labvakar, mani skaistie draugi!
pašlaik sēžu un līdz sāpēm alkstu, kaut spētu spēlēt klavieres. zinu, ka tad, ja saņemšos, tad man būs slinkums, dusmas uz pirkstiem, ka tie tik neveikli un neklausīgi, un ka nesanāk uzreiz tā kā Vestardam Šimkum.
es nemaz nezinu, vai vēlējos kaut ko stāstīt. tikai drusku papļāpāt. latvija virmo ap nesenajiem ļoti skumjajiem Zolitūdes notikumiem, ārā auro vētra, un blakus murrā kaķēns. tas gan patiesībā nav vairs kaķēns, bet veca kaķe, bet man viņa ļoti patīk, un tāpēc kaķēns.
man kaut kā vienmēr ir līdz šim bijis tā - aptverot situāciju, kādā es konkrētajā brīdī atrodos, ir vienmēr bijis jāizvērtē, kas jāmaina, lai turpinātu bruģēt ceļu uz skaistu nākotni ar audiju r8 garāžā, šķirnes kaķi un suni, un dzīvokli rīgas centrā un māju pie kāda ūdeņa latvijā. pašlaik galīgi tā nav. es lēnām čunčinos uz priekšu, un esmu ar visu apmierināta. galīgi nav tā, ka VISS IR LIELISKI, bet viss ir labā līmenī. nesūdzos.
daudz ko gribas darīt, bet, kā vienmēr, pietrūkst uzņēmības. piemēram, tikko kulminēja mana veselas nedēļas apņemšanās nokrāsot nagus. nemaz nebija grūti, bet saņemties vajadzēja nedēļu. nedēļu! un vēl tādam mazam darbiņam. tik tikko bija visādas jubilejas, visiem gaviļniekiem novēlēju uzņēmību, kaut labprātāk vēlētos, lai draugi to novēlētu man. jā, katru dienu. tieši tāpēc, ka tās nav.
pašlaik lasu aizlienēto grāmatu par ellīgu gadu parīzē un priecājos. ja es rakstītu prozu, tad es vēlētos, lai mans gala produkts izskatās aptuveni tāds. pēc tā nu jau vēsturiskā notikuma, kad man braukšanas nodarbības gaitā palika rokās ātruma kloķis (lūdzu nesmejiet, es nezinu, kā tas jāsauc normālā ne-sarunvalodā), ļoti gribas stipri visiem pateikt, kā gāja. un bez ironijas es nemāku, citādi izklausās kā kaut kāds dieva nepieņemts cibiņš, kurš nevar aizvērt pārtikas lādi, lai arī zina, ka tūliņ viņu pieķers. fu. nīstu šitādus nīkuļus, kas sēž un svepst, ka neko nevar, bet pat nemēģina.
vārdu sakot. varbūt jāsāk ķerties pie apjomīgāka literāra darba, kas apkopos manus ikdienas stāstus. es nezinu, vai es tiešām pievēršu ārkārtīgi daudz uzmanības detaļām, bet es pamanu sīkumus, kurus tūliņ pat apstrādāju un pasmejos pati par to, kā beigās iznāk.
mjā, un, varbūt vēlējāties zināt, kāpēc gan tāds virsraksts ziņai? jo es bez sapņiem nekādi, arī bez nekonkrētiem. piemēram, pašlaik pēc šodienas aktīvas kāzu kleitu tirgošanas sludinājumu aplūkošanas ar Mariku un Vitu konstatēju, ka ir pilnīgi skaidrs, kādu kleitu NEVAJAG, tāpēc jāuzdizainē tāda, kādu VAJAG. lai arī laulība manos tuvākajos plānos neietilpst, jābūt taču gatavai, vai ne?
otrdien desmitos piecpadsmit man ir braukšanas eksāmens. ceriet, ka nebūs lielākais putenis pasaulē un sūtiet labas domas. bet es vēl atgādināšu.
P.S. Instrumenti ir... jā. tas, ko viņi dara ar skaņu, ir kaut kas neaprakstāms, un, lai nejustu ausu sārtošanos aiz kauna, es labāk nemēģināšu. mana dvēsele tīksmē glauda reynsi potītes un shipsi balss saites. paldies, neatkārtojami.
man jūs patīkat, gribu jums pieskarties un nobučot.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
pašlaik sēžu un līdz sāpēm alkstu, kaut spētu spēlēt klavieres. zinu, ka tad, ja saņemšos, tad man būs slinkums, dusmas uz pirkstiem, ka tie tik neveikli un neklausīgi, un ka nesanāk uzreiz tā kā Vestardam Šimkum.
es nemaz nezinu, vai vēlējos kaut ko stāstīt. tikai drusku papļāpāt. latvija virmo ap nesenajiem ļoti skumjajiem Zolitūdes notikumiem, ārā auro vētra, un blakus murrā kaķēns. tas gan patiesībā nav vairs kaķēns, bet veca kaķe, bet man viņa ļoti patīk, un tāpēc kaķēns.
man kaut kā vienmēr ir līdz šim bijis tā - aptverot situāciju, kādā es konkrētajā brīdī atrodos, ir vienmēr bijis jāizvērtē, kas jāmaina, lai turpinātu bruģēt ceļu uz skaistu nākotni ar audiju r8 garāžā, šķirnes kaķi un suni, un dzīvokli rīgas centrā un māju pie kāda ūdeņa latvijā. pašlaik galīgi tā nav. es lēnām čunčinos uz priekšu, un esmu ar visu apmierināta. galīgi nav tā, ka VISS IR LIELISKI, bet viss ir labā līmenī. nesūdzos.
daudz ko gribas darīt, bet, kā vienmēr, pietrūkst uzņēmības. piemēram, tikko kulminēja mana veselas nedēļas apņemšanās nokrāsot nagus. nemaz nebija grūti, bet saņemties vajadzēja nedēļu. nedēļu! un vēl tādam mazam darbiņam. tik tikko bija visādas jubilejas, visiem gaviļniekiem novēlēju uzņēmību, kaut labprātāk vēlētos, lai draugi to novēlētu man. jā, katru dienu. tieši tāpēc, ka tās nav.
pašlaik lasu aizlienēto grāmatu par ellīgu gadu parīzē un priecājos. ja es rakstītu prozu, tad es vēlētos, lai mans gala produkts izskatās aptuveni tāds. pēc tā nu jau vēsturiskā notikuma, kad man braukšanas nodarbības gaitā palika rokās ātruma kloķis (lūdzu nesmejiet, es nezinu, kā tas jāsauc normālā ne-sarunvalodā), ļoti gribas stipri visiem pateikt, kā gāja. un bez ironijas es nemāku, citādi izklausās kā kaut kāds dieva nepieņemts cibiņš, kurš nevar aizvērt pārtikas lādi, lai arī zina, ka tūliņ viņu pieķers. fu. nīstu šitādus nīkuļus, kas sēž un svepst, ka neko nevar, bet pat nemēģina.
vārdu sakot. varbūt jāsāk ķerties pie apjomīgāka literāra darba, kas apkopos manus ikdienas stāstus. es nezinu, vai es tiešām pievēršu ārkārtīgi daudz uzmanības detaļām, bet es pamanu sīkumus, kurus tūliņ pat apstrādāju un pasmejos pati par to, kā beigās iznāk.
mjā, un, varbūt vēlējāties zināt, kāpēc gan tāds virsraksts ziņai? jo es bez sapņiem nekādi, arī bez nekonkrētiem. piemēram, pašlaik pēc šodienas aktīvas kāzu kleitu tirgošanas sludinājumu aplūkošanas ar Mariku un Vitu konstatēju, ka ir pilnīgi skaidrs, kādu kleitu NEVAJAG, tāpēc jāuzdizainē tāda, kādu VAJAG. lai arī laulība manos tuvākajos plānos neietilpst, jābūt taču gatavai, vai ne?
otrdien desmitos piecpadsmit man ir braukšanas eksāmens. ceriet, ka nebūs lielākais putenis pasaulē un sūtiet labas domas. bet es vēl atgādināšu.
P.S. Instrumenti ir... jā. tas, ko viņi dara ar skaņu, ir kaut kas neaprakstāms, un, lai nejustu ausu sārtošanos aiz kauna, es labāk nemēģināšu. mana dvēsele tīksmē glauda reynsi potītes un shipsi balss saites. paldies, neatkārtojami.
man jūs patīkat, gribu jums pieskarties un nobučot.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru