Sveikiņi, sen no šīs klaviatūras puses neuzrunātie draugi! Pagājis vēl neredzēti ilgs posms, kādu esmu pieļāvusi starp šī emuāra (šo vārdu kāds vēl lieto!?) ierakstiem, un nu beidzot man gribas nofiksēt to, kā jūtos tieši šajā brīdī.
Atruna: kopš 24. februāra, kad sākās Putina traģiskā un meistarīgā (pēdiņās, protams) mērīšanās ar krāniņiem Ukrainā, man ir bijis ļoti daudz sakāmā, bet tas kaut kā nav formējies sakarīgos teikumos, ko varētu izlasīt. Jūs zināt, kā ir, kad galvā ir viens liels baltais troksnis, kuru caurvij baiļu tirpas, aizkustinājums un dusmas? Es diemžēl zinu, bet sekoju kādam senam padomam - ja emocijas ir nospriegotas, labāk paciesties un nerakstīt. Ir pārāk grūti uzbūvēt metaforiskās kāpnes lasītājam tekstā, pa kurām viņš tiktu līdz tavam mentāli emocionālajam stāvoklim. Lūk, tā nu es ļoti ilgi nerakstīju.
Atpakaļ pie nesenās pieredzes. Man ir tas gods būt apmeklējušai nu jau piecus Placebo koncertus, un tikko atgriezos no pēdējā, kas notika Siguldas pilsdrupu estrādē. Iespējams, jūs zināt, ka Placebo ir mana likteņgrupa, nu es nevarētu nosaukt nevienu mūziķi, kas tik ļoti izvelk augšpusē visas emocijas un kura mūzika pavadījusi mani tik bagātīgā pieredzē kā šī. Tāpēc gaidīju ar nepacietību, biļetes nopirku pirmo 10 minūšu laikā, kopš sākās pārdošana, jau iekšēji izspiedzos un gaidīju, gaidīju, gaidīju.
Pašlaik sēžu noīrētā viesu namiņa istabā, kur griesti, sienas un grīda ir vienā un ne īpaši skaisti brūnā krāsā, pa atvērto logu plūst iekšā migla, un es tikko biju koplietošanas tualetē, kur jauki smaržo pēc veļas mīkstinātāja. Atceros, kā max saraudājos pie vienas no pirmajām dziesmām, un patiešām no sirds izbaudīju koncertu. Tas atkal bija sirdssāpīgi skaisti, smeldzīgi un nepanesami, bet tieši tik nepanesami, lai mokoši kārotos vairāk.
Tviteris runā, ka ir gribējies vairāk senāku dziesmu, cik Molko ir ļoti dīva, jo apvainojās, ka koncerts par īsu utt. Bet ziniet? Man par visu to vienalga, jo es atkal tiku ierauta savā personīgajā dzelmē, kura šo gadu laikā ir sakārtojusies, taču joprojām kādā stūrī atrodamas tās pašas nepieradinātās sajūtas, ko katrā no mums izraisa dziļš skaistums. Jā, protams, tas ir gaumes jautājums. Taču esmu jau ar vairākiem tuviem cilvēkiem runājusi, cik brīnišķīgi ir, ja tev kaut kas patīk tik ļoti, ka uzmetas zosāda, kājas pašas grib dejot un šķiet, ka vēders neatrodas vairs savā ierastajā vietā, bet gan kādus pāris stāvus augstāk. Man tā ir, un šovakar tā bija.
Ļoti gribētos ticēt, ka katram ir kaut kas tāds, kas izraisa šādu milzīgu aizrautības vilni. Ja jums nav - tad kā jūs vispār? Nu kā?
No sirds vēlu jums atrast savu TO SAJŪTU, kas paliek smadzeņu aizmugures daļā ilgi, ilgi, un lai par tās saldumu var vēl mēnešiem priecāties.
Vēlreiz atgādināšu galīgi patiesus vārdus - skaistums dzeļ par visām sāpēm asāk.
Paldies!
Ja kas, jūs man vēl arvien patīkat!
Bučiņas,
Š.
2 komentāri:
vispār skaisti dzīvot jaunībā
Nav nemaz slikti. Bet ziniet, kas ir slikti? Rakstīt anonīmus komentārus
Ierakstīt komentāru