solīju jums, ka pastāstīšu sīkumos par ceļojumu uz ameriku. protams, sīkumi diez kā nesanāks, bet vismaz kaut kas uz to pusi. ceru, ka būs aizraujoši. aiziet.
izlidojām trīsdesmit pirmajā aprīlī no Rīgas uz Stambulu. lidojums ļoti okei, garšīgas pusdienas gaisā un nepārtrauktas gaidas un domas par to, kā būs, kad nonāksim pavisam galā - štatos. kad ielidojām Turcijā, bija vēla vakara stunda, gribējās jau čučēt un tā. pavakariņojām amerikāņu noskaņās burger kingā, mani ceļabiedri sacīja, ka man esot bijusi lieliska saikne ar pārdevēju - es lieliski sapratu, ka viņš jautā "small or large" un "ketchup or mayo", kas citiem savukārt izklausījās pēc asfsf vai sfdkgfn. nu neko.
no rīta pabrokastojām (draugi, neņemiet apelsīnu sulu turcijā. tā ir ražota no sīrupa vai pulvera, garšo pēc tīrīšanas līdzekļa, un, liekas, spīd tumsā. tā vietā iesaku limonādi. ļoti labi. šeit to nekur neesmu dabūjusi)
pēc ierastajiem lidostas darbinieku jautājumiem par bagāžu - vai viss ir jūsējais, vai nevienam neko nepalīdzat pārvadāt, vai tur nav ieroču utt. - devāmies gaidīt pacelšanos.
mums bija jālido desmit stundas. pēc laika sanāca, ka tas bija pa dienu. miedziņa nebija, tāpēc es biju ārkārtīgi labi sagatavojusies pavadīt laiku interesanti un bezgala lietderīgi.
par to, kā bija desmit stundas - es nemaz nesūdzos. mums katram iedāvināja penāli ar pirmās nepieciešamības precēm - acu aptumšotāju (nu to, ko uzliek, kad gribas gulēt, bet ir gaišs. tāds ar gumijiņu), termozeķēm, zobu birsti un mazu pastas tūbiņu un lūpu balzāmu. pa ceļam noskatījos harija potera septīto filmu, spēlēju blekdžeku un tetri, un vispār, tajās lidmašīnās ir pamatīgs izklaides centrs. pat nevar izvēlēties, ko vislabāk skatīties.
tā. esam klāt ņujorkā, viss liekas tik ļoti jauns un [sen] neredzēts. lidostas darbinieki iemieso stereotipus par policistiem (apaļi, tumši un ēd virtuļus). jau šeit gaisā virmo slavenā amerikāņu laipnība. pulkstenis ir kādi septiņi vakarā, bet sajūta, ka acis izkaltušas (trīs no mūsu ceļabiedriem bija kontaktlēcu nēsātāji), pleci smagi un kaut kur tepat ir miedziņš. BET - esam štatos, ņujorka nozīmē ņujorku, lai arī vēl neredzam augstās mājas, vīriešus uzvalkos un dāmas loubutin spicenēs.
pie lidostas ieejas izstāvam rindu pēc takšiem - tie ir ļoti dažādi, gan toijotas, gan dzeltenie, gan busiņi, gan arī melnie, noteikti tādus zināt. mums palaimējās noķert melno taksi, kur aizmugurē, tā liekas, var sasēsties pieci cilvēki un nejusties neērti. sēžam un priecājamies, ka tūliņ būsim jau klāt, viesnīca atrodas ķīniešu pilsētā. prieks nenoplok ne brīdi, bet kaut kas iekšā sakustas, kad ieraugu pirmo ceļojuma skatu uz ņujorkas siluetu.
pēc stundas brauciena ar taksi, mūs un mūsu čemodānus laipni izsēdina viesnīcas durvju priekšā. pilsētā ir visai vēss, bet vakars ir skaidrs un patīkams. iekārtojamies uz naktsmājām, kad kārojās iziet pastaigā. apmetām līkumu ap kvartālu un, protams, apmaldījāmies. lai arī ēst negribējās nemaz, iegājām uzkost ķīniešu restorānā, kas pieder ķīniešiem, kur strādā ķīniešu pavāri, ķīniešu oficianti un ķīniešu iekšā laidēji. ļoti labs, ātri pagatavots un garšīgs ēdiens - bet klāt arī pirmā pārēšanās ceļojuma laikā. skaisti. un nemaz nav, par ko sūdzēties. pēc tam devāmies čučēt un aizmigām momentā - pēc latvijas laika pulkstenis bija kādi četri.
no rīta esam augšā jau četros pēc vietējā laika. pasmejamies un dodamies vēl nedaudz pasnaust. kad liekas, ka nogulēta ir vesela diena, pulkstenis ir septiņi, tiek izfēnoti mati, piemeklēti staigājamie apavi un acis spīd - priekšā pastaigu un piedzīvojumu diena ņujorkā.
vispirms jāpaēd brokastis. ar gudru ziņu to viesnīcā mums nebija, lai varam baudīt amerikāņu atmosfēru un brokastis iet ēst kādā no ielu ēstuvēm. ejam un ejam, un ejam... brokastu kā nav, tā nav, ķīnieši brokastīs netaisa pankūkas, bet es amerikāņu pankūkas ar kļavu sīrupu gaidīju jau kopš ziemassvētkiem. un es dabūju.
tad nonācām on top of the rock. bija jāstāv rindā, bet skats nudien ir tā vērts. uz sienām swarovski kristāli. ndien nesaprotu, ko viņi ar to mēģina parādīt. bet smuki.
pēc pusdienošanas atkal kādā ķīniešu restorānā (atkal tikpat garšīgi un ātri) devāmies uz interpid muzeju. interpid, kā izrādās, ir Otrā Pasaules kara laika lidmašīnu bāzes kuģis, kur viss palicis pa vecam, tas tagad atrodas ņujorkas ostā un uzņem apmeklētājus. palūkojāmies uz dažādu veidu lidmašīnām, kas izmantotas armijas vajadzībām, uzkāpām uz zemūdenes un secinājām, ka padomju metāla smaka, kas konstatējama visādās latvijas kara lietu izstādēs, nemaz nav padomju smaka. tā ir vienkārši smaka, kas sastopama visur - pēc piepūles, jaudīgas tehnikas, cilvēku precizitātes un, galu galā, - metāla.
šitas ir tāds aparāts, kas pārspēj skaņas ātrumu iespaidīgi daudz reižu (runa bija par Maha skaitļiem), bet diemžēl, tas brauc tik ātri, ka tā vadītājs... nosmok. un ar šo problēmu nevarēja tikt galā, tāpēc nemaz netika ieviests. no sešdesmitajiem gadiem.
te pozēju uz pilsētas un lidmašīniņu fona.
tur fonā ir kosmosa kuģa "Enterprise" dibens. kaut kā stulbi, jo tuvāk tikt nedrīkstēja.
šis vienkārši izraisīja vispārēju uzjautrinājumu.
un konkorde. ļoti tā fierce.
pēc tam iegājām iepirkties, dzērām kafijas, smējāmies, nogurām, smējāmies, baudījām noskaņu, vakariņojām un gājām uz miedziņu. jo rīt uz silto krastu!!!
kad ielidojām LA, gaiss smaržoja pēc siltuma. nu sasodīts, es to jutos pelnījusi pēc tik nenormāli ilgas ziemas. no lidostas dzeltens autobuss aizveda mūs uz automašīnu īres vietu, kur dabūjām savu GMC. sēdāmies iekšā, pārģērbāmies uz mazākām drēbītēm un aiziet. mūs gaida LasVegasa. pa ceļam gan bija lāns paēst. tā pa amerikānisko.
ceļā pavadījām pāris stundas, bet atkal bija klāt miedziņš. no rīta bija jābrauc uz kanjonu, tāpēc nekāda spēlēšana nesanāca, turklāt aklimatizācija ir viens liels pain in the ass. pēc pamošanās (bija karsti) devāmies brokastīs, kur satikām latviešus (šie bija izdomājuši palikt teltī kaut kur pie kanjona. un pārsaluši. hā). uz brokastu zāli varēja tikt tikai, izejot cauri lielākajai spēļu automātu zālei, ko es līdz tam biju redzējusi. un tā bija maza piepilsētas viesnīca. brokastīs ēdu kukurūzas putru ar kļavu sīrupu, bet vēl varēja dabūt divas pankūkas, divas olas, divas bekona ''sķēlītes un vienu cīsiņu, visu uz viena šķīvja. nav slikti, ko??
un tad.. tad bijām ceļā uz Hūvera dambi un Kanjonu, un vēl skaistām vietām.
bet turpinājums sekos. jo tad jūs varēsiet izlasīt šo, nopriecāties, tad gaidīt nākamo daļu. un es būšu kļuvusi populāra. vai nav smieklīgi? ir.
jūs man patīkat.
gaidiet nākamo.
vienmēr jūsu,
miers,
Š.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru