ceturtdiena, 2012. gada 27. decembris

upeņu krūmi un rozes, un zemenes un cukurs!!

bvakar.

ou, esmu ļoti produktīva. tikko iebāzu oranžajā portālā šī gada apkopojumu, tagad gribas te kaut ko paplikšķināt. nu ko, tad jau aiziet.
esmu ārkārtīgi apmierināta. es nezinu, kas šādas sajūtas izraisa, bet - ir, nu!!! nosauciet man kādu dzīvē svarīgu jomu un es jums pateikšu, kāpēc ir labi tieši tajā jomā. ak, es pilnīgi varētu tagad ņemt un gavilēt. sasodīts. ziemassvētki pie vainas šajā te stāvoklī nav, jo tie bija tādi izteikti mierīgi, tie bija silti un jauki kā vienmēr, bet nu tāds bezstress un paļāvība uz sevi nav bijusi.. ļoti sen.

tā kā man nav nekādu izcilu sasniegumu, ar ko es labprāt palielītos, pastāstīšu sīkāk par mazajām lietām, kas veido manu pasauli.
es sāku mazliet skaidrāk raudzīties nākotnē. ja 2012.gada sākumā man bija tāds aptuveni miglains priekšstats par turpmāko, turklāt tas sašķobījās gan martā, gan jūlijā, tad tagad, liekas, esmu kaut kur pievērsusi skatienu. kad būs izkristalizējušās manas turpmākās nostādnes, došu jums ziņu. un turpināšu cerēt, ka jums interesē tas, ko te ierakstu.
lasu "Grūtupa fenomenu". visai iedvesmojoši. protams, daudzējādā ziņā tas ir iedvesmojoši "tā gan es nekad ne" ziņā, bet visu taču var apgriezt otrādi, iedvesma tā ir un paliek. un no visa var mācīties. domāju, ka es nesēdēšu pie savām lietām no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā vien divu cigarešpačku un aukstas melnas kafijas sabiedrībā, bet tikpat ļoti es domāju, ka reiz es spēšu būt tik pārliecināta par sevi, ka varēšu iziet tiesneša priekšā, iebāzt vienu roku kabatā un gari un plaši izklāstīt savu (vai pārstāvamā) pozīciju. nu - redzēsim. visu redzēsim.

tā, viss, iedvesma rakstīšanai izbeidzās. gribu dažā ziņā būt Grūtups, dažā atkal ne, bet par viņu ir ko domāt. tiešām tiešām. draugi juristi - lasiet un priecājieties!

gribat iet pastaigāties kādu vakaru?


vienmēr jūsu,
Š.

svētdiena, 2012. gada 9. decembris

stick to your guns

labvakar!!

šīs te pāris dienas ir bijušas tik ļoti.. virpulis. jā, virpuļviesulis! ar fantastiskajiem kolēģiem balle bijusi, prieks un tosti par to, ka E.Kalniņa kungs uzvarēts, tad nelādzīgums par garastāvokli un visādiem pē iznākumiem, tad atkal lielumliela sajūsma, skaists sniedziņš ārā un gulšņāšana. jā, tās bija manas brīvdienas.

šodien bijām mežā. patiesībā ciemos, bet pēc ciemošanās tika izlemts, ka jāiet pabradāties. un bija jāiet. es jums miljono reizi nestāstīšu, cik skaisti ir sārtie vaigi pret spožo sniega baltumu, kā sāp nosalušie kāju pirkstiņi, kādi smiekli ir par visādām noķēpāšanām, kāda ir sajūta, ka, iespējams, mašīna iesēdusies sniedziņā meža vidū.. mjā. jūs noteikti zināt, jo jūs visi, kas šo lasa, man patīkat, un man patīk cilvēki, ar kuriem var pačalot par visiem zināmām un darītām, un pieredzētām lietām.

principā viss mierīgi, ir ļoti klusā gada laika sajūta (lasīt - ziemassvētki, kas NAV jāsauc par ziemīšiem. fuuuu), ir priekpilnas darbavietas balles gaidas, ir liela gribēšana visu visu paspēt.. bet, protams, visa paspēšana ir skaista un noderīga lieta, taču manā gadījumā būšu pateicīga debesīm, ja izdosies pabeigt vismaz skolas un darba lietas.. nu cerēsim. un ceriet jūs ar mani!

maģistra darba tēma ir nodota apspriešanā, spriežu gan es, gan mani divi potenciālie zinātniskie konsultanti, un man iekšā satraukums, jo par ko tādu, domājams, uzrakstīt ir neprātā grūti. bet man ļoti patīk mainīt pasauli. vai vismaz Latvijas Republikas likumdošanas sistēmu, smiekliņi smiekliņi.

vēl kas? ed sheeran. dziļi un patiesi esmu iemīlējusies šī puiša mūzikā. tā, ka maz neliekas, un esmu kā visas citas meitenes, kas jebkad šo cilvēku klausījušās.
vēl? LED ZEPP. the most jēēēēē band ever. squeeze my lemon, babies,



miers un vienmēr jūsu,

Š.

sestdiena, 2012. gada 1. decembris

dārgakmeņi

sveikiņi!

lieku izsaukuma zīmi, jo esmu priecīga. vispār par visu kopā, nevis tikai par atsevišķām lietām. visupirms - šogad man atkal ir tā siltā jo siltā ziemas sajūta, kāda man bija divtūkstoš devītā gad nogalē, vienīgi ar tādu atšķirību, ka tolaik man nebija tādu attiecību ar ļoti burvīgiem cilvēkiem, kādas man ir šobrīd. tā.
pa šo laiku nekas ārkārtējs noticis nav, es vienkārši dzīvoju, un tas man sagādā prieku. tas nekas, ka darba diena sākas sešos trīsdesmit, kad ceļos uz darbu, un beidzas deviņos trīsdesmit vakarā, kad beidzas pēdējā lekcija. tas nekas, ka brīvais laiks neeksistē, un vislabprātāk šo brīvo laiku es pavadu guļot un atpūšoties vistiešākajā šī vārda nozīmē - skatos griestos, dziļi elpoju un izbaudu īsos mirkļus, kad man NEKAS NAV JĀDARA.

darbā viss ir lieliski. lieliski ir mani pienākumi, lieliska ir vide, kādā es strādāju un kolektīvs ir tik neprātīgi burvīgs, ka man pilnīgi ir pārsteigums par silto attieksmi un to, cik ļoti tā atšķiras no citām manām bijušajām darba vietām.
vakar biju ar kolēģi uz filmiņu, Mākoņu atlants, un tā bija tāda filma, ka, vēl tagad iedomājoties, es arvien nesaprotu, kur atrodos. ir bijušas tikai pāris tādas filmas, ko esmu redzējusi un tad piemetas tā ko-nu-lai-tagad dara sajūta. tā bija ar dienu pēc rītdienas un ar into the wild. un ar šo mākoņu atlantu. protams, katrs tajā atrastu sev kaut ko personisku, bet man atnāca šāda atziņa, kas, kā es, skatoties pagātnē, nospriedu, ir gājusi man līdzi, cik vien es atceros - mīlestība ir ļoti reāla lieta. un nav svarīgi, kas tajā ir iekšā, nav svarīgi, kāda būtne, bet, ja tu tā jūties, tad tas ir tik sasodīti patiesi, ka uz tā var būvēt veselu pilsētu. un tā pilsēta stāvēs, plauks un zels. tā ir.

un tad vakar ar Tomsones jaunkundzi bijām ieplānojušas doties ciemos pie maniem draudziņiem. vakars, protams, izvērtās aizraujošs, pabijām visādās vietās un nepārtraukti ķiķinājām. kas ir patīkami? fakts, ka es vēl arvien esmu pietiekami jauna, lai ballētos līdz četriem rītā, man likās, ka vairs to nespēju un šis lais manā dzīvē ir pagājis. bet nav. un tas ļoti iepriecina.

un vispār. dzīvojiet, ļaudis! ir tik ļoti jāpārstāj čīkstēt, jo tas grauž un cilvēks kļūst tāds skābs un nepatīkams, turklāt šāda čīkstoņa liedz priecāties par mazākām lietām, kā arī citiem bojā noskaņojumu. jā. gluži kā edwin starr dziesmā war, tikai tur viņš visādi lamā karu, bet es ļoti vēlos visu to pašu pateikt saskābumam un čīkstēšanai. nekas nav tik slikti kā pašam izskatās!

jo pasaule vēl nav beigusies, neviens nedzedzina klavieres un bībeles, lai sasildītos, cilvēki vēl arvien iet uz teātri, aplaudē un dziesmu svētku laikā raud un prasa vēl un vēlreiz Gaismas pili un Saule, pērkons, Daugava. vēl arvien rudeņos brauc uz siguldu un jūsmo par mūziku.

paldies jums! ļoti gribu pačalot, padzert tējas, samīļoties un būt ar jums ziemā.
miers un vienmēr jūsu,

Š.


svētdiena, 2012. gada 4. novembris

nāc blakus

pilna sirds, ļaudis. gribas tik ļoti visu izrunāt laukā, bet tad, kad gribu, klapes priekšā un nekas tur neiznāk, tikai tāda ņurkāšanās. negribu ņurkāties. negribu pīkstēt līdz brīdim, kad sanāk slikti un neviens neko nesaprot, un man gribas skatīties platām acīm - kā tad nu nesaprast, vai tad nevar redzēt, vai tad nav uzskatāmi? sasodīts, kāpēc vienmēr tā ar mani notiek? liekas, viss taču kā uz delnas, bet re, pretī cilvēki nesaprot un ir satraukušies, kas man savukārt liek justies kā pēdējai nelietei.

ceru, ka neesmu tāda draņķe kā šobrīd jūtos, patiesībā vispār nespēju savilkt kopā galus, kā gan man ir draugi? kā viņiem es neapnīku, un kā viņi mani spēj izturēt. pašai reizēm tik nelāga jušana, kā tad nu es šoreiz šitā, bet apturēt nesanāk, turpinu darīt cūcības.

fu. nu labi, ceru, izdosies visu izstāstīt un savest kārtībā, jo tas sēž kā tāds milzīgs augonis un traucē priecāties. protams, krīzes ir labas, un pēc krīzēm viss turpinās, turklāt turpinās citādāk un labāk, bet kaut kur apakšā kāds purpina, ka - ja nu tomēr nē, ja nu es esmu tik vainīga, ka nevienam nekad un nemūžam ar mani negribēsies runāt?

esmu slikts cilvēks. slikts. bet arī sliktam cilvēkam ir vajadzības, un es bez jums nevaru dzīvot. negribu. un nemāku.

sirds mazliet tukšāka. gan runāšanās, gan notikumu pēc. vit tā. nu atkal kā drūms tīneidžers jūtos.

vienmēr jūsu,
Š.

ceturtdiena, 2012. gada 11. oktobris

ķiršu laiks

šodien jau vienreiz iesāku, bet kaut kā nesēju uzrakstīt vairāk par rindkopu. jo viss izvērtās galīgi ne tā, kā es vēlējos no sākuma. jā, atzīstos, es vairs nemāku blogot, jo vēlos, lai par mani rodas tāds skaists un smalks iespaids, apmēram kā zīda šalle. (nu re, es gandrīz uzrakstīju "žīda šalle", un smalkums jau pagalam).

tātad, skatoties bildes internetos, es sēžu un lēnām iedomājos, ka tur redzamais ir īsi mirkļi no manas iedomātās dzīves. fui, zinu, ka tā darīt nav labi, bet nu, iedomāties ir tik burvīgi!
nepārprotiet, es esmu ļoti apmierināta ar to, kādi cilvēki man ir blakus, es vēl joprojām esmu tikpat galīgi iemīlējusies, bet VAI NEBŪTU LIELISKI, ja mēs dzīvotu baltu dēļu vasaras mājā, būtu kā zīda šalle un viss nāktu tik viegli kā filmās?
un tam visam klāt pievienotu tik milzīgu drēbju skapi kā kardašianu māsām (visām kopā), tādu nemirstīgu asprātību kā draugu seriālā, neierobežotus finanšu līdzekļus un vienmēr siltu laiku? nu tik siltu, ka no aukstuma visvairāk sargājošais apģērbs būtu ādas jaka (ādas jakas daudzskaitlī, jo man taču būtu kardašianu skapis)

ko vēl es gribu? lai man virsū nemāktos kaut kādas dzēlīgas domas un vēlme mēdīties, ja ieraugu ko tādu, kas liek samiegt acis. taisni gribas sevi iepļaukāt, lai dzēlīgums vispār nepastāvētu. un lai vienmēr kabatā būtu kāds ceļojums, un tā asprātība, bet te es sāku atkārtoties.

patiesībā pašlaik ir salīdzinošo krimināltiesību lekcija, un lūdzu nedomājiet, ka, rakstot šo te, es rādu necieņu Krastiņa kungam. nerādu, jo visu dzirdu, ko viņš saka, un šobrīd viņš runā par vainas formām Amerikas Savienoto valstu krimināltiesibu sistēmā, un tās ir nedaudz līdzīgas Anglijas sistēmai, bet tas nevienu neinteresē. kā es to zinu? jo neviens no šī bloga lasītājiem nav ar mani kopā šajā lekcijā.

ā, runājot par plāniem tuvākajā laikā - zirgi. ļoti sen nav sanācis saskarties ar šiem skaistajiem dzīvniekiem, bet drīz būs klāt 28.oktobris, un mēs ar Š. dosimies izjādē. ak, kā nevaru sagaidīt, tas būs lieliski. kaut tāpēc, ka tas ir ārpus galvaspilsētas.

nu re.  drusciņ izrunājos. bet tik un tā gribas runāties. un uzklausīt. iet uz teātriem un dzert kafiju.

vēl arvien gribu jums pieskarties,
vienmēr jūsu,

Š.


otrdiena, 2012. gada 25. septembris

rudenī ielīt

hei, draugi, it's been a long time.
liekas, ka blogošana atvirzījusies otrajā plānā. ir tik ļoti daudz domājamā šajās dienās, ka vienu brīdi sāku pielīdzināt sevi citiem - kā viņiem, kā man, man nav tā, ko nu lai dara. un tas ir nejaucīgi. patiešām. tā, ka visu laiku kaut kas kremt, ir tā, it kā būtu kas saskrāpēts un tagad būtu dzīšanas process, un to kreveli TĀ gribas nokasīt, un tad tu nokasi, un ir sāpīgi. es deru, ka jūs zināt. ja ne pielīdzināšanas sajūtu, tad nokasīšanas gan.

ir sācies maģistru laiks, un ir galīgi citādāk nekā pirms tam. numurviens, es nespēju pierast, ka viena augstākā izglītība man jau ir, šī ir jau nākamā, numurdivi - spriedelēšana ir mana stiprā puse, tāpēc es ļoti ceru, ka izdosies izspriedelēties pēc sirds patikas un par to man arī beigās sanāks dabūt kvalifikāciju.

bet ārpus visa tā - domāšanas ir daudz, un es tagad esmu mazliet apstājusies, jo nav ne jausmas, kas notiks tālāk. jāpiever vien acis un jāizliekas, ka nekas briesmīgs nebūs, bet no otras puses, nav nekā briesmīgāka par to, ko mēs nezinām, un mēs neko nezinām par to, kas vēl tikai nāks. vienā ziņā es esmu kaut kā atkal iegrimusi savās tipiskajās rudens noskaņās, kad gribas klausīties skaistākā vīrieša pasaulē izpildītas dziesmas un īdēt, ka nekad neesmu iztēlojusies sevi šajā vecumā tur, kur esmu šobrīd. bet, šķirstot tumbleru, uzdūros uzrakstiņam "Be where you are. Not where you think you should be".
un tā ir svēta patiesība. ja neesmu tagad tur, kur gribētos, tad tas nozīmē vien to, ka būšu citur. un ka nekas nenotiks tā, kā reiz varbūt bija ieplānots. varbūt arī skarbi, bet ko nu.

ļoti gribu būt rudenī, būt smuka un sapņot, sapņot, sapņot. izskatās, ka tas ir lielākais mierinājums, ja piemetas grūts brīdis.

ja esmu jums kādam stāstījusi par ēku, kurā reizēm sapņos nokļūstu, kur jūtos kā mājās, klīstu pa skaistu dzīvokli ar noputējušām lustrām, vairākām istabām, kuras dažās vietās savieno pāris pakāpieni un kurās ir mēbeles, kas pārsegtas ar putekļainu brezentu, jo neviens tur pastāvīgi nedzīvo, tad vēlos jums pastāstīt vēl ko. lūk, ir dzīvoklis, kurā es atgriežos pa naktīm. tas ir, nevis esmu kaut kāds supervaronis ar citu dzīvi tumšajā diennakts laikā, bet gan vieta, kur nonāku sapņos. nu re. tas dzīvoklis tur ir, un esmu tur bijusi ļoti bieži, un vienmēr ir pārsteiguma sajūta, jo nesaprotu, kāpēc gan viss pārsegts ar to brezentu, es taču tur dzīvoju, kur manas klavieres un drēbju skapis, kur paklāji un kristāla pelnutrauki? neesmu nekāds ekstrasenss, bet ļoti gribu kādreiz atrast ēku, kur tas atrodas, jo svēti ticu pārdzimšanai un vēlos ticēt, ka esmu kādreiz tur dzīvojusi. un, par to visu runājot, pagājšnakt es tur nonācu vēlreiz. viss bija kā nākas, bet redzēju, ka ēka ir trīsstāvīgs koka savrupnams, kas atrodas tādā kā kalnā virs kādas upes, un kalna pakājē atrodas arī liela viesnīca/iebraucamā vieta, kas arī piederēja man, bet, dāsna un labsirdīga būdama, šo vietu biju nodevusi lietošanā kādam citam.
lūdzu tikai nesmejieties, bet es jūtos soli tuvāk šīs lietas noskaidrošanai. tas gan pavisam skaidrs nekad nebūs, bet deru, ka sniegs atbildes uz daudziem jautājumiem.

miers un vienmēr jūsu,

Š.


pirmdiena, 2012. gada 20. augusts

paskraidīties

esmu iesākusi ņemties ar filmām. nē, nekāda režija vai scenārijtaisīšana, vai kas līdzīgs, vienkārši skatīšanās. parasti ar filmām vienmēr bija tā - ou, gribu ko paskatīties, ņemšu kaut ādu skuķu gabalu, piemēram, mean girls, un priecāšos. un būšu noskatījusies filmu. tā nav jādara.

esmu pieķērusies labajām filmām. piemēram, nesen noskatījos krusttēvu, par ko jūs jau droši vien dzirdējāt, jo bļaustījos visos socportālos. un tikko esmu ievilkusi pirmo elpu pēc shawshank redemption. tur viss tā lieliski ir pastāstīts, un jā, es atkal esmu meinstrīm būtne, jo man patīk filma, kas patīk varen lielam skatītāju skaitam. es, protams, runāju par tiem, kas ar visaugstāko vērtējumu novērtējuši šo filmu Imdb'ā. hihihi.

šodien esmu nedaudz apslimusi. tāpēc nīkstu, skatos dumjus seriālus un prātoju. vakar pa dienu atgriezos no ļoti lieliska pasākuma. tik lieliska, ka man pat nebija iebildumu gulēt teltī, ja bez tā nevarēja iztikt. viss gāja ļoti patīkami. tā priecīgi, bez nekādiem gadiem krātiem aizvainojumiem vai citām nevienam nevajadzīgām emocijām. protams, neiztikām bez traumām (kādai kāds uz kājas uzmeta soliņu. nu, nevis soliņu, bet solu. smagu) un aprunāšanas, bet tas atmosfērai netraucēja.
visi esam izauguši katrs uz savu pusi, un ir priecīgi, ka tā, jo visiem ir kaut kāda sava dzīves līkne, pa kuru tad viņi arī staigā. un vēlu visiem to labāko. lai nākamajā kopā sanākšanā ir vēl smukāk!!

ak, un tūliņ sāksies skola. tik tūliņ, ka man ir piemetusies sajūta, ka jādodas uz grāmatveikalu un jāpērk penālis, klades, burtnīcu vāciņi un kāda grāmata. nekad šo sajūtu neesmu izlaidusi, liekas, jau reiz par to runāju. šogad gan es būšu superatbildīgā būtne ar vien divu gadu posmu, pēc kura es varēšu pavisam nopietni iegūt kaut kāda līmeņa kvalifikāciju (ja vien līdz tam neizmācīšos par pulksteņu meistaru, ak, cik smieklīgi). un šādai būtnei nepiestāv kaut kādi penāļi vai burtnīcu vāciņi! es jau pat lēnām esmu sākusi domāt par pieaugušo dzīvei piemērotāku laptopa somiņu/mapi, manējā ir pārāk bērnišķīga.
labi, par to meloju.

atklāti runājot, šobrīd cīnos ar sajūtu, ka es neizdaru lietas līdz galam. kau kā pamīcos, un tad viss. nezinu, kas par problēmu šai gadījumā, bet vienmēr rodu kaut kādus pavisam jancīgus attaisnojumus. pē. ziniet, atkal iedarbināšu savu "piedrāzt" politiku un kalšu plānus pasaules iekarošanai.

te.

and on top of all that, man salst kājas. vilnas zeķes nelīdz. vajadzētu kādu ieteikumu.

miers un vienmēr jūsu,

Š.

trešdiena, 2012. gada 8. augusts

oļi un visādi bakstāmie

tā kā ārā ir vējš, es izlēmu, ka riteņa vietā šorīt mazliet ilgāk pamocīšu sevi ar jogu un sēžamvietas vingrinājumiem, un pie lieliskās draudzenītes došos ar sabiedrisko transportu. un lai tik kāds pamēģina mani apvainot!

gribas papļāpāt. pagājušo nedēļu man bija piemeties tāds kā neliels breikdauns, tāds mazliet dzīve-ir-pē noskaņojums, bet tas izgaisa tikpat pēkšņi kā uzsācies. un nu atkal esmu pietiekami spridzīga, lai lemtu un rosītos, un tad jau būs pavisam labi. protams, vienmēr mani kaut kas nomāks, bet šobrīd tas nomācējs ir drusku apaudzis putekļiem. un, sitiet mani nost, man nepatīk slaucīt putekļus. tieši tāpēc arī šoreiz to nedarīšu.

nu re. pašlaik atpūšos. cik nu atpūšos, ir lērums lietu, kas steidzami jāsadara, un tad vēl fiksi nāk virsū sajūta, kas ap šo laiku uzrodas jau pēdējos piecpadsmit gadus - tuvojas skola. lai gan esmu nepārtraukti mācījusies tiešām piecpadsmit (ārprāts) gadus, vienmēr liekas, ka šajā septembrī būs kaut kas jauns. un es nemaz nemeloju sev - būs jauns, taču lekcijas ar plānojumu vakaros. un mani tas nebaida. ja paveiksies, varbūt būšu nopietna studente, hā.

vakar biju braukt. ar mašīnu. pati. cerams, savu instruktori (lasīt - Š.) nenokaitināju ar savu lielo feilošanu no sākuma, bet pēc tam kaut kā viss notika. cerēsim, ka tas tikai sākumā. tikai jāiemācās tā smuki bremzēt, es visu laiku piemirstu, kā gan tas jādara. patiesībā ne tikai tiešā, bet arī pārnestā nozīmē

kas vēl tāds? šī laikam ir atklāsmju nedēļa. vakar, piemēram, daudz visādu jaunumu par cilvēkiem, protams, ierastās meiteņu baumas, kas noteikti nevienu citu neinteresē, bet es esmu totāla pļāpa šajā ziņā, un visi jaunumi mani sajūsmina un sniedz lielisku iespēju paklačoties. starp citu, aicinu jūs visus man kaut ko pastāstīt. būšu priecīga. un neplātos ar tām personām, kam par to ir jāpaliek neziņā, to galvoju.

vēl. mani absolūti sajūsmina kaķi un suņi. zinu, ka tas noteikti maniem līdzcilvēkiem liekas kaitinoši, ka vai mati no galvas jāplēš nost, bet pie katra pievilcīga suņa pamanīšanas es saku "sunītis!!!"
un pie katra kaķa ievērošanas no manis atskan "kaķēns!!"

jā. gribu iekārtot sev jaunu dzīves telpu. iedvesma tik liela, ka domu pierakstu blociņš pildās un pildās. žēl, ka šos pierakstus nevar izmantot profesionālajā darbībā.



tā. lai jums izcils garastāvoklis mūžam!
vienmēr jūsu,
Š.

svētdiena, 2012. gada 22. jūlijs

trollīši

sveiki, ļaudis.

ir kaut kā citādāk nekā jebkad, bet tas nozīmē vien to, ka ir tā.. sasodīti baudāmi! ir iestājusies laikam vasara, un tas, ka tā nav ierastā, verdoši karstā vasara, kas aizcērt elpu un nogurdina, ir pat ērti. jo pašlaik esmu brīva kā putns, un manās interesēs ir nenogurt, lai var skriet un smiet bez apstājas.

lūk. bija ieradusies nora, mēs ar marutinju viņu un Filipu satikām, un tas bija jauki. galīgi ne tā kā senāk, bet tik un tā jauki. mazliet, protams, bēdīgi, ka nav tas pats, bet nora paliek nora. un ar viņu ir vērts tikties kaut tāpēc, ka ar viņu kopā tās lielās muļķības piedzīvotas. ā, un viņas draudziņš ir burvīgs, man viņš ļoti patika, un cerēsim, ka vismaz reizi mūžā es vēl viņu redzēšu.

man ir tik daudz visādas idejas prātā, kas visas kliedz un brēc pēc darīšanas. kaut vai apģērbu pārtaisīšana, lai es varētu būt hipsters uz pilnu klapi un nēsāt "something retro on my necklace", un būt "a part time blogger and a designer for a jewelery line", hā.

es varētu pļāpāt un pļāpāt līdz pat bezgalībai.
man bija vienkārši lieliska iepriekšējā nedēļa, kurā es katru dienu satiku savu dārgo Š., un tas, mani draugi, ir liels sasniegums, jo līdz šim mēs abas bijām ļoti aizņemtas, bet tagad ir laiks atpūsties. un tā uz pilnu klapi!

kopumā atpūšanās mani ir padarījusi par pavisam citu būtni. es vienkārši vairs kaut kā tik labi neprotu kašķēties. protams, ir lietas, kuras man vienkārši liek aizsvilties un slikti uzvesties, bet es tām esmu iemācījusies nepievērst uzmanību. un pie vainas ir tas, ka bezstresa stāvoklī ir vieglāk visu uztvert mazāk nopietni. un nepīkstēt.

ak, šajā nedēļā bija lērums visādu piedzīvojumu, divreizējs gājiens uz kino (uz filmām, kas vispār nav jāskatās, bet ko lai dara, kas nodarīts - nodarīts), gājiens uz manu mīļāko lietoto apģērbu veikalu pasaulē (bet, draugi, vēl neesmu bijusi Valgas humpalās, iespējams, ka tās to pārspēs), gājiens kļūt par puslitru.. vieglākai? vai tukšākai, nezinu, gājiens pusdienās ar kādu izcili sabiedrisku un komunikablu cilvēku, milzīgs paldies par to viņam, galīgi uzlaboja noskaņojumu, tad vēl došanās pastaigā un fancīgās vakariņās Jomas ielā.. ak vai. ak, dzīve!!!
es tagad pilnīgi varētu sākt lielīties un atļauties paziņot, ka šādā garastāvoklī es pat būtu spējīga uzrakstīt nelielu gabaliņu no kāda izcili aplaimota un laimīga cilvēka skatpunkta. kauns šitā lielīties, nu tiešām!



bučas, draudziņi.
vienmēr jūsu,

Š.

ceturtdiena, 2012. gada 12. jūlijs

par visādiem pūdeļiem

labsvakars

sēžu viena pati. protams, tieši šādā brīdī prātā ievirmo dažāda satura domas, pašeiz manā galvā skan smiekli par pīlēniem un nesaprašana par to, kāpēc gotye ar savu somebody that I used to knooooooooooooooooooooow ir tik ļoti visiem apnicis. pie manis dodas viņa 2011. gada albums, un es tagad izmēģināšu. jo ir sajūta, ka tas varētu man ļoti patikt.

īsumā - šī pagaidām bija kolorīta nedēļa. patiešām! pirmdien satiku Elīnu, un ir tik patīkami, ka kāds no vecajiem un joprojām siltajiem draugiem ir vēl arvien te. Elīna pa vasaru strādā Melngalvju namā, un tas ir superfancīgi, tik ļoti, ka man gribas garus svērkus un platmali.
otrdien satiku šarloti, un mums bija episks skapja vakars.
vakar.. vakar satiku maruxi un NORU. spējat iedomāties? bet kaut kā pietrūka. esot atšķirtībā, mēs esam galīgi citādākas, un tas vairs nav tas. bet tik un tā, par vecajām un ļoti fizioloģiskajām lietām runāt mēs arvien vēl esam spējīgas! un viņa pārcelsies uz jaunzēlandi. tas nozīmē, ka nākamreiz, kad viņu satikšu, man droši vien būs sirmi mati. uf.

un kas vēl tāds? es esmu ļoti paštaisna palikusi. nē, es meloju. jūs droši vien iedomājāies, ka paštaisnums nozīmē kaut kādu pamatīgu dzīves jēgas izvērtēšanu un apzinīgumu, kas mijas ar cēlu mērķu nospraušanu un visu darīšanu tā labā. tā ir? nekādā gadījumā!
es nezinu, kāpēc pieminēju paštaisnumu vispār, jo es nemaz nezinu, ko tas nozīmē, hā. es gribēju teikt, ka man ir ļoti daudz darba, un tas kaut kā liek mirdzēt acīm. vai nav lieliski? es esmu kaut kādā mistiskā kārtā atklājusi to, par ko es kādreiz tik ļoti sapņoju, necerot to iegūt, jo visi atceramies, kā es vispār šādā profesijā nonācu.
kopumā - es sev patīku. un es nezinu, kāpēc gan tā notiek, vienkārši esmu nonākusi tādā dzīves posmā, kad viss gluži vienkārši liekas labi. ak, es taču kādreiz tik ļoti gribēju, lai tā ar mani ir! tagad var droši vicināt dūres gaisā, samiegt acis un spiegt.

tā, beigšu krist jums uz nerviem ar savu gavilējošo noskaņojumu. paziņoju, ka ēdu sakusušas ledenes, nevaru apstāties. vēlos uz cirku.

un te - jums neliels prieciņš. kā nora filipu (viņas jauko draudziņu) iepazīstināja ar mums
- this one works for an event planning agency.
- this is a professional nothingdoer.
- this one writes poetry.
- and this is.. maruta.

miers, ļaudis!
Š.


P.S.starp citu, gotye ir radīts man. es zināju. paldies!!

ceturtdiena, 2012. gada 5. jūlijs

rīgā divreiz gadā ienāk lauku smarža

sveiki, draugi. šeit jūs uzrunā sociālo zinātņu bakalaurs tiesību zinātnē.

jā, tā ir taisnība, ka es esmu ieguvusi savu pirmo grādu. tad redzēs, kur dzīve mani tālāk aiznesīs, bet posmu sākumā nospraustie mērķi gluži vienkārši mainās un nav tādi kā nospriests. esmu dzīvs pierādījums šai teorijai, jo, sākot mācīties džuristos, es vēlējos pēc bakalaura turpināt maģistrus komunikācijas zinātnē. to es, protams, nedarīšu. kaut vai tā nelielā iemesla dēļ, ka esmu praktizējoša juriste, pašlaik strādāju pie sava pirmā nopietnā klienta, kurš palīdzību meklēja tieši pie manis, prasības pieteikuma. viss jau liekas ļoti skaisti, BET citi nav juristi, tāpēc dažos papīros trūkst dažas sīkas nianses, kuras ne-džurists tur neiekļauj. un lūk. mans tiesiskais gēns šobrīd niknojas, bet mans saprāta gēns priecājas - jo ir interesantāk piņķerēt vaļā visādas lietas. ah.

kas vēl? dzīve patiešām sastāv no posmiem - teica Š., kad tikko bija pabeigusi Talantu akadēmiju un kad viņai vēderā griezās tikko atdzīvināta aizraušanās. toreiz viņa pavicināja cepuri, pabeidza vidusskolu, nedaudz nofeiloja ar eksāmeniem, bet šobrīd sēž un raksta savus prātojumus tajā pašā blogā, kur toreiz. ziniet, lasītāji, šai rakstu krātuvei ir aptuveni četri gadi. un tas ienkārši elpu rauj ciet, jo pa šo ne tik ilgo laika posmu bloga īpašniece (nezin gan, vai tā var teikt, iespējams, tas nav īpašums, bet gan tikai valdījumā esoša interneta dienasgrāmata, bet neieslīgsim sīkumos, hā) ir mainījusies un augusi, liekas miljons dažādos virzienos. tikai nepārprotiet, lūdzu, jo ne jau platumā. es domāju emocionāli, garīgi, intelektuāli utt. saprotiet.

un nu. mazliet prasās pēc apkopojuma, kas iegūts šo studiju gadu laikā. diez vai tas izdosies žilbinošs un bezgala interesants, bet nu, ir pāris visai svarīgas lietas.

1. draudziņi, ar kuriem pirms LU nebiju pazīstama
2. iemīlēšanās tādā dziļumā un apmērā, ka nezināju par tāda eksistenci vispār
3. bakalaura grāds.

un vēl neskaitāmas lietas. iemācījos gan par sevi šo to, gan profesionālajai izaugsmei nepieciešamo (ou. jo esmu BAKALAURS. liekas, jābeidz to atkārtot). un daudz smējos, šoreiz par citādākām lietām nekā pirms tam. ā, un vēl šo trīs gadu laikā nomainīju trīs darba vietas, pašreiz strādāju vislieliskajā, jums tagad par mani jāpriecājas. sveiciens maniem spožajiem kolēģiem.

tā, pacienāšu jūs visus ar bildi, kas tieši simbolizē pirmo kursu. šarlote stokholmā. abās fotoaparāta pusēs šarlote, viena smēķē kadrā, otra ķiķina aiz kadra. man ir tumši un visai īsi mati, esmu totāls placebo, jo vēl neesmu tikusi ārā no sava smago un nospiedoši sērīgo, bet tajā pašā laikā neaptverami skaisto domu mākuļa. un man ir auskari, kurus man dāvināja Aija, mana ļoti dārgā un burvīgā draudzene, kas - surprise, surprise -  arī iepazīta studiju laikā. eh.


nu tā. rīt uz kāzām. cerams, nesagribēsies precēties pašai. jo tas noteikti izraisīs skandālu. ihihihi.

daudz buču, ļaudis!
jūs man vienmēr patiksiet un es vienmēr gribēšu jums pieskarties.

Š.

pirmdiena, 2012. gada 18. jūnijs

rokijs

nu ko, draugi.
ir pienākusi un pagājusi mana dzimumdiena, un šogad tā izraisīja miljons reižu vairāk smaidus nekā pagājšgad. kaut vai tāpēc, ka bija vairāk lietu, par ko smaidīt. pie manis bija draudziņi, kam viss iet lieliski, ir tāds kā pseido brīvlaiks, kad nav jāiet uz skolu, bet tūlīt jau jāstājas iekšā maģistros.. un ir gandrīz tā pati brīvības sajūta, kāda bija pēc vidusskolas.

kas izdarīts? BAKALAURS. tas patiešām ir nodarīts, un es esmu lepna, ka man nevienu reizi nav bijis jāmaksā tie sasodītie piecpadsmit lati, lai pārkārtotu eksāmenu. ne reizes! un par to varu sevi paglaudīt. vēl glaudu sevi par to, ka mēģinu nelaist uz āru tās lietas, ka uzkrājas pēc kaut kāda dzīves posma pabeigšanas. tās, saprotams, ir žēlošanās poar visādiem niekiem, kas, muļļādamies man pa galvu, bez šaubām vairs neliekas nieki,bet gan globālas problēmas. bet, ar ko šobrīd sevi nomierinu - domāt varēšu visu mūžu, un ar lielo vecumu, kādu nu esmu sasniegusi, es mēģinu augt un kļūt par tādu būtni, kādu vēlējos sevi tolaik, kad man bija astoņpadsmit. jo nekas nekremt vairāk kā apziņa, ka neesi tas, kāds gribētu būt.

kuš ar čīkstoņu. esmu eksaited. patiesībā nav nekāda iemesla būt eksaited, jo nekas milzīgs priekšā nestāv, vismaz tuvākajā laikā, bet eksaitments ir. pietiekami liels, lai pavērtos debesīs, visiem pamirdzinātu acis un patīkami nopūstos. tūliņ jau jāņi, turu desmit īkšķus, ka tie izdosies skaisti, pēc tam - vājprāts - izlaidums, pēc tam - vasara ar visām no tās izrietošajām sekām. būs maruxis, būs nora, būs sukris un mateuss, būs ceļojumiņi, būs lielie un mazie prieki! un rudenī es būšu lepns maģistratūras students. varat iedomāties?

man ļoti patīk pasniedzējs, kurš man palīdzēja rakstīt bakalaura darbu. ļoti. es arī reiz gribētu būt tik harismātiska un tā iepatikties cilvēkiem kā viņš.

ceturtdien ballīte. "jūs pasūtiet dzērienus, bet skatieties, ka nav par maz, ja?"


pirmdiena, 2012. gada 4. jūnijs

bonjour, tristesse.

tu paskaties, cik apkārtējiem viss iet labi, cik viņi laimīgi, un saproti, ka arī pats esi pietiekami apmierināts ar dzīvi. tev ir kāds, pie kā atnākt mājās, tev ir darbs, spoži nākotnes plāni, tev ir cilvēki, kas tevi mīl un priecājas par sasniegumiem un tev ir iztēle. un tad, kad tu to visu aptver, tavu lūpu kaktiņi sāk lēnām tiekties debesīs, lai ar tām sasveicinātos, bet pieklauvē tava pārlieku lielā sirds un atgādina par sevi.
ir neiedomājami riebīgi aiz katras domas just smagumu, ka, ja kaut kas notiks, vainos tieši tevi. nevis tos, kuru dēļ kaut kas notika, bet gan tevi, un vainos līdz pat absurdam iemeslam, kuru tu pat pārdrošākajos prāta joņos neesi varējis izskaidrot.
tu peldies starp izdošanos, starp priekiem un skumjām, un brīdī, kad tev liekas, ka viss pamazām sāk peldēt tev vēlamā virzienā, kaut kas notiek, un tu atkal vaino sevi pat pie kaut kādiem štruntiem, kas nevienā pusē nevarētu būt bijuši saistīti ar tevi.
tu sāc plānot kaut ko, par ko esi sapņojis jau kopš pusaudžu gadiem. tev paveras iespēja šādu sapni piepildīt, tev domas ir tik tālu no vajadzīgā, ka tu smaidi kā muļķis un visu laiku čukstus skaiti sev vien zināmu mantru, kas palīdzēs sapnim izdoties. un tad - blākš - pār tevi nogāžas atskārta, ka sapņa piepildījums varbūt nemaz nebūs tik skaists un saviļņojošs, kā reiz gribējās.

jā, ar sapņiem ir tā - tu visu mūžu domā par to, smaidi, izliecies, ka tu nesapņo, bet tomēr sapņo. un brīdī, kad sapnis ir apņēmies piepildīties, tev ir pavisam citas sajūtas, nekā no sākuma ir plānots. citas. un padari ko. nekādā gadījumā ne sliktas, pat ne drusciņu sliktākas kā sapņos, bet vienkārši citas. un tad līdzi nāk tā nesāpīgā, bet pastāvīgi jūtamā smeldze par to, ka nav tā, kā liekas.

un tad tu saraujies čokurā, nolamā sevi visos pasaules lamuvārdos, bet uzmanies, lai neviens nedzird, šoreiz tu pat to nepieraksti, lai pēc tam varētu sevi atkārtoti noslānīt. un tad tu saproti, ka pasaulē taču nav neviena muļķāka par tevi.

nu re. un nu jūs vairs nemāks šaubas par to, ka es esmu drusku jocīga.

svētdiena, 2012. gada 13. maijs

tā re.

mja, ļaudis.
esmu šobrīd tāda kā pele, kas plāno, ko labāk sagrauzt. nē, drīzāk žurka. pie velna, kāpēc ar mani vienmēr sagadās tā, ka svarīgās lietas draud nojukt? parasti kaut kā izkuļos, pat uzdrošinos cerēt, ka man ir tāds talants - izkulties, bet tagad es sāku kļūt par žurku. kāpēc mans bakalaura vadītājs ir kaut kur ārzemēs tad, kad es ar prieku uz vēdera pie viņa aizlīstu, lai tikai paklausītos kādu komentāru par savu sacepto darbu? nu vajag taču. vajag kā ēst!!!
un man pat ir vienalga, ja viņš šo izlasīs. lai lasa! zinu, ka man viņš patīk un jau no sākuma zināju, ka būs tā - nevis viņš mani bakstīs uz rakstīšanu, bet gan es viņu uz pārbaudīšanu. un tā arī ir. jācer, ka es ar savu loģisko domāšanu, kas, kā zināms, man nav nemaz tik spēcīga, izkulšos. izkulšos, vai ne? protams. kā citādāk. nedrīkst neizkulties.

visam klāt - eksāmeni cauri, notraušu no pieres miklumu - arī ļaunuma priekšmets nokārtots, vismaz eksāmenā man paveicās. paldies visiem, kas palīdzēja. gan par pierakstiem, gan par sava laika veltīšanu, lai ar mani kopā uzrakstītu eseju par tēmu, par ko es šobrīd pat vēlētos padiskutēt. phe. Kadi lieta, anyone?

un. pagājšnedēļ ar draudziņiem bijām skatīties, kā lēkā vimbas. pāri Ventas rumbai. es nudien nesaprotu, kā viņām izdodas tur uzlekt. nu nesaprotu!! visas, ko redzēju, kaut kā līdz ;pusei tika un krita atpakaļ. bet tas ir vērā ņemami. kaut kur jau plātījos ar to, ka mums ir bakalaurs, bet zivīm jāpārlec nepārlecams augstums, lai varētu nodoties vairošanās priekiem. un vēl arvien domāju par šo līdzību. vajag mazāk čīkstēt!!

tikai man galīgi neizdodas mazāk čīkstēt. ir brīži, kuros es kļūstu galīga čupa un sevī prātoju, kā nu tagad darīties. tā ir ierastā eksistenciālā krīze, kas ar mani bijusi visus šos gandrīz divdesmit divus (ārprāts) gadus, nekad nav pagaisusi, ir tikai kaut kur norakusies. un es tikai nesen iedomājos - es vienmēr par kaut ko gremžos, bet varbūt ir cilvēki, kam tā nav? varbūt tiešām kādam ir tā, ka viņš ir laimīgs un punkts, un bēdīgs tad, kad tiešām ir par ko? un par tādām lielām lietām. reālām. nevis tur par "es esmu pilnīga siena un galīgi noslēgta būtne, bet citādāk nemāku". hm? es priecātos ar kādu tādu personu iepazīties. un iemācīties viņa dzīvesveidu. kaut vai tāpēc, ka tas pamatīgi uzlabo garastāvokli un veselību.

ā, un te bildiņa, kādas es parasti nekur nelieku. bet atļaušos cerēt, ka šī nav tāda kā citas.


ak. rīgā atkal ceriņi. jāiet ostīties!

miers, Š.

otrdiena, 2012. gada 1. maijs

čupa

ziniet, draugi?
ir atnācis ļoti vēls pavasaris. zinu, ka par šo čīkstēju jau apmēram pirms pāris gadiem, bet nu, vai tā nav taisnība?? ir vēss, plaukst lapas, sāk ziedēt krokusi (vat iz dis, ic krokuss!!), un tas viss notiek - kad? MAIJĀ. maijā, kad parasti visam jau jābūt saldās smaržās, kad visam jāplaukst un jākliedz, ka tūlīt, tūlīt būs izlaidums.

šodien sēžu pie datora, man jāizdara vairāk kā trīs svarīgas lietas, uzminiet nu, ko es darīšu. skatīšos kārtējo filmu par sērijveida slapkavām. ir man tāds niķis, ka, kaut ko interesantu izlasot, tas mani pārņem, un tad man gribas zināt arvieen vairāk un vairāk. (kaut kā jancīgi, ka mani parasti šādi aizrauj vien divas lietas - kaut kas šausmīgs vai dzeja. vai nav paradoksāli?) šobrīd esmu pie kaut kā šausmīga. jau pirms tim vasarām sāku lasīt vikipēdijā pieejamo seklo informāciju par slavenākajiem sērijslepkavām, tur tāds jauks sarakstiņš, iespējams uziet gan pēc upuru saraksta, gan pēc alfabēta, gan pēc valsts, kurā darbojies.. visādi. plaša izvēle, tā sakot.
nesen noskatījos ted bundy, tagad bieži aizdomājos, kā būtu, ja es varētu ar tādu parunāties, iepazīt un tā. šodien plānā ir Ed Gein, viņš bija viens liels baisulis, kura darbi iedvesmoja virkni šausmu filmu, piemēram, Texas chain saw massacre, American Psycho, Silence of the lambs utt.

ak, nedrīkst šo nepieminēt. gan tāpēc, ka man tas patika, gan tāpēc, ka ir svarīgi. Šarlotes dzimšanas dienas vakars. ļoti resni ēdieni, meiteņu klačas (nespējat pat iedomāties, kā tas uzmundrina), filmas un prieciņi. viņai varen labi patika mūsu (mana un Lilitas) dāvana, viņa bija priecīga un absolūti mirdzēja. man patīk mirdzoši cilvēki, viņi izskatās skaisti.

un vēl kas. bija Maruxis ciemos atbraucis, daudz laika pavadījām pļāpājot un staigājoties, kā man patīk šitādas satikšanās!! kaut kā arvien grūtāk un grūtāk ir sagaidīt vasaru, kad varēs ālētis uz sirds nebēdu, gan tika nedēļas nogalēs, jo atvaļinājumu vēl neesmu sakrājusi. jā. ālēties. kurš gan nevēlas ālēties??

gribu daudz draugus un dārza svētkus!


sestdiena, 2012. gada 21. aprīlis

gribu narcisi podiņā

tā, nu re.
te es sēžu, pilnā nopietnībā rakstu bakalauru, un, kā vienmēr, tādos brīžos man piemetas kaut kāds mistisks runājamais garastāvoklis. šodien dzimšanas diena ir manai dārgi dārgajai Š., viņa ir vienkārši neaprakstāmi lieliska, tagad pacelsim glāzi par viņu, lūdzu, ja?

sēžot pie galda un rakstot, ik pa brīdim apstādinot pirkstus, lai iedzertu malku kaijas, es nespēju nejusties kā mums vsiem zināmā varone no seriāla par lielo pilsētu un seksu, ziniet taču. (vienmēr esmu domājusi, ka kerija ir briesmīgi kašķīga un egoistiska, un visiem ir jādara pēc viņas prāta. nekāds sievietes ideāls, drīzāk kā tāda neizaugusi tīneidžere. bet tas jau ir cits diskusijas vērts temats)
rakstīju un rakstīju par tiem sasodītajiem tiesnešiem, šobrīd esmu pie posma par skandālu, kas pirms pāris gadiem bija aktuāls tiem, kas interesējās par politiku un tieslietām. es toreiz vēl nepieskaitīju sevi pie šis cilvēku grupas, un man žēl, jo būtu aizraujoši tam sekot līdzi brīdī, kad tas mutuļo, nevis rakt augšā dokumentus, kad viss jau noklusis un ticība pilnīgi neatkarīgam un nesavtīgam tiesnesim tā arī nav atjaunojusies. protams, ir cilvēki, kam nauda ir svarīga, lai varētu nodrošināt savai ģimenei iztikšanu, lai varētu to vai šito.. bet nu, saņemieties, draugi, nevajag taču ņemt un kārdināt ar naudu godīguma iemiesojumus - tiesnešus! nu lūdzu ne! es zinu, ka tas tā notiek, bet palasot visādus papīrus, es kļūstu arvien sagrautāka un sagrautāka, jo, šķiet ir pilnīgi greizi apzināties, ka tiesu (TAISNĪGUMA) sistēma ir balstīta uz "nu, bet mēs jau ar tiesnesi sarunājām, kāds būs spriedums".

bet es kušinu sevi, jo droši vien šis ir interesanti vinīgi cilvēkiem, kas mācās manā fakultātē vai ir to pabiguši, ha.

m. un tad es, lai izvēdinātu galvu, piesēdos pie grāmatas, pie jau lasītā "Vējiem līdzi", un es ļoti dzīvoju līdzi visiem tiem notikumiem. atbalstu sievieti, kas ies caur uguni un ūdeni, lai nepazaudētu to, kas viņai dārgs, bet tajā pašā laikā nosodu to pašu sievieti, kas neļauj domām lidot drusku augstāk par primārajām ēst-gulēt-siltums vajadzībām.

un jā, es tik ļoti gribu puķes, vienkārši vienreiz iešu un nopirkšuu! nav nekādas jēgas tādām dienām kā šī, kad jāsēž un jāraksta, ja nevar paskatīties uz kādu puķi podiņā, kas ir ļoti pavasarīga, nevis ar pūkainām lapām.

m, ziniet? pasaule ir mikroskopiska. tas jau sen zināms, sen saprasts, bet katru reizi nespēju vien beigt brīnīties. esmu atklājusi vēl kādu visai tuvu pazīšanos un, patiesībā, tā mani nepārsteidz.

tā. pēdējais - vai jūs neesat ievērojuši, ka Džuljeta filmā "Romeo un Džuljeta" (ko tu neteiksi, ha) stipri vien izskatās pēc puišeļa? pēc tāda, kam tūlīt izdīgs ūsas!

miers.
Š.


trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis

un kāpēc ne, pie velna?

šis būs ļoti intīms ieraksts. un man vajadzēja daudz drosmes, lai šo te tagad tā plikšķinātu. pēc tam taisīšu vakariņas un mācīšos kaut ko skolai.

Paskat, cik ātri traucas ātrās palīdzības mašīna,
tās mēra pēc ātruma - jo ātrāka, jo labāk.
Bet par ātrāko sirdi pasaulē es nespēju un nespēju būt lepna.
Tā ātri pieķeras, to gūti noplēst, jo pielīp;
tā aizlido tik augstu, ka nevaru aizsniegt.

Šodien pieraksti.
Pieraksti, cik skaisti ir dzīvot
un just
cik pārņemoši ir snigt un plīvot
un dziedāt un smiet!
--

un man gribas visam ticēt
ka gaisa pils mani noturēs
ka no saules var uztaisīt šūpoles
ka taureņi ieķersies matos un es pazudīšu saulrietā
ka mēs visu mūžu redzēsim krāsas
un prieku mācīsimies no sniegputeņa
--

Pa ielu staigā meitenes, kas nemāk svilpot. Mācās sagremot nelaimes, bet tas jau konservētas. Meitenēm mugurā rāvējslēdzējs. Var atvilkt un pasmelt sauju vainas. Meitenēm dažādas kurpes, nobrukušās zeķes visas vienādas.
Dīvainas ielas šodien pilsētā. Tāpat dīvaini aizsalusi upe, cilvēkiem dīvaini cimdi.
Dīvaini apzināties, ka mūsu dienās vien retajam nepiemīt visi septiņi nāves grēki.
Mums nekad nepiederēs viss, tāpēc meitenes uz dīvainajām ielām dīvainas. Skaļi mirkšķina acis un klusiņām lauza rokas aiz prieka.
Taisni vai gribas, lai saule izkausē mūžīgo jādara-vajagizdarīt-nedrīkstdarīt nastu.
--

nu re. tagad eju iečekot Civilprocesa likuma grozījumus. un ne tāpēc, ka man ļoti interesē, bet gan tāpēc, ka vajag. uh.

Š.

ceturtdiena, 2012. gada 12. aprīlis

ic krokuss!


labvakar.

pirms mirkļa biju estātiska, nu esmu maziņa un trīcoša, tik jocīgi, kā gan pāris sekundēs var mainīties garastāvoklis. nekas traks nav noticis, bet es tomēr jūtos aizdomīga. varbūt pie vainas ir kaut kāds kriminālais gēns, ko mums skolā iemācīja, ejot aukstanīgi cauri visām tām šausmīgajām noziedzīgo nodarījumu lietām? ak.
tātad, kas ir trīcēšanas iemesls. sēžu, gaidu mājās dārgo, kad man zvana nepazīstams numurs. tā un šitā, runā krieviski. es saku, ka nepareizi piezvanījis, šis tik runā un runā. es teicu, ka nesaprotu, ko viņš saka, viņš piedāvāja runāt swahili valodā. (tāda ir, lasītāji? man bail pārbaudīt, jo - ja nu viņš TIEŠĀM runāja tā.) tad viņš nometa klausuli.
pēc mirkļa zvana atkal - tā un tā, rīt jānākot uz žīdu sanākšanu, tā jau vienreiz man bija rakstīts īsziņā no nepazīstama numura. prasa, vai man ir mājdzīvnieks. es saku, ir. nepateicu, kāds (!), un šis saka, ka, ja neatnākšu, nodarīs viņam ko ļaunu.

tas ir smieklīgi?? nekādā gadījumā, jo es tagad sēžu un raizējos, un gribu, lai kāds mani apskauj un nomierina.

tā, ta būs truša pārtraukums.



pēc truša pārtraukuma es astāstīšu kaut ko jaukāku.
šodien tik iedvesmojošs laiks ārā, ka gāju un priecājos par to, ka varu atļauties nopirkt sejas krēmu. kur nu vēl seklāk. bet tas nāk no tā, ka visu dienu sēžu birojā, kas pilnum pilns ar skaistiem, koptiem un ar izcilu apģērba gaumi apveltītiem cilvēkiem. prieks skatīties, ļaudis! vēl man ļoti patīk, ka, piezvanot priekšniekam uz mobilo, jo bija kāds maziņš svarīgs jautājumiņš, viņš pasaka: "ā, nu, tad jau rītdien izdomāsim, ČĀĀĀĀĀU!" es tik ļoti apstulbu, ka vēl tagad prieciņš.

un ziniet - es neļaušu nevienam žīdam nodarīt kādam no maniem mīļajiem kaut ko ļaunu. neesmu antisemīte vai naciste vai vēl kaut kas tik briesmīgs, bet šis vakars mani pavedināja tā izteikties.

lai veicas ar bakalaura darbiem, kam tas ir aktuāli!
miers.
Š.

sestdiena, 2012. gada 31. marts

es kādreiz skatījos debesīs, un tās bija manas

visu laiku ļoti gaidu. tik ļoti, ka galva ieslīgst mākoņos, dvēselē iekrīt mazītiņš debesu pikucītis, skatiens aizpeld kaut kur projām, smaids paliek muļķīgs un.. nu, jūs zināt. bet tad, kad esmu no šāda sapņainā bezdibeņa izrauta, es sāku sev jautāt - kas tad ir tas, ko es šoreiz gaidu?

jā, šis ir čīkstošais ieraksts, kad man ir kārtējais smeldzes seanss (jā, es tos tā saucu, jo - vienkārši jo). man reizēm liekas, ka es esmu vienīgā, kas kaut ko dara, kas pūlas, kas smaida arī tad, kad galīgi negribas, jo smaids, kā mēs zinām, vienkārši salabo lietas. ja ne salabo, tad vismaz noteikti atceļ lietu uzviršanu un dusmu virspuļa sacelšanos.

es esmu kaut kāds burbuļa cilvēks. kad ir šādi kā tagad, tad gribas tik žēloties un čīkstēt, lai gan apkārt ir cilvēki, kam gribas palīdzēt, pie kā es vienmēr varu iet un pasēdēt, sērīgi paskatīties sienā, nopūsties - un tad jau atkal ir labi! ar mani tā ir - es aizeju ciemos pie kāda, kurš ir pavisam labs, saprotošs un visādi citādi nenovērtējams, es tikai drusku paskumstu. man pietiek ar nopūšanos, un šo cilvēku sabiedrība visu vērš par labu. ai, kaut es varetu būt tāda kā viņi. pret sevi, pret citiem, pret jebkuru. tas ir ļoti veselīgs talants, tā patiešām.

ko es vēlējos sacīt? neko. ikai to, ka pirms divim gadiem es biju sajūsmas mučkulis, es baudīju katru skatienu, katru vārdu, katru.. patiesībā visu. un tagad es te sēžu un gaužos par to, ka esmu vienīgā, kas domā par to, kā bija pirms diviem gadiem, cik traki un vienlaicīgi neatkārtojami bija tad.
tik nepārprotiet - ir lieliski, es neko nemainītu pret to, kā ir tagad.
es vienkārši vēlos pačīkstēt. un lai tie, kas šo izlasa, pasmaida un nodomā, ka esmu jau gan es neizturīga un pārāk daudz pīkstu. un tā arī ir. bet dažreiz vajag

starp citu, divtūkstošdesmitā gada trīsdesmit pirmajā martā bija neredzēti silts, mēs mugurā uzvilkām miskastes maisus un devāmies šļakstīties pa peļķēm, kas bija palikušas vēl no lielajiem sniegiem.

ak, un esmu ļoti priecīga, ka ir tik aizraujoši dusmoties par to, ka kāds cēlis prasību nepareizas kompetences tiesā. man tas nekad nelikās svarīgi, bet tagad es par to esmu ar mieru pukstēt un kādam iebakstīt.

pirmdiena, 2012. gada 26. marts

I solemnly swear that I am up to no good

labvakar, dārgie.
man nav itin nekā ko sacīt, es vienkārši gribu paļurināt (tas ir tāds jancīgs sinonīms vārdam "parunāties"), un mani no tā nevajag atturēt. lūk.
esmu dabūjusi jaunu darbu, tur es tiku pati, bez nekādām vārdu aizlikšanām, bez ierunāšanas. un tur man oatīk! man tur ir ko darīt, es rakstu prasības pieteikumus, brīdinājumus, apliecinājumus un citas lietas, kas nav interesantas, bet man vienkārši gribas izgaršot katru brīdi, kad es to daru. tik patīkami. un katru dienu tāds nelieks apmierinājums un jes, ka tas ir manis pašas sadarīts un sasniegts.

kas vēl?
ļoti gribas darboties. protams, šī darbošanās kāre netiek novirzīta virzienā, kur tā būtu akūti nepieciešama, proti - bakalaura darbs, bet kāre tā tomēr ir un paliek, tāpēc jāpaļurina arī par to. man gribas lasīt grāmatas, rakstīt pašai, taisīt visādas mazas, jaukas lietiņas, ar ko iepriecināt acis un ko novietot istabas iekārtas papildināšanai, gribas iznīcināt visus pasaules putekļus, lai tie nekad vairs nebūtu jāslauka, gribas ar visiem runāt un jautāt, kā iet un vai šis kādds negrib kādreiz pačalot.
tad vēl ir tāds liels pavasarfīlings, kas gan galīgi nav atkarīgs no pavasara, jo dažādās formās ir sastopams arī citās gada dienās, ne tikai pavasarī. tātad ir sācies lielais Pavasara Pirmo Puķu Meklēšanas Kvests (plašāk tautā pazīstams arī kā "vat iz dis? - ic krokuss!!"
starp citu, runājot par šo lielisko frāzi, kas iemieso visu pasaules stulbumu un ģenialitāti vienlaicīgi - man ļoti pietrūkst Noras. zinu, ka viņa nekad šo neizlasīs, bet aicinu Jūs, dārgumiņi, nepieļaut situāciju, kad pēc jusm ilgojas jūsu draugi, bet jūs neliekaties ne zinis arī tad, ja no draugu puses ilgas tiek izteiktas pietiekamā apmērā.

man gribas iet fancīgās brokastīs sestdienas rītos, iegādāties vecas kurpes, kādas nēsāja kungi trīsdesmitajos gados, gribas (atvainojiet par prozaiskumu šai daiļo vēlmju uzskaitījumā) nomest pāris kilogramus, lai lūpas dažos gadījumos nesažmiedzas.

un, draugi, noskatieties vēlreiz the Lion king. (ar nosacījumu, ka jums ir dzīvnieciņš) un tad jūs sapratīsiet šo te.



lai jums ļoti veicas! un pačalojiet, tas ir veselīgi un absolūti baudāmi, sniedz iedvesmu, vitamīnus un arī citādi ir bezgala patīkami!

ā, un uzdāviniet man Jāni Ezeriņu. to jauno, smuko, svītraino grāmatu, jo veco un lietoto es nokavēju.
vēl es gribu arī to, kur savienotas trīs karvīru dienasgrāmatas no frontes līnijas Otrajā Pasaules karā. un tas nekas, ka man nekādas jubilejas nav. vienkārši uzdāviniet. tas ir, ja uzskatāt, ka esmu pelnījusi. ha!

priekā.
Š.

ceturtdiena, 2012. gada 15. marts

visēdājkaķis


klau, mēs taču esam pieauguši. mēs pelnām paši savas naudas un, ja vēl nedzīvojam atsevišķi no vecākiem un kopā ar jauno ģimeni, tad pavisam noteikti plānojam to darīt. mēs domājam, ko darīt pēc bakalaura pabeigšanas (ļoti gribas pinkšķēt par to, cik ātri pagāja visskaistākie studiju gadi pasaulē, jo tāda emociju gamma man bija pirmoreiz. un es vēl domāju, ka tīneidžeriem ir viskarstākās jūtas), un kur mēs turpināsim attīstīt savu karjeru.
kur mēs sāksim, cik ilgi mēs strādāsim, kādas kompetences mēs izvērtīsim plašumā, kādas atstāsim uz vēlāku - nu, vājprāts, nu!! reizēm sasodīti stipri gribas, lai varētu pastiept uz augšu rociņas un tad kāds mūs paņem uz rokām un saka "paskat, mazulīt, re, taurenis!" (es gan deru, ka jūs neviens mazuļu vecumā par mazulīšiem nesauca, bet nu".

nesen aptvēru, ka par mani jaunākie cilvēki, uz kuriem es, kauns atzīties, skatījos kā vecākā ne nu gluži māsa, bet radiniece noteikti, ir pavisam lieli. ne nu LIELI, bet pieauguši, ar savām normāla cilvēka interesēm, kas neaptver tikai jaunu kedu iegādi, kā uztaisīt slepus no vecākiem tetovējumu un tādas lietas.
šis nav tāds ieraksts, kur es beigās pasakos savai ģimenei par to, kādu viņi mani izveidojuši, jo es ticu, ka cilvēks ļoti ātri pats sāk domāt un kaut kas no tā saglabājas visu mūžu. es, piemēram, no sirds ienīdu savu bērnu dārza audzinātāju, kad viņa ar mani runāja tādā ķiķi valodā. nu tādā bēbīšu. es uz viņu skatījos ar ienaidu, apmēram tādu pašu, ar kādu skatos uz konkrētiem kursabiedriem. un vēl tagad es girbu uzspridzināt personu brīdī, kad šī persona kādu iemeslu dēļ sadomā lietot ķiķi valodu. ū, briesmas!!

m, man žēl. ļoti žēl, ka bērnībaa ir garām, ļoti žēl, ka tagad lielie satraukumi ir par to, kā atļauties īri, kā saremontēt veļasmašīnu. gandrīz vai gribas likt derības, kuram no druadziņiem pirmajam būs bēbis. (tie no paziņām, kam jau ir bēbis, neskaitās, jo tie ir paziņas, bet es runāju par draudziņiem).

vēl kas?
jaunie "Trīnes grēki" ir pagalam lieliski. tā līdz kaulam lieliski, tikai es zinu, ka daudzi man šajā sakarā nepiekritīs.

un, gandrīz aizmirsu - vat iz dis - IC KROKUSS!!!


otrdiena, 2012. gada 13. marts

ņurk

ziniet, vientulība dara brīnumu lietas. man šobrīd jāmācās, tāpēc, dabiski, es te kaut ko iečirkstināšu. esmu pagatavojusi pankūkas, kas ir ēdamas gan ar sāļo pavalgu, gan saldo, jūtos visai apmierināta par šīvakara pārtikas izvēli. tā kā negribas sēsties pie papīriem, tad, dabiski, vajag kaut ko paskatīties. šoreiz tas bija visu meiteņu bērnības mīļākais seriāls Amulets (ja jums tas nepatika, es ar jums nedraudzējos, hā, nu labi, tas tāds ļauns jociņš, briesmas, kur gan mana humora izjūta). protams, ka tas bija seriāls, kas aizskāra lielās morāles pamatakmeņus katrā bērnā, kas skatījās.
un tagad manī atkal domas virpuļo. nevis tā skaisti, ka gribas čalot un smaiduļoties, bet gan tā smagi, kad gribas saņemt pieri plaukstā un grūši nopūsties.
visvairāk gribas ņemt un kārtīgi parunāties. pārrunāties un aiziet proām ar siltumu un sapratni, jo citādi ir sajūta, ka kaut kas gaisā pakārts.

un tad vēl gribas izplūkt visas puķes no zemes, samest tās gaisā un pūst, pūst kā uz baloniem, kas nekad nedrīkst pieskarties zemei. ja mēs pūtīsim gaisā, tad kaut kas no mums uzkāps debesīs un ar tur dzīvojošajiem sarunās, kā garantēt, ka vienmēr izkāpjam no bažām un problēmām ar sausām kājām un atvieglojumu krūtīs.

jums arī tā ir, ka gribas darīt pašizdomātas lietas, nevienam nesakot, jo negribas, lai nesanāk?

man, lūdzu, kilogramu veiksmes. līdzņemšanai.

trešdiena, 2012. gada 22. februāris

ieknābt

un ko tagad?
es tgad te sēžu, krūtis pilnas siltuma ar to, kā tikko skatījos pēdējo grammy pasniegšanas ceremoniju, cik ļoti priecājos par izpildītājiem, kā mani aizkustināja pola makartnija uzstāšanās - bet še tev. gribas ņemt un pinkšķēt.
sadusmojos uz sevi par šādu gribēšanu vispār, un tāpēc to nedarīšu, bet tas nemaina faktu, ka kaut kādā vienā brīdī šī sajūta tomēr piemetās. ja man būtu psihoanalītiķes talants un spēja, es mīļuprāt tagad analizētu sevi un to, no kā radās šī īslaicīgā asaru kāre. bet tik un tā pie atbildes nonākt tik vienkārši nevar, kaut tā mazā iemesla pēc, ka ir lietas, kas mani vienmēr kremtīs (atzīstu, pirms laika kremta stiprāk, kas mani virza uz ticību, ka reiz šī kremtoņa (ja šis nav vārdds, tam vajadzētu tādam būt) izzudīs pati no sevis).

nu ko. mēs visi esam cilvēki, un mums visiem ir kāds untums, ko mums patīk darīt. par dziļo feilošanas spēju es jau runāju iepriekšējā ierakstā, tā ka šoreiz tas nebūs. kas man ir? vēl arvien nespēju un nespēju beigt ņemties.
vienkārši feil!
man nekas nekaiš, esmu šobrīd situācijā, kādā toreiz nebūtu sevi iedomājusies pārdrošākajos sapņos, bet tā mūžīgā ņemšanās!! vai tā ir labi, vai tā vajadzētu būt labi, vai gadījumā nebūtu bijis labāk, ja es būtu izdarījusies citādāk, un vai nebūtu labi, ja es tagad darītu šitā.
man nepieciešams pamatīgs pēriens, un to es pati lieliski saprotu, bet jau sen ir zudusi nojausma, kurš gan šo pērienu (tādu efektīvu) varētu man piedāvāt. pati sevi esmu nopērusi tā, ka mugura jau sen zila, apsēsties grūti un sazin kā vēl (figuratively speaking, of course).
un te nu nāk prātā manos nepilnajos trīs jurista gados iemācītais - noilgums. ja nesanākca toreiz, tagad vairs nav jēgas, jo tas vairs nav svarīgi. vai nav neprātīgi lieliska doma?
gandrīz tikpat iedarbīga kā piedrāzt politika, kā dzejas atšķiršana un sapņošana acīm pusvirus.

mjā. nu tad - par ņemšanās noilgumu. jo tam, ja tas bijis pietiekami sen, nav jēgas!
[cerēsim tikai, ka es pati šim patīkamajam padomam spēšu klausīt]




ak jā, bijām taču uz prieciņu ar pārģērbšanos. zinu, ka iepriekšējās divas reizes, kad es to vietu apmeklēju, notikumam tika veltīts vesels ieraksts, bet šoreiz ne. tas bija, kā ierasts, neizsakāmi skaists un iedvesmojošs, man bija zelta kompānija, es izskatījos iespaidīgi (vismaz tā man patīk domāt) un vakars bija visnotaļ izdevies, bet.. es nespēju veltīt veselu ierakstu pasākumam, kurā ir tik daudz dubstepa, ka ausīm tas kļūst nogurdinoši. atvainojiet, dubstepa cienītājji, es nesaku, ka tā ir slikta mūzika, vienkārši - mani tā nogurdina. tad gribas zem segas un seriālus. un čučēt.



ceturtdiena, 2012. gada 9. februāris

par feilošanu.

ziniet, man tagad tā ir.
tā, ka ir sajūta, ka es kūpu no tā, kā gribas mīļot savus cilvēkus. un tas nekas, ka visi uz mani dusmojas, es vienkārši to notraukšu tādā "bitch, it's a hairflip" manierē.
es neesmu tik briesmīgi slikta kā varbūt izskatos vai jums liekos, vienkārši.. man ir miljons attaisnojumu, kāpēc tieši tajā reizē sanāca tieši tā, bet, jūs mani pazīstat. jā, es tiešām netiku toreiz mājās iekšā, jo atslēgas bija iekritušas lifta šahtā.
jā, es toreiz kavēju skolu, jo biju iekāpusi nepareizajā trolejbusā.
jā, es toreiz nevarēju satikties, jo biju iekāpusi nepareizajā STARPPILSĒTU autobusā.
jā, vakariņās nav nekas izcils, jo rīsi iekrita miskastē.

ko es ar to visu gribu pateikt?
to, ka tā esmu es, un man sanāk un notiek visādi feili, ar to es laikam esmu īpaša. un to, ka ērtības un ne-drāmas labad nevajadzētu savelties dusmu kamolā un murkšķēt kaut kur zem deguna. man vienmēr šādi murkšķošie cilvēki liekas drusku smieklīgi, bet tikai drusku, jo murkšķēšana viegli pārvēršas pamatīgā izvirdumā.
un vēl. es esmu toleranta. iespējams, tolerantāka par citām būtnēm, kuras piecreiz vieglāk aizsvilstas, un tikpat ātri norimst. un tolerance ir skaista lieta, tikai tā vienmēr vienmēr nāk man par sliktu, jo es kaut ko tādu, ko gribētos mest laukā un bļaustītis, vienkārši paturu pie sevis. lai nav nevajadzīgu apvainojumu. jo man sanāk, kāpēc gan citiem lai nesanāktu un nenotiktu visādas lietas?
nemāku garantēt, bet uzdrošinos teikt, ka es sapratīšu cilvēkus. un neskatīšos ar "kā-gan-tā-vispār" seju, jo uz mani tā cilvēki skatās katru dienu.. un tā nav pasaulē labākā sajūta, if you ask me.

lūk.
būsim ļoti priecīgi un nedusmosimies par feiliem. ne manējiem, ne jūsējiem, ne citu. un nav runa par to, ka "tā varēja nenotikt, ja tu būtu uzmanīga", bet gan par to, ka man gadās. un tas notiek tāpēc, ka tā esmu es.

palieciet lūdzu patiesi. un neļaujiet citiem justies vientuļi.

tā lūk.

trešdiena, 2012. gada 1. februāris

palūk nu.

tā, izdomāju ļoti trāpīgu salīdzinājumu. iedomājieties beramo tēju, sarkano ar auglīšiem. kad to aplejat, augļu gabaliņi uzpeld. tēja ļoti garšīga, bet nav patīkami iedzert malku karsta dzēriena kopā ar kaut kādiem faking augļu gabaliņiem. nevis negaršīgi, bet tieši nepatīakmi. jo tēja ir dzerama, nevis košļājama.

tāpat arī dzīvē. viss iet ļoti garšīgi, bet ir tie sasodītie augļu gabaliņi - dzīves ritējuma samezglojumi, kunkuļi. tādi, ar kuriem var pat aizrīties, var saskumt, var vilties, var apdedzināties. taču - no šādiem notikumiem var izvairīties, ja tēju ieliek tajā te, sietiņā vai kaut kādā pretaugļu-gabaliņu līdzeklī. tad tēja sanāk lieliska, un pēc tam ar prieku var attaisīt sietiņu un ar smaidu izēst tos gabaliņus.

re, ļoti filosofiski, es gan mazlietiņ baidos lietot šo vārdu. lūk - lai nebūtu nepatīkami dzert tēju(lasi:dzīvot), tad jālieto vien tas sietiņš, un tas nu mums katram ir citādāks.

mans sietiņš? laikam atgriežos pie saraksta formas. ērti rakstīt, pārskatāmi, un es jau lēnām kļūstu par akadēmiskuma paraugu.

*garāmgājēju smaidi
*komplimenti (bet patiesi.priekšroku dodu nevis "tu tik labi izskaties", bet gan "tu izskaties laimīga")
*draudziņi
*apskāvieni
*uzmundrinājumi, a.k.a. papliķēšana pa plecu, tevizdosies, galvuaugšā.
*pusdienu pārtraukumi
*jauni smiņķīši (jo es esmu meitene, un mani iepriecina nagu lakas, lūpu krāsas, smaržīņas utt.)
*kleitas
*algas diena (varen sekli. bet es nekaunos!)
*izdošanās
*ja piemetas iedvesma un kaut kas uzrakstās (pēdējā laikā ir! priecīgi)
*jauna gulta
*izbraucieni
*saulesbrilles
*fotoaparāts
*kaķītis
*ideju kalni
*muļķības
*runāšana ar muti, kas pilna končiņām
*ballīšu spēles, kur vienam ar otru jārunā
*koka karotes
*našķēšanās ar iebiezināto pienu slepus no visiem
*migla
*galvas griešanās
*sapņi
*krāsaini virpuļi
*bītlu "Ob-la-di, ob-la-da"
*cilvēki

un un visam pāri - dzīves siltinājums. ha. jo uz to visu var skatīties arī kā uz māju ar ziemai nosiltinātām sienām.

lai jums nesalst!
un kas ir jūsu sietiņš?

ak. es piemirsu, ka šo te lasa arvien mazāk cilvēku, tātad droši vien nekādas atbildes nesaņemšu. bet ko nu. sirds tāpat silta.

otrdiena, 2012. gada 24. janvāris

maļ un maļ

bet ko tad mums vairāk vēl vajag, ja ne siltumu?

es ietirpšu tev klēpī un atteikšos iet projām. lai piedeg zupa, lai veļasmašīnā drēbes sakrāsojas no ārā-neņemšanas, lai pie durvīm ciemiņi klauvē kā traki, lai modinātājs trīc aiz zvanīšanas - liekas, ka jābūt man šobrīd tieši te.

un lai pie velna iet pienākuma apziņa - tik un tā grūti noticēt, ka pašlaik viss notiek tieši šādi.

un griesti mums istabā nekad nav likušies tik augsti.

otrdiena, 2012. gada 17. janvāris

dzīvosim tā, it kā mājas būtu mākoņos.

man tik daudz visādi notikumi apkārt, ka pilnīgi nav kur likties.
vispirms - atkal esmu tajā burvīgajā sajūtā, kad lasu grāmatu, acis lielas un, ja man būtu aste, tā būtu divreiz biezāka kā parasti. jo esmu tik satraukta. tik ļoti tajā visā iekšā, ka uz filmiņu gribu vājprātīgi spēcīgi.

rit eksāmenu virpulis, tautā pazīstams kā sesija. es laikam nekad nesapratīšu cilvēkus, kas sēž bez miega, mācās, līdz acis sūrst un rokas trīc, tad knapi aizvelkas līdz eksāmenam un streso, streso, streso. mjā, šogad sasniedzu savu mācīšanās ilguma rekordu (nedēļa), bet tas nenozīmē, ka neizgulējos. tas vienkārši nav manā garā. nav un viss.

pienāca un pagāja vecā gada vakars, šogad bija absolūti neīpaši, bet es nesūdzos. esmu iekļuvusi tādā kā pašiedvesmas peļķē, un tagad tā mani motivē sacīt - viss, kas ar mums notiek, veido kaut kādu miljono daļiņu pieredzes, tātad - to, kā mēs uztveram pasauli un kā pasaule uztver mūs.

šogad ir bijušas vairākas jaunā gada apņemšanās, bet visskaistākā no tām - mīlēt sevi. un nedarīt sev pāri nekādā mērā, jo mēs esam tie, kas mums pašiem vienmēr sekos (jo diez nu vai kāds no maniem lasītājiem spēj atdalīties no sava ķermeņa. ja spēj - dieva dēļ, pastāstiet man!!)

ļoti meklēju iedvesmu. pašlaik esmu apsēsta ar to, kā cilvēki ģērbjas un ko tas varētu pastāstīt pārējiem par viņiem. kāpēc - daudziem no jums tas jau ir zināms, bet tik un tā. gaidiet pārsteigumu, ir plānā pat pamatīgs pī ārs, kurš ir varbūt par augstu kā mērķis, bet kas tur - ja ne tagad, tad kādreiz noteikti.

un es reiz gribētu dizainēt arī bērnu ratiņus, ne tikai šūpuļkrēslus.

cepiet kūkas, draugi! nekas tā neatslēdz prātu no burzmas, kas tur parasti sastopama, un kūku cepšanai vienmēr ir arī skaists rezultāts.

bučoju.

Š.

pirmdiena, 2012. gada 9. janvāris

paskat.

labvakar, zvaigžņu ļaudis.

ticiet vai nē, bet skatos kardašianus. skatos kā traka un man patīk!
pašlaik gribu teikt vienīgi to, kā šorīt redzēju cilvēku, kurš iet ar kruķiem. redzēju, kā viņš lēnām kustas uz priekšu, es sēdēju trolejbusā un skatījos pa logu, un viņš izskatījās mazliet skumjš. bet pēkšņi notiak kas tāds, ka man iepletās mute.
pilnīgi nopietni - cilvēks, tieši tas pats, kurš pirms mirkļa gāja ar kruķiem, pasita tos padusē un sāka skriet. viņš neskrēja skaisti, viņš kliboja, bet skrēja. ar kruķiem padusē, tiem pašiem, kas pirms mirkļa bija viņam palīdzējuši iet.

un ad es sapratu - ja kāds var šādi, tad tas, ka gribas čīkstēt un žēloties par visu, neko nenozīmē. mums ir iespēja iet pašiem un, ja nekas ļauns (tfu-tfu-tfu) nenotiks, tad mēs spēsim iet paši.
tas jāsaprot gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. jo mēs spējam, un nevajag skumt un nokārt galvu par kaut ko, kas citiem neko ļaunu nenozīmētu.

priecāsimies! un nekad nebeigsim.