iedzert

sēžu istabā, gaiss pieskanējis led zeppelin. nekad, starp citu, netiku iedomājusies, ka man šāda mūzika patiktu. bet dzīve jau nekad neaiznes turp, kur kādreiz likās, vai ne? gatavojos iet uz veikalu, jo mājās nav ne melno olīvu, ne fetas siera, ne sarkano sīpolu, bet kārojas grieķu salātu. nagi sašķēlušies pēc pelēkās nagu lakas, kas turējās neredzēti ilgi, kājās vecās, mīļās džinsu bikses, kam caurumu vairāk kā man gadu.
sev dvēseles mierināšanai blakus esmu nolikusi kriminālprocesuālo terminu skaidrojošo vārdnīcu, tepat arī Jū Nesbē kriminālromāns, autoskolas pieraksti un maks. jo uz veikalu taču laidīšos. protams, pirms kāju aušanas palūkojos uz datoru un sapratu, ka tomēr ir nepieciešamība papļāpāt. par ko? ne mazākās nojausmas.

ir pavasaris. protams, gaisā tā pati ikgadējā smeldze, kāda man ir ap šo laiku, tikai šis laiks, protams, parasti ir mēnešus divus ātrāk. bet nav ko pīkstēt. jūtu, ka priekšā kaut kas ļoti skaists, tik skaists, ka pat trepes vajadzēs, lai uzkāptu līdz tām sajūtām, kas būs.

au. ārs aicināt aicina, bet es šodien jau ar riteni izbraukājos. priecājos, ka man ir tas verķītis, kas mēra nobrauktos attālumus, tagad zināšu, ka esmu tikai drusku sportiskāka kā man likās, pirms tam braši braukājot bez jau minētā verķīša. gribas nopūsties. jo ir TIK daudz kas jāizdara. ik pa laikam pieķeros, bet, saprotams, ir visādi šķēršļi, kas nozog uzmanību. tāpat esmu arī uzzinājusi, ka pietiek ar nieka četrām minūtēm, lai visu sakārtotu un motivācija atgrieztos.
bija burvīgas maija brīvdienas. izpriecājos gan jau otrdienas vakarā, gan trešdien, gan vispār visu laiku, arī šodien, vakar un aizvakar. (šovakar, starp citu, jaunais game of thrones) bet pēc visādiiem neseniem notikumiem ir daudz pārdomu. tādas pāreksistenciālās es laikam paturēšu pie sevis. tie, kas lasījuši Kamī "Svešinieku", zinās, kāpēc. man nepatika, kāds bija galvenais varonis. man nepatika ne tas, kā viņš uzvedās, ne tas, kā viss beidzās, bet es viņu ļoti labi sapratu un varēju vilkt visādas paralēles, kas... pietiks.
lūk, es reiz iedomājos, kā gan mani uzskati par pasauli apgriezušies otrādi. reiz es domāju, ka esmu ārkārtīgi slavējama, lieliska un visādi citādi pārāka par vidējo latvieti. ka visi vidējie latvieši ir dīvaini un parasti, un viņiem vienmēr ir garlaicīgi, bet man ar sevi nekad nav, un tas padara mani par kaut ko ļoti apskaužamu. bet, ziniet, tā vis nav. dīvaini ir nevis visi pārējie, bet gan es pati. vai tas ir labi, to es atstāšu turpmākām pārdomām.

un vispār. es girbu šūt jaunas pogas kādai blūzei, ko reiz dabūju humpalās, gribu ateast mistisku bateriju manam otrajam filmas fotoaparātam (liekas, vai nu neražo tādas, vai arī tādas vispār neeksistē), gribu iemācīties audzēt garšaugus podiņos, gribu palodzi, tādu, uz kuras var uzsēsties un skaļi sapņot, gribu skaistu skatu pa logu. gribu, lai plecus nespiež pienākumu smagums, lai ūdens nelīst tikai uz leju, lai Latvijā savvaļā dzīvo pāvi un... lai sapņi piepildās.

par to arī iedzersim!

P.S. nē, tās nav atvadas, ja gadījumā izklausās. un man ir nepieciešams tāds rīks kā bildītē.


jūs man patīkat, gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,

Š.