pirmdiena, 2009. gada 27. aprīlis

hitler marching off in the SUNset

atkal kādu brīdi nav rakstīts. tātad, piektdienas vakarā mana foršiņā mamma bija aizdevusies ballēties uz Helsinkiem, un mēs ar beibēm - Gunitu, Līvu un Elīnu -sarīkojām kārtējo Vakaru. bija visnotaļ krāsaini, bezgalīgi smieklīgi, burzgulīgi, un vispār es viņas baigi mīlu. āha, visas. mučč.



sestdien no rīta es pēkšņu impulsu vadīta aizgāju no mājām uz vecajām mājām, pasēdēju pie trim ezeriem un patiešām izbaudīju savu sabiedrību, man pa galvu rosījās visvisādas domas, kas gan pēdējā laikā svārstās galvenokārt ap kā-būtu-ja-būtu-vai-ja-nebūtu mācību gadījumā.
vispār tagad tāds skolas pēdējais laiks, ka man gribas, lai tas velkas arvien ilgāk, jo pēdējais. pēdējie kontroldarbi, pēdējie brīži manā sasodītajā klasē, kuras man pietrūks, pēdējie.. pēdējie viskautkas.
nuj;ā, vkaarā satiku Laimu un Helēnu, daudz laimes Laimai, es esmu druasmīgākā maita, turklāt vakara turpinājumā es turpināju būt maita, es ceru, neviens mani par tādu tomēr neuzskata. lai gan varbūt uzskata. jā, lai uzskata, es esmu pamatīgi pelnījusi. bet piedodiet, ļaudis. tas ir pārejoši. vismaz es ceru.

jā, svētdien bijām ar Noriņu jūrā, es nekad nebiju bijusi Mangaļsalā, tur ir jauciņi, silts, visādi suņi un tamlīdzīgi. todien es pārtapu Hitlerā, vispār bija jauki.



šodien mani bija pārņēmis transs. tāda kā apātija, es nemaz nezinu, nu tā, ka viss tik vienaldzīgs, viss kaitina, ja nav vienaldzīgs, nekas neinteresē, nekas neliekas smieklīgs, es sēdēju un vienkārši biju. garlaikota. transīga. apātiska. pretīga diena, lai gan ārā bija skaists laiks, ko es tieši ievēroju, literatūras laikā paveroties ārā pa logu, kur ieraudzīju vītola zarus, kas ir vēlviens sklolas simbols. oh well, lai nu jau. es tikai ceru, ka deviņpadsmitās dzimšanas dienas rītā es neraudāšu.

ceturtdiena, 2009. gada 23. aprīlis

they made a statue of us.

nez, kas būtu man jāizdara, lai kāds tiešām sāktu apsvērt domu par mana pieminekļa uzstādīšanu? tās laikam ir ļoti iedomīgas domas, sātana domas, kā Elīna reiz izteicās (nu, māsīca mana, visas pērējās Elīnas, nejauciet viņu ar sevi lūdzu).

jā, bet vakardien mani piemeklēja tāds kā prika tanks, ne gluži ar domu, jēgu un nozīmi un nolūku, ebt vienkārši tā. gāju mājās. izskatījās, ka man nav svārku, jo mētels bija vienādā garumā ar kleitu, bet jā, tā nu es tur gāju, pretī man kāda sieviete stūma ratiņos savu bēbi, cik nu bēbi, bet tādu maziņu vēl, tādu, aks man vēl patiktu, bet arī tuvu vecumam, ko es nespēju izturēt. un redziet, šis bēbis paskatījās uz augšu un pamāja man. pasmaidīja un pamāja. tik šausmīgi sasmaidījos, ka nevaru pilnīgi. it kā nekas īpašs nav, bet tomēr. ai, priecīgi.

šobrīd man gribas dungot, jo rītdien būs jauka diena, es tikko noskatījos trešo Harija Potera sērijas filmu un tagad mēģinu darīt visu, lai nebūtu jāķeras pie literatūras patstāvīgā darba. goda vārds, mani tas nobeigs. un tam klāt vēl nāk nejaukie satraukumi par pēc vidusskolas izglītību un vispār.

ak jā, dejošana. šodien devītajiem bija dejošanas ieskaite. tas izskatījas mazliet neveikli, soļus viņi lika mazliet kautrīgi, kustības nebija līdz galam plūstošas, bet vienalga man uzmetās tā burvīgā dejošanas zosāda. tāda, kas man ir, kad skatos lieliski iestudētu dejošanas priekšnesumu, vai tās būtu tautas dejas, vai tas būtu modernais balets vai nu kas. jo tas ir intīmi, dziļi, kaislīgi un vispār vienkārši garšīgi.

džīz, liekas, ka man ir pazudušas visas nelielaš iemaņas kaut kādas slejas vai raksta nobeigšanā, tāpeč iedomājieties, ka te viņš beidzas. iebeigšu ar nepabeigtu teikumu. atvērtais nobeigums, tā sacīt. [ko tas dod?]
man ļoti nepatīk televīzijas torņa...

pirmdiena, 2009. gada 20. aprīlis

ledenes, ar kurām var sagriezt mēli.

hello. es jau vairs nemaz neatceros, kad rakstīju šeit pēdējoreiz, bet galvenais, par ko gribēju informēt tos, kas lasa šoreiz, ir manu izjūtu mutulis UN vīkends ar Teātrotājiem Valmierā.

tātad, ar Danutu bija sarunāts satikties pieturā 7.20, es, protams, kavēju, kā rezultātā nolēmu vienkārši no mājām skriet auļos līdz pat pieturai. un, ziniet, es tādā veidā varu līdz pieturai nonākt mazāk kā minūtē. forši, to es kādreiz izmantošu.

un skolas pagalmā, kur mīļā Danuta pacienāja mani ar teātra ledenēm, es SAGRIEZU AR TO MĒLI. goda vārds, es nemeloju, man tecēja asinis, es biju šokēta, ka tas bvispār ir iespējams. ironiski, isn't it? paskat.



šis ir dzejoļu krājums, par ko es rakstīju savu zpd. traki.
nujā, kad nonācām tur, SNIGA. vienkārši klaja nekaunība no Pavasara puses, es zinu, ka laikam jābūt untumainam, bet tik nekaunīgs taču tas nedrīkst būt, tam mūs ir jāpažēlo. katrā gadījumā, mēs dienu pavadījām galvenokārt telpās, vērojot izra'des un lamājoties par jūrmalniekiem, ko pamatoti dēvējām par retarded people.
brīžos, kad netiku iesaistījusies nekādās sarunās, mani pārņēma tāda kā nostalģja of some sort. pagājšgad, kad bija piemīlīgi silts un patīkams, man vienā brīdī visi apstājās apkārt tādā kā puslokā un jautāja, kas tad ar mani ir noticis, jo izskatījos "starojoša, iekšēji dziļi apmierināta un tā tālāk". jā, nu pagājušais pavasaris bija vājprātīgi burvīgu piedzīvojumu pārpildīts, es to saku jau tik daudz reižu, ka citiem noteikti ir apnicis, bet tas ir kā pierādījums, ka tiešām bija izcili.
vakarā mēs iekarojām ballīti, mums bija izdomāti un sakopoti vislabākie disco moves ever, tai skatā paduses ostīšanas žests, ņemts no tās jauciņās filmas, ko noskatījāmies piektdien.
nospēlējām skaisti, to mēs zinām, ka mums ir vislabākais vizuālais tēls un tā.

bet ziniet? mums pietrūka Noras. tiešām pietrūka, viņu mēs visi pieminējām vairākas reizes, visu visu, kas pagājšgad bija ar viņu saistīts Limbažos un tā. skumji, ka viņas nebija.
un tad Gunita. tik nejaucīgi, ka viņa netika, es tiešām gaidīju, lai gan tas nozīmētu, ka mums uz tiem sasiodītajiem sporta vingrošanas matračiem būtu vēl spiedīgāka reņģu situācija, bet tomēr. skumji, dārgās.

starp citu, es redzēju pienenes tikko ārā. veselas piecas, un tiešām pienenes. un jā, mums līdz pēdējam zvanam ir palikušas divas piektdienas, kas nozīmē to, ka skolas gals tuvojas ar arvien pieaugošu ātrumu, un man ir neredzēti liela negribēšana visu darīt, fū.

bet priekā.

svētdiena, 2009. gada 12. aprīlis

nedēļa, iespējams.

sveicināti.
tātad, man jau veselu nedēļu emociju nodalījums ir tik piepildīts, ka taisni vai negribas sēsties klāt un rakstīt kaut ko šeit. bet pa brīvdienām, vai kā nu viņas tur, ir diezgan daudz piedzīvots.
šodien ir Lieldienas, tādas riktīgās, pavadīju ar mammu un mammas vecākiem, viss pēc pilnas programmas, olu sišana un visādu citu tradicionālu muļķību darīšana. pirms tam, tātad piektdienas un sestdienas naktī es biju TA TUSIŅĀ [jā, tas tiešām ir jāraksta ar lielajiem burtiem], tur man patika, lai gan bijām atkal sasodīti maz, mūs piečakarēja vēl vairāk cilvēku nekā iepriekšējoreiz. bet man vienalga viņi visi patīk.
un trešdien.. trešdiena bija krāsaina diena. bagāta ar smiekliem, krāsām, smiltīm, frīsbijiem, ūdeni, nēsāšanos pakaļ Gunitai un visādu ripināšanos. mums bija sasodīti jautri, es taisni vai nemaz nemācēšu pastāstīt. es smējos līdz asarām un siekalām, es dejoju apti ar sevi, beibes arī bija priecīgas un pat ripinājaš pa smiltīm.
pēcāk mēs [ne]uzcepām kūku, kas, godavārds, nesanāca, kā bija plānots, tāda pavisam jēla un pārliecīgi sviestīga.
ceturtdien satiku M., cilvēki uz mums skatījās, es taisni vai nezinu, kas bija noticis, parasti tik ļoti neviens uz mums neskatās. oh well, laikam skaistums mums tajā dienā bija pārāk izcils, lai uz mums neskatītos, hahahahahah.

bet galvenais - es vienu vakaru skatījos Titāniku, man vienalga, ko citi apgalvo, es uzskatu, ka tā filma ir meistardarbs, ne jau tehniskā ziņā vai kā, par to neesmu spējīga spriest, bet gan emociju parādīšanas un jūtu atklāsmes (ohmygawd, jau runāju LŠD stilā] ziņā. es visu laiku sev čukstēju kādu visai personisku jūtu kamolu, kas iekļāvās un kļuva pavisam lakonisks vienā teikumā. nākamjā rītā, es, protams, to atcerējos, bet nespēju saprast, kā tas tad varējis būt tik izteikti.

un man nepatīk, ka es šobrīd neesmu Žagarkalnā un ka es neesmu ar Gunitu Cēsīs. fakk.

trešdiena, 2009. gada 8. aprīlis

galīgi sajūsminoši. totāli!

labdien, sen caur pikseļiem nevērotie.
tātad, es esmu totālā sajūsmā, jo vakardien atgriezos, nē, nu jau aizvakardien atgriezos no LONDONAS, kas ir mana Vieta, manas Mājas un vispār tāda vieta, no kuras aizraujas elpa vairāku mēnešu garumā. paskat tik, atgriezos jau kādu brīdi atpakaļ, bet vēl dzīvoju tur.
tātad, biju kopā ar Marutinju, un trips bija izplānots jau pavisam sen un turklāt šausmīgi spontāni, vienkārši sēžot katrai savās mājās un skaipā čatojot paralēli ZPD taisīšanai. un iedomājieties, visskaļākie aplausi, mēs tiešām arī aizbraucām. skaisti.

šī ir bilde, kas simbolizē, mani londonu un Marutinju vienā. nu tā. tā, ka es tur esmu, tur ir Londoans landmarks UN Marutinjas pārliecinošā fotomāksla. no offence, of course, jo šis ir patiešām kas tāds, ko es nebūtu iedomājusies.


tātad, pirmajā dienā, kad aizbraucām, mēs devāmies uz viesnīcu (Hilton Hyde Park) un priecājāmies par šveicara Ruperta laipnību un lielo šķirbu starp zobiem un to, ka viesnīcas apkopēju sauc Aušra. mēs pieņēmām, ka tas ir vīrietis. pēc nogurdinoša gājiena pa modeļaģentūrām Marutinjas vajadzbām, pēc sex hair analīzes un meklēšanas (tajā dienā 14) mēs nonācām atpakaļ mājās.

#1
M. do I see a sex hair?
Ch. Where?
M. there, crossing the street.
Ch. definate;ly a sex hair!

#2
M. we should make friends here.
Ch. with sex hair.
M. definately


sestdien mēs staigājāmies, mēs iepirkāmies, mēs bijām parkā, kur bija kaut kāds sunīšu šovs (International Inky Day ietvaros laikam), tad mēs priecājāmies uz velna paraušanu, mēs staigājām līdz kāju sāpēm, tajā dienā 17 sex hair īpašnieku. man bija apelsīnauskari, ko iespējams aplūkot visur, kur viens sirds kāro paskatīties, kaut vai oranžajā portālā, bet es esmu pārliecināta, ka nevienam neradīsies interese, un tiem, kam radīsies, droši vien jau ir zināms viss par šiem auskariem. tātad, es par tiem saņēmu sajūsmu un komplimentus no veseliem PIECIEM britiem, divi pat bija vīrieši.

#1
Mr x. hey, are those real?
Ch. yeah, i made them.
Mr x. can I eat them?
Ch. no!
Mr x. you sure?
Ch. yeah, they're not tasty.
[viņš bija neķītra izskata vīrišķis]

#2
M. Obama. SarkOzy. Merkel. ---- it's like perdel!

svētdiena bija vispiepildītākā, (18 sex hair) kur mēs bijām soho,. mēs bijām Westminster, meš bijām Old City of London, mēs bijām Tauerā, mēs bijām kuģītī pa piesārņoto Temzu.. un bija vienkārši laimīgi. neaprakstāmi. vakarā aizgājām uz Hard Rock Cafe, kur pēc pusstundas stāvēšanas rindā uz ieeju mēs tikām iekšā, iepazināmies ar emerikāņiem Džonu un Dereku un smējāmies.
es gribu atpakaļ!

par paŗējām darbībiņām nav vērts sīkāk rakstīt, jo man jau šausmīgi apnika, turklāt būs galīgi nepatīkami lasīt. katrā gadījumā, atliek tikai pateikt "tižiū tižiū tižiū (es ceru, es pareizi uzrakstīju), nārn, čups, pļī, yē" un cerēt, ka tas viss atkārtosies pavisam drīz.


pacelsim glāzes par lieliskām pasaules vietām.