labvakar.
sēžu ietinusies plīša segā, ko rotā leopardādas raksts, klausos attālā mašīnu rūkoņā, kas ceļu pie manis atrod pa logu, un prātoju. šodien bija rīgas svētki. protams, rīga ir mana pilsēta, dziļi un patiesi manējā, un esmu pārliecināta, ka esmu dzīvojusi šeit arī pirms tūkstoš deviņi simti deviņdesmitā gada. kādā skaistā skaistā mājā vēl skaistākā laikmetā. bet tie tik sapņi.
šīs pļāpas iesāku vakar pusnaktī, bet tad tās pārtrūka, taču man gribējās kaut ko pateikt, tāpēc esmu šeit tagad. vakar izstaigājos nedaudz pa svētkiem un manikīriem, šodien biju atbalstīt aijas māsu daci, kas piedalījās jaukajā labdarības skrējienā. tagad esmu te pārsteidzoši stipri sagurusi, un prātoju.
kāpēc vienmēr ir tā, ka satiekot kādu, vakars tiek pavadīts pavisam smuki, pēc tam apsoloties tikties vēl un vēl, bet netiek norunāts precīzs laiks. un tad tikšanās nenotiek, un no manas puses jau ir bijuši atgādinājumi, ka vajadzētu un būtu patīkami? pavisam kaut kā.. muļķīgi. un liela daļa vainas ir tajā, ka "kaut kad drīz" ir tik izplūdis jēdziens, ka malas tam nevar redzēt itin nemaz. ja konkrētās personas satikt ir tik patīkami, nevienu brīdi nav garlaicīgi, tad kāpēc man liekas, ka es esmu vienīgā, kas gribētu saorganizēt arī turpmākas kopā sanākšanas?
zinu, ka ar mani viss ir kārtībā (nu, tik traki varbūt nav, ir pāris noviržu no normas, bet tas nav nekas atbaidošs), un tā nav mana problēma, bet te atkal nonākam pie nesapratnes, kā tad tā. nu kā, draugi? es šāda iemesla dēļ šīs personas par saviem nedraugiem neuzskatīšu, bet tā tomēr ir drusku vilšanās. jo vasara mūsu zemē nav mūžīga, un vasarā kaut ko kopīgi pasākt ir desmitreiz labāk kā ziemā. var gadīties, ka ir liela aizņemtība, varbūt (tfu, tfu, tfu) problēmas ar veselību, bet arī tas nav mūžīgi, un kaut kādu vienu brīdi taču mēs visi esam spējīgi ieplānot, vai ne? kaut divu nedēļu tālā nākotnē taču.
nu re. tagad, ja kāds šeit atpazīs sevi, kļūs ļoti norobežots un dusmīgs, un, nedod die's, apvainojies, būs pavisam nelāgi. šīs runāšanās mērķis galīgi nav tāds, lai kādam kaut ko pārmestu, vienkārši dzīvīga papļāpāšana ar sevi un paspriedelēšana. jo nu, es nudien nesaprotu.
ļoti gribas sapņot skaļi, un visu sasapņoto uzreiz pastāstīt kādam, bet, re, daži no šiem līdzsapņotājiem ir pārāk aizņemti vai vēl kā.
nu neko. sapņošu pati ar sevi, un man viss izdosies, un nekas nekādā gadījumā nebūs slikti. ne man, ne citiem.
salasiet kādu vakaru pa zvaigznei un ielieciet burciņā. būs pie kā sildīt plaukstas, kad atnāks drēgnie vakari.
bučuki!
p.s. ļoti gribu jūs satikt. sabučot un pačalot, jo tā taču ir viena no lietām, kas dzīvi satur kopā, vai ne?
man jūs patīkat, un es gribētu jums pieskarties,
miers un vienmēr jūsu,
Š.
sēžu ietinusies plīša segā, ko rotā leopardādas raksts, klausos attālā mašīnu rūkoņā, kas ceļu pie manis atrod pa logu, un prātoju. šodien bija rīgas svētki. protams, rīga ir mana pilsēta, dziļi un patiesi manējā, un esmu pārliecināta, ka esmu dzīvojusi šeit arī pirms tūkstoš deviņi simti deviņdesmitā gada. kādā skaistā skaistā mājā vēl skaistākā laikmetā. bet tie tik sapņi.
šīs pļāpas iesāku vakar pusnaktī, bet tad tās pārtrūka, taču man gribējās kaut ko pateikt, tāpēc esmu šeit tagad. vakar izstaigājos nedaudz pa svētkiem un manikīriem, šodien biju atbalstīt aijas māsu daci, kas piedalījās jaukajā labdarības skrējienā. tagad esmu te pārsteidzoši stipri sagurusi, un prātoju.
kāpēc vienmēr ir tā, ka satiekot kādu, vakars tiek pavadīts pavisam smuki, pēc tam apsoloties tikties vēl un vēl, bet netiek norunāts precīzs laiks. un tad tikšanās nenotiek, un no manas puses jau ir bijuši atgādinājumi, ka vajadzētu un būtu patīkami? pavisam kaut kā.. muļķīgi. un liela daļa vainas ir tajā, ka "kaut kad drīz" ir tik izplūdis jēdziens, ka malas tam nevar redzēt itin nemaz. ja konkrētās personas satikt ir tik patīkami, nevienu brīdi nav garlaicīgi, tad kāpēc man liekas, ka es esmu vienīgā, kas gribētu saorganizēt arī turpmākas kopā sanākšanas?
zinu, ka ar mani viss ir kārtībā (nu, tik traki varbūt nav, ir pāris noviržu no normas, bet tas nav nekas atbaidošs), un tā nav mana problēma, bet te atkal nonākam pie nesapratnes, kā tad tā. nu kā, draugi? es šāda iemesla dēļ šīs personas par saviem nedraugiem neuzskatīšu, bet tā tomēr ir drusku vilšanās. jo vasara mūsu zemē nav mūžīga, un vasarā kaut ko kopīgi pasākt ir desmitreiz labāk kā ziemā. var gadīties, ka ir liela aizņemtība, varbūt (tfu, tfu, tfu) problēmas ar veselību, bet arī tas nav mūžīgi, un kaut kādu vienu brīdi taču mēs visi esam spējīgi ieplānot, vai ne? kaut divu nedēļu tālā nākotnē taču.
nu re. tagad, ja kāds šeit atpazīs sevi, kļūs ļoti norobežots un dusmīgs, un, nedod die's, apvainojies, būs pavisam nelāgi. šīs runāšanās mērķis galīgi nav tāds, lai kādam kaut ko pārmestu, vienkārši dzīvīga papļāpāšana ar sevi un paspriedelēšana. jo nu, es nudien nesaprotu.
ļoti gribas sapņot skaļi, un visu sasapņoto uzreiz pastāstīt kādam, bet, re, daži no šiem līdzsapņotājiem ir pārāk aizņemti vai vēl kā.
nu neko. sapņošu pati ar sevi, un man viss izdosies, un nekas nekādā gadījumā nebūs slikti. ne man, ne citiem.
salasiet kādu vakaru pa zvaigznei un ielieciet burciņā. būs pie kā sildīt plaukstas, kad atnāks drēgnie vakari.
bučuki!
p.s. ļoti gribu jūs satikt. sabučot un pačalot, jo tā taču ir viena no lietām, kas dzīvi satur kopā, vai ne?
man jūs patīkat, un es gribētu jums pieskarties,
miers un vienmēr jūsu,
Š.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru