ieelpo mani katrreiz

man tagad ir tik daudz ko sacīt, ka es labprātāk paklusētu, bet iekšā ir kā vulkāns.
jums droši vien neinteresē.

*es nesaprotu sevi, ne to, ko es īsti vēlos, ne to, kas man ir [vai nav], ne vispār neko.
*nesaprotu, kā gan var būt tik ļoti augšas un lejas pēc tām miljons reizēm, kad esmu sev nosolījusies turpmāk emociju ziņā staigāt pa taisnu svītriņu.
*nesaprotu, kā gan mani var tik ļoti piesaistīt sliktie ieradumi

un vispār. "es nesaprotu" ir pēdējā laikā tik ļoti bieži lietoti vārdi. gandrīz tikpat bieži kā "viss kārtībā". [šite man būtu daudz ko teikt. par to, cik bieži sanāk tos teikt kādā īpašā sabiedrībā, par to, cik gan patiesībā kaitinoši tie ir, ja tos lieto šī īpašā sabiedrība. vļek.]

viens ir skaidrs. jāmēģina iemācīties dzīvoties tā, lai nesanāk nekādi 'ou, nu jau gan, tā nevar, kuš' un 'kāpēc gan es nepateicu to vai šito'.

un vispār - muļķības, dārgie. ar mani viss ir forši, es esmu priecīga, man gribas spriņģot, un kas par to, ja reizēm sanāk nokrist, turklāt tā smieklīgi. un šobrīd man ļoti ļoti vajag parunāties. ja es klusēju, droši iekniebiet man, bet tā viegli, lai es izrunāju to, kas sakrājies, citādi tāda kaut kāda sajūta kā saritinātam un sen netīrītam paklājam.

parunāsimies atkal.
parunāsimies par ceriņu smaržu, parunāsimies par to, cik cilvēki ir spējīgi sasildīt, parunāsimies par to, kā drēbes pievelkas ar kādu konkrētu aromātu, parunāsimies par reibumiem, svelmi, vēsumiņu, sarunām un sejas paslēpšanu plaukstās.
runāsim par to, ka no gaisa kaut kas krīt, parunāsimies par to, ka debesis, ja tās kritīs, nespēs mūs nospiest, parunāsim par vasaru un to, ko šovakar darītu, ja būtu silts.
pārrunāsim siltu lietu un ceļazīmes, pārrunāsim salūtus un to, kā ir atrasties tieši zem tā, pārrunāsim ābē dambja krāsainos piedzīvojumus, pārrunāsim mieru un prieku.

un visu pārējo.
---
Un tu eji un caurvējā stāvi.
Šķirbās. Un durvju spraugās