienā. bet tad, kad ir nepieciešams un piemērots)
*viņš lasa dzeju. kaut sabiedriskajā transportā. SUCH A TURN ON.
*viņš dzied. džīz!

par sīkajām lietiņām nerunāsim. ne par izskatu, ne īpašībām. šie ir tādi īpašie gadījumi, kad man vienkārši prāts uz mirkli apstājas un pēc tam sāk darboties tādā siltā ritmā.

bet es atkal muļķojos, man gribas uzrakstīt dzejoli. jā. es to pavisam noteikti arī ņemšu un izdarīšu.

pirmdiena, 2009. gada 2. februāris

gribas čurāt. šai mežā nečurāšu

nez, kas ietekmē sajūtas vīkendos? tas, cik slikti/labi ir pavadītas tās divas brīvās dienas vai arī..? tas man ir ļoti aktuāls jautājums, jo nu šis vīkends izcēlās ar tādu garastāvokļa iztrūkumu, ka nu drausmas. man nekas nepatika, tajā pašā laikā es gribēju, lai man tas patiktu, tad vēl man riebās, ka man nepatīk un tamlīdzīgi.
un uz skolu atnācu kā neizgulējusies, izmocīta. neforši.

man visapkārt notiek daudz kas smieklīgs. un nav, ko savīt. vienīgi to, ka man ir pamatīgi pazeminājies pašvērtējums domrakstu rakstīšanas dēļ. protams, viss ir pamatoti, bet man kaut kā roka nav ielocījusies vēl tā, lai varētu mani raksti tikt labi novērtēti. kā jau reiz teicu, es nekad nevēlētos būt slavena ar esejām.

" 24.X 23
Ir vakars vēls, aiz mana loga smagi elpo vējš un rudens lapas viesulī griež [..]
Bet man ir tik maz ticības un spēka patei uz sevi. Es viegli paļaujos dažādiem iespaidiem, drīz smejos, drīz raudu, un nākošajā acumirklī iuzdaru tās vislielākās muļķības, kuras atkal nožēloju tūlīt. Un tikai nemiers un sāpes paliek - un sapņi. Un dažreiz tāds gaišs prieks apr to, ka pasaulē vēl tik daudz mīļu, neizrunātu vārdu, neizteiktu domu un nepadarītu mākslas darbu
."

nedod man to konfekšu kasti
tu nezini ko šī garša
man nozīmē