ledenes, ar kurām var sagriezt mēli.

hello. es jau vairs nemaz neatceros, kad rakstīju šeit pēdējoreiz, bet galvenais, par ko gribēju informēt tos, kas lasa šoreiz, ir manu izjūtu mutulis UN vīkends ar Teātrotājiem Valmierā.

tātad, ar Danutu bija sarunāts satikties pieturā 7.20, es, protams, kavēju, kā rezultātā nolēmu vienkārši no mājām skriet auļos līdz pat pieturai. un, ziniet, es tādā veidā varu līdz pieturai nonākt mazāk kā minūtē. forši, to es kādreiz izmantošu.

un skolas pagalmā, kur mīļā Danuta pacienāja mani ar teātra ledenēm, es SAGRIEZU AR TO MĒLI. goda vārds, es nemeloju, man tecēja asinis, es biju šokēta, ka tas bvispār ir iespējams. ironiski, isn't it? paskat.



šis ir dzejoļu krājums, par ko es rakstīju savu zpd. traki.
nujā, kad nonācām tur, SNIGA. vienkārši klaja nekaunība no Pavasara puses, es zinu, ka laikam jābūt untumainam, bet tik nekaunīgs taču tas nedrīkst būt, tam mūs ir jāpažēlo. katrā gadījumā, mēs dienu pavadījām galvenokārt telpās, vērojot izra'des un lamājoties par jūrmalniekiem, ko pamatoti dēvējām par retarded people.
brīžos, kad netiku iesaistījusies nekādās sarunās, mani pārņēma tāda kā nostalģja of some sort. pagājšgad, kad bija piemīlīgi silts un patīkams, man vienā brīdī visi apstājās apkārt tādā kā puslokā un jautāja, kas tad ar mani ir noticis, jo izskatījos "starojoša, iekšēji dziļi apmierināta un tā tālāk". jā, nu pagājušais pavasaris bija vājprātīgi burvīgu piedzīvojumu pārpildīts, es to saku jau tik daudz reižu, ka citiem noteikti ir apnicis, bet tas ir kā pierādījums, ka tiešām bija izcili.
vakarā mēs iekarojām ballīti, mums bija izdomāti un sakopoti vislabākie disco moves ever, tai skatā paduses ostīšanas žests, ņemts no tās jauciņās filmas, ko noskatījāmies piektdien.
nospēlējām skaisti, to mēs zinām, ka mums ir vislabākais vizuālais tēls un tā.

bet ziniet? mums pietrūka Noras. tiešām pietrūka, viņu mēs visi pieminējām vairākas reizes, visu visu, kas pagājšgad bija ar viņu saistīts Limbažos un tā. skumji, ka viņas nebija.
un tad Gunita. tik nejaucīgi, ka viņa netika, es tiešām gaidīju, lai gan tas nozīmētu, ka mums uz tiem sasiodītajiem sporta vingrošanas matračiem būtu vēl spiedīgāka reņģu situācija, bet tomēr. skumji, dārgās.

starp citu, es redzēju pienenes tikko ārā. veselas piecas, un tiešām pienenes. un jā, mums līdz pēdējam zvanam ir palikušas divas piektdienas, kas nozīmē to, ka skolas gals tuvojas ar arvien pieaugošu ātrumu, un man ir neredzēti liela negribēšana visu darīt, fū.

bet priekā.