otrdiena, 2012. gada 25. septembris

rudenī ielīt

hei, draugi, it's been a long time.
liekas, ka blogošana atvirzījusies otrajā plānā. ir tik ļoti daudz domājamā šajās dienās, ka vienu brīdi sāku pielīdzināt sevi citiem - kā viņiem, kā man, man nav tā, ko nu lai dara. un tas ir nejaucīgi. patiešām. tā, ka visu laiku kaut kas kremt, ir tā, it kā būtu kas saskrāpēts un tagad būtu dzīšanas process, un to kreveli TĀ gribas nokasīt, un tad tu nokasi, un ir sāpīgi. es deru, ka jūs zināt. ja ne pielīdzināšanas sajūtu, tad nokasīšanas gan.

ir sācies maģistru laiks, un ir galīgi citādāk nekā pirms tam. numurviens, es nespēju pierast, ka viena augstākā izglītība man jau ir, šī ir jau nākamā, numurdivi - spriedelēšana ir mana stiprā puse, tāpēc es ļoti ceru, ka izdosies izspriedelēties pēc sirds patikas un par to man arī beigās sanāks dabūt kvalifikāciju.

bet ārpus visa tā - domāšanas ir daudz, un es tagad esmu mazliet apstājusies, jo nav ne jausmas, kas notiks tālāk. jāpiever vien acis un jāizliekas, ka nekas briesmīgs nebūs, bet no otras puses, nav nekā briesmīgāka par to, ko mēs nezinām, un mēs neko nezinām par to, kas vēl tikai nāks. vienā ziņā es esmu kaut kā atkal iegrimusi savās tipiskajās rudens noskaņās, kad gribas klausīties skaistākā vīrieša pasaulē izpildītas dziesmas un īdēt, ka nekad neesmu iztēlojusies sevi šajā vecumā tur, kur esmu šobrīd. bet, šķirstot tumbleru, uzdūros uzrakstiņam "Be where you are. Not where you think you should be".
un tā ir svēta patiesība. ja neesmu tagad tur, kur gribētos, tad tas nozīmē vien to, ka būšu citur. un ka nekas nenotiks tā, kā reiz varbūt bija ieplānots. varbūt arī skarbi, bet ko nu.

ļoti gribu būt rudenī, būt smuka un sapņot, sapņot, sapņot. izskatās, ka tas ir lielākais mierinājums, ja piemetas grūts brīdis.

ja esmu jums kādam stāstījusi par ēku, kurā reizēm sapņos nokļūstu, kur jūtos kā mājās, klīstu pa skaistu dzīvokli ar noputējušām lustrām, vairākām istabām, kuras dažās vietās savieno pāris pakāpieni un kurās ir mēbeles, kas pārsegtas ar putekļainu brezentu, jo neviens tur pastāvīgi nedzīvo, tad vēlos jums pastāstīt vēl ko. lūk, ir dzīvoklis, kurā es atgriežos pa naktīm. tas ir, nevis esmu kaut kāds supervaronis ar citu dzīvi tumšajā diennakts laikā, bet gan vieta, kur nonāku sapņos. nu re. tas dzīvoklis tur ir, un esmu tur bijusi ļoti bieži, un vienmēr ir pārsteiguma sajūta, jo nesaprotu, kāpēc gan viss pārsegts ar to brezentu, es taču tur dzīvoju, kur manas klavieres un drēbju skapis, kur paklāji un kristāla pelnutrauki? neesmu nekāds ekstrasenss, bet ļoti gribu kādreiz atrast ēku, kur tas atrodas, jo svēti ticu pārdzimšanai un vēlos ticēt, ka esmu kādreiz tur dzīvojusi. un, par to visu runājot, pagājšnakt es tur nonācu vēlreiz. viss bija kā nākas, bet redzēju, ka ēka ir trīsstāvīgs koka savrupnams, kas atrodas tādā kā kalnā virs kādas upes, un kalna pakājē atrodas arī liela viesnīca/iebraucamā vieta, kas arī piederēja man, bet, dāsna un labsirdīga būdama, šo vietu biju nodevusi lietošanā kādam citam.
lūdzu tikai nesmejieties, bet es jūtos soli tuvāk šīs lietas noskaidrošanai. tas gan pavisam skaidrs nekad nebūs, bet deru, ka sniegs atbildes uz daudziem jautājumiem.

miers un vienmēr jūsu,

Š.