esi sveiks, draudziņ,
man visu dzīvi ir šausmīgi patikušas piezīmju grāmatiņas. man vienmēr kāda ir, un es cenšos tās pierakstīt pilnas, lai var sākt jaunu ar lielāku pacilātību. šovakar atradu dažas savas vecās piezīmes, un esmu galīgi sajūsmā. tas tā, tikai informācijai, ha
vēlos jūs informēt, ka šo tekstu visu uzrakstīju otrdien, bet dažādu apstākļu dēļ nenopublicēju. tagad to darīšu.
Labvakar.
kopš pēdējā ieraksta reāli ir pagājuši trīs mēneši. it kā prasītos tagad atvainoties par tik retu iekāpšanu šeit, bet vai tad nu sev ir jāmelo un jāsaka, ka turpmāk labošos? droši vien nelabošos, un ar blogošanu kļūs vēl retāk, hā. bet, jo retāk sanāk laika blogot, jo apmierinātāks ir pats blogotājs, vai ne?
bet globāli - kas ir jauns noticis? ai, daudz kas. ceļojumi vietējie, ceļojumi pasaulīgie, kāzu apmeklējums, biju bārā Kurmis, palasīju Bībeli, daudz smējos, daudz bučojos, sāku lietot smart ID aplikāciju, satiku Liceja meitenes - Līvu, Noru un Gunitu (visas ne vienlaicīgi, bija divi atikšanās vakari), klausījos reportāžu no Advokātu padomes konferences, strādāju, besījos, priecājos, mīļoju suņus un cilvēkus, braucu pie stūres, iemācījos ieslēgt miglas lukturus, un vēl, un vēl..
pašlaik dzeru veikalā nopirktu aliņu, klausos to pašu zēnu, kurš uzvarēja The Voice, un goros. jā, mazliet aliņa nolija man uz džempera (tam uz krūtīm rakstīts SELFIE), bet tā nav nekāda skāde taču.
bet kāpēc es nolēmu uzrakstīt - šodien biju ārkārtīgi sašutusi. mīļš paldies personām, kas mani uzklausīja, taču es sajutu, ka par to jāparunā arī kaut kā drusciņ publiskāk, nevis tikai epastos un feisbuka mesendžerī.
sajutos tik ļoti kā sen atpakaļ, ka pat parakājos savā dzejoļu grāmatu plauktā un izvilku kādu vecu krājumu, kurš nolasīts tiktāl, ka tā mugura jau vairs neturas kopā. pašķirstīju. nopriecājos, ka efekts vēl arvien nav pazudis - klāt atkal viegla sirds ietrīsēšanās un gribēšana stāstīt un pļāpāt, un bļaustīties, un čukstēt. un paust bažas.
vārdu sakot - pēc šīs dienas, kad saņēmu kārtējos pārmetumus (diemžēl esmu no tiem, pār kuru galvām bieži nāk pārmetumi. pret pamatotiem pārmetumiem man nav tādu dusmu, jo tie ir spējīgi izturēt kaut kādu diskusijas slodzi, bet šodien atkal pierādījās, ka man ir talants vākt pārmetumus, kurus, sitiet mani nost, nejūtos pelnījusi), man iekšā kaut kas nolēma beidzot celties uz dumpi. tādu vieglu dumpi, protams, jo tiltus dedzināt nav vajadzīgs, bet ir taču jāsavācas un jāneļauj pārmetējam domāt, ka viņš pateicis savu, un es esmu sacīto pieņēmusi.
lūk. situācija kārtojas tā, kā tai ir lemts kārtoties, un es šoreiz no visas sirds mēģinu nejusties slikti, paraustīt plecus un turpināt malkot to, ko esmu iesākusi. man tikai gribas apspriesties ar sevi par to, un jūtu nepieciešamību dalīties tajā ar jums.
sakiet, vai radniecība automātiski nozīmē draudzību un tuvas attiecības? ja jums tā ir, ļoti priecājos un apbrīnoju, bet man tā nav. jā, tas varbūt no kaut kāda viedokļa ir skumji un nepareizi, bet to ir sekmējuši ilglaicīgi apstākļi, pie kuriem nav vainojams konkrēti viens no iesaistītajiem radiniekiem. šeit pilnīgi nevietā ir bārstīt frāzes, kuras pilnas ar rūgtumu.
ģimene paliek ģimene, to neviens negatavojas noliegt (arī juridiski visai neveiksmīgi būtu ar radniecības saišu noliegšanu, hahahaha, nesmieklīgi), bet tas nekādā gadījumā negarantē tādu kontaktu un saskaņu, kāda personai ir ar viņai tuvajiem cilvēkiem - un nav nekādas atšķirības, vai tie ir radinieki, vai kādā netīrā un mazliet nožēlojamā vietā sastapti cilvēki, ar kuriem esat sadzīvojušies līdz draudzībai un abpusējai dēvēšanai par "eu, šņiga".
te varētu līdz bezsamaņai runāt par to, ka ir cilvēki, ar kuriem klusums šķiet apdullinoši skaļš, un ir jārunā, bet nevienu sarunu nevar iesākt; par to, ka ir personas, ar kurām jau pēc piecu minūšu kopā būšanas gribas kopīgi pārspriest jūsu abu intereses, kuras vismaz vienā jautājumā ļoti sakrīt.
___
te beidzas mans aizvakardien uzrakstītais, un esmu pazaudējusi tā vakara noskaņu. gluži vienkārši tagad paziņošu, ka skriešu noņemt no plīts kartupeļus, tad tos riktīgi saēdīšos, došos lasīt sen pierakstīto (ok, un paskatīšos kaut kādu idiotisku seriālu).
vēl kas - pasakiet tiem, ko jūs mīlat, ka viņus mīlat. tas ir ļoti forši, derīgi, informatīvi un skaisti.
bučas!
jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
man visu dzīvi ir šausmīgi patikušas piezīmju grāmatiņas. man vienmēr kāda ir, un es cenšos tās pierakstīt pilnas, lai var sākt jaunu ar lielāku pacilātību. šovakar atradu dažas savas vecās piezīmes, un esmu galīgi sajūsmā. tas tā, tikai informācijai, ha
vēlos jūs informēt, ka šo tekstu visu uzrakstīju otrdien, bet dažādu apstākļu dēļ nenopublicēju. tagad to darīšu.
Labvakar.
kopš pēdējā ieraksta reāli ir pagājuši trīs mēneši. it kā prasītos tagad atvainoties par tik retu iekāpšanu šeit, bet vai tad nu sev ir jāmelo un jāsaka, ka turpmāk labošos? droši vien nelabošos, un ar blogošanu kļūs vēl retāk, hā. bet, jo retāk sanāk laika blogot, jo apmierinātāks ir pats blogotājs, vai ne?
bet globāli - kas ir jauns noticis? ai, daudz kas. ceļojumi vietējie, ceļojumi pasaulīgie, kāzu apmeklējums, biju bārā Kurmis, palasīju Bībeli, daudz smējos, daudz bučojos, sāku lietot smart ID aplikāciju, satiku Liceja meitenes - Līvu, Noru un Gunitu (visas ne vienlaicīgi, bija divi atikšanās vakari), klausījos reportāžu no Advokātu padomes konferences, strādāju, besījos, priecājos, mīļoju suņus un cilvēkus, braucu pie stūres, iemācījos ieslēgt miglas lukturus, un vēl, un vēl..
pašlaik dzeru veikalā nopirktu aliņu, klausos to pašu zēnu, kurš uzvarēja The Voice, un goros. jā, mazliet aliņa nolija man uz džempera (tam uz krūtīm rakstīts SELFIE), bet tā nav nekāda skāde taču.
bet kāpēc es nolēmu uzrakstīt - šodien biju ārkārtīgi sašutusi. mīļš paldies personām, kas mani uzklausīja, taču es sajutu, ka par to jāparunā arī kaut kā drusciņ publiskāk, nevis tikai epastos un feisbuka mesendžerī.
sajutos tik ļoti kā sen atpakaļ, ka pat parakājos savā dzejoļu grāmatu plauktā un izvilku kādu vecu krājumu, kurš nolasīts tiktāl, ka tā mugura jau vairs neturas kopā. pašķirstīju. nopriecājos, ka efekts vēl arvien nav pazudis - klāt atkal viegla sirds ietrīsēšanās un gribēšana stāstīt un pļāpāt, un bļaustīties, un čukstēt. un paust bažas.
vārdu sakot - pēc šīs dienas, kad saņēmu kārtējos pārmetumus (diemžēl esmu no tiem, pār kuru galvām bieži nāk pārmetumi. pret pamatotiem pārmetumiem man nav tādu dusmu, jo tie ir spējīgi izturēt kaut kādu diskusijas slodzi, bet šodien atkal pierādījās, ka man ir talants vākt pārmetumus, kurus, sitiet mani nost, nejūtos pelnījusi), man iekšā kaut kas nolēma beidzot celties uz dumpi. tādu vieglu dumpi, protams, jo tiltus dedzināt nav vajadzīgs, bet ir taču jāsavācas un jāneļauj pārmetējam domāt, ka viņš pateicis savu, un es esmu sacīto pieņēmusi.
lūk. situācija kārtojas tā, kā tai ir lemts kārtoties, un es šoreiz no visas sirds mēģinu nejusties slikti, paraustīt plecus un turpināt malkot to, ko esmu iesākusi. man tikai gribas apspriesties ar sevi par to, un jūtu nepieciešamību dalīties tajā ar jums.
sakiet, vai radniecība automātiski nozīmē draudzību un tuvas attiecības? ja jums tā ir, ļoti priecājos un apbrīnoju, bet man tā nav. jā, tas varbūt no kaut kāda viedokļa ir skumji un nepareizi, bet to ir sekmējuši ilglaicīgi apstākļi, pie kuriem nav vainojams konkrēti viens no iesaistītajiem radiniekiem. šeit pilnīgi nevietā ir bārstīt frāzes, kuras pilnas ar rūgtumu.
ģimene paliek ģimene, to neviens negatavojas noliegt (arī juridiski visai neveiksmīgi būtu ar radniecības saišu noliegšanu, hahahaha, nesmieklīgi), bet tas nekādā gadījumā negarantē tādu kontaktu un saskaņu, kāda personai ir ar viņai tuvajiem cilvēkiem - un nav nekādas atšķirības, vai tie ir radinieki, vai kādā netīrā un mazliet nožēlojamā vietā sastapti cilvēki, ar kuriem esat sadzīvojušies līdz draudzībai un abpusējai dēvēšanai par "eu, šņiga".
te varētu līdz bezsamaņai runāt par to, ka ir cilvēki, ar kuriem klusums šķiet apdullinoši skaļš, un ir jārunā, bet nevienu sarunu nevar iesākt; par to, ka ir personas, ar kurām jau pēc piecu minūšu kopā būšanas gribas kopīgi pārspriest jūsu abu intereses, kuras vismaz vienā jautājumā ļoti sakrīt.
___
te beidzas mans aizvakardien uzrakstītais, un esmu pazaudējusi tā vakara noskaņu. gluži vienkārši tagad paziņošu, ka skriešu noņemt no plīts kartupeļus, tad tos riktīgi saēdīšos, došos lasīt sen pierakstīto (ok, un paskatīšos kaut kādu idiotisku seriālu).
vēl kas - pasakiet tiem, ko jūs mīlat, ka viņus mīlat. tas ir ļoti forši, derīgi, informatīvi un skaisti.
bučas!
jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
