sestdien no rīta es pēkšņu impulsu vadīta aizgāju no mājām uz vecajām mājām, pasēdēju pie trim ezeriem un patiešām izbaudīju savu sabiedrību, man pa galvu rosījās visvisādas domas, kas gan pēdējā laikā svārstās galvenokārt ap kā-būtu-ja-būtu-vai-ja-nebūtu mācību gadījumā.
vispār tagad tāds skolas pēdējais laiks, ka man gribas, lai tas velkas arvien ilgāk, jo pēdējais. pēdējie kontroldarbi, pēdējie brīži manā sasodītajā klasē, kuras man pietrūks, pēdējie.. pēdējie viskautkas.
nuj;ā, vkaarā satiku Laimu un Helēnu, daudz laimes Laimai, es esmu druasmīgākā maita, turklāt vakara turpinājumā es turpināju būt maita, es ceru, neviens mani par tādu tomēr neuzskata. lai gan varbūt uzskata. jā, lai uzskata, es esmu pamatīgi pelnījusi. bet piedodiet, ļaudis. tas ir pārejoši. vismaz es ceru.
jā, svētdien bijām ar Noriņu jūrā, es nekad nebiju bijusi Mangaļsalā, tur ir jauciņi, silts, visādi suņi un tamlīdzīgi. todien es pārtapu Hitlerā, vispār bija jauki.
šodien mani bija pārņēmis transs. tāda kā apātija, es nemaz nezinu, nu tā, ka viss tik vienaldzīgs, viss kaitina, ja nav vienaldzīgs, nekas neinteresē, nekas neliekas smieklīgs, es sēdēju un vienkārši biju. garlaikota. transīga. apātiska. pretīga diena, lai gan ārā bija skaists laiks, ko es tieši ievēroju, literatūras laikā paveroties ārā pa logu, kur ieraudzīju vītola zarus, kas ir vēlviens sklolas simbols. oh well, lai nu jau. es tikai ceru, ka deviņpadsmitās dzimšanas dienas rītā es neraudāšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru