vija

šī ir dīvaina diena, čabuļi. šodien pilnmēness, tāpēc visi tie moodswings, par ko jau paspēju žēloties cilvēkiem, mana nespēja aizmigt un neparedzamais noskaņojums. bet ne tikai tāpēc.'

šorīt pamodos ar pilnīgi svaigu prātu, tādu pavisam it kā negulējušu, ar apziņu, ka rekur ekonomikā kontroldarbs no kā es nesaprotu vispār neko, apziņa, ka jāmācās, un apziņa, ka mans tizlais un nekustīgi nejūtīgais žoklis kopš vakardienas zobārsta apmeklējuma ir kļuvus pavisam kustīgs un arī mazlietiņ sāpīgs.

tātad, visus kd skolai izdarīju, viss forši itkā. bet pēc tam mēs ar marutinju izlēmām aiziet uz centru. kopā ar marutinju un ilzi lēnām pārvietojāmies centra virzienā, nu pa parasto maršrutu, mēness iela-miera iela-brīvības iela.

kā jau zināms, šodien bija Vijas Artmanes bēres. viņa tika izvadīta tajā lielajā pareizticīgo katedrālē un tad tādākā svinīgā gājienā tika aizvesta uz mūža mājām, kas atrodas tajos kapos, kas mums pie skolas, piedodiet, es nezinu, kā to vietu sauc. zinu tikai to, ka tur apglabāts Bulgakova sievas radinieks, bet to jau es paspēju pieminēt kādā no iepriekšējiem bloga ierakstiem. tad nu Vija Artmane arī nu atradīsies netālu no mana sskolas, cik uzmundrinoši.

bet tas, ko gribēju īpaši izcelt, bija bēru lielais vēriens. no Dailes teātra noņemtas visas reklāmas un afišas, lai būtu iespējams Viju izvadīt nekomerciālā gaisotnē. cilvēki sastājušies gar mēness ielas malām un klusi stāv, gaidīdami, kad parādīsies bēru gājiens. [mūsu deguna priekšā no skrituļslidu nedrošās stājas novēlās kāda meitenīte. likās, ka viņa ļoti sašutusi par to, ka cilvēki cenšas viņai palīdzēt]

bet Brīvības iela.. tas vienkārši bija notikums, kas lika mutei pavērties. pie Dailes teātraspēlēja mūziku, tādu gaišu, bet tajā pašā laikā skumīgu, visur, nu tiešām visur stāv cilvēki, daži nodurtām acīm veras trotuāra nevienmērīgajā segumā, daži pavisam priecīgi sarunājas un smaidās. daži klusē.

gājām tālāk. aptuveni pie stabu un brīvības ielas krustojuma mēs redzējām Vijas Artmanes zārku, ko veda kravas mašīnā, apklātā ar dažādim uz auduma uzrakstītajiem veltījumiem. pirms mašīnas nāca cilvēki, nesdami krustu un Vijas bildi [es spriedu, ka tie bijuši viņas piederīgie]. mašīnā blakus zārkam sēdēja puisis un spēlēja akordeonu, tā vēl vairāk pastiprinādams smeldzīgo sajūtu.bet aiz mašīnas.. tur mazāk kā metra attālumā nāca pūlis. tie cilvēki bija kā transā, viņi nāca ātri, monotonā un saraustītā gaitā, gandrīz nemirkšķinot acis, nesdami rokās puķes, apr kurām, šķiet nemaz nedomāja. izskatījās, ka viņu dzīvē kaut kas pārtrūcis. šie cilvēki bija vecākā latviešu papaudze - pensionāri, dažs varbūt vecāks par pašu mūžībā aizgājušo Viju.

tad es apstājos un sapratu, ka latviešu tautu var saliedēt ne tikai ļoti priecīgie notikumi, bet gan kāda visus vienojoša simbola zušana - un par šādu simbolu varam pamatoti uzskatīt Viju Artmani.

tajā brīdī es vienkārši jutos kā citā pasaulē. tādā, kur gaisā virmo skumjas, kur daudzi, arī vīrieši, veras zemē un noslauka pa asarai. tādā, kur mēs pierādām, ka mums kaut kas ir svarīgs, un tādā, kurā ir sajūta, ka mēs mīlam.

pacelsim glāzes par Viju Artmani!