nedēļa, iespējams.

sveicināti.
tātad, man jau veselu nedēļu emociju nodalījums ir tik piepildīts, ka taisni vai negribas sēsties klāt un rakstīt kaut ko šeit. bet pa brīvdienām, vai kā nu viņas tur, ir diezgan daudz piedzīvots.
šodien ir Lieldienas, tādas riktīgās, pavadīju ar mammu un mammas vecākiem, viss pēc pilnas programmas, olu sišana un visādu citu tradicionālu muļķību darīšana. pirms tam, tātad piektdienas un sestdienas naktī es biju TA TUSIŅĀ [jā, tas tiešām ir jāraksta ar lielajiem burtiem], tur man patika, lai gan bijām atkal sasodīti maz, mūs piečakarēja vēl vairāk cilvēku nekā iepriekšējoreiz. bet man vienalga viņi visi patīk.
un trešdien.. trešdiena bija krāsaina diena. bagāta ar smiekliem, krāsām, smiltīm, frīsbijiem, ūdeni, nēsāšanos pakaļ Gunitai un visādu ripināšanos. mums bija sasodīti jautri, es taisni vai nemaz nemācēšu pastāstīt. es smējos līdz asarām un siekalām, es dejoju apti ar sevi, beibes arī bija priecīgas un pat ripinājaš pa smiltīm.
pēcāk mēs [ne]uzcepām kūku, kas, godavārds, nesanāca, kā bija plānots, tāda pavisam jēla un pārliecīgi sviestīga.
ceturtdien satiku M., cilvēki uz mums skatījās, es taisni vai nezinu, kas bija noticis, parasti tik ļoti neviens uz mums neskatās. oh well, laikam skaistums mums tajā dienā bija pārāk izcils, lai uz mums neskatītos, hahahahahah.

bet galvenais - es vienu vakaru skatījos Titāniku, man vienalga, ko citi apgalvo, es uzskatu, ka tā filma ir meistardarbs, ne jau tehniskā ziņā vai kā, par to neesmu spējīga spriest, bet gan emociju parādīšanas un jūtu atklāsmes (ohmygawd, jau runāju LŠD stilā] ziņā. es visu laiku sev čukstēju kādu visai personisku jūtu kamolu, kas iekļāvās un kļuva pavisam lakonisks vienā teikumā. nākamjā rītā, es, protams, to atcerējos, bet nespēju saprast, kā tas tad varējis būt tik izteikti.

un man nepatīk, ka es šobrīd neesmu Žagarkalnā un ka es neesmu ar Gunitu Cēsīs. fakk.