trešdiena, 2013. gada 7. augusts

augšup tikai

labvakar.
zinu, ka esmu grēkojusi ar retu šeit ieklīšanu, bet tas nav tā, kā izskatās. ir reizēm bijis tā, ka gribas paļurināt, bet gluži vienkārši nav spēka. vai arī nespēju atrast īstos vārdus, kas gan ir neraksturīgi man, bet tik un tā. vai arī esmu atradusi visīstākos vārdus, bet sāk likties, ka bez tiem var lieliski iztikt.

šovakar ir neprātīgi daudz domu, un tās svārstās, un ir iesvārsījušās daudzos virzienos.
piemēram, es gribu jums patāstīt par pirmdienas vakaru, kad bija Regīnas Spektores koncerts. vispirms satiku Artu un Robi, un tas jau vakaru pavirzīja par pāris iedaļām augšup. bet pats koncerts. ak, sasodīts, Liene I. nākamajā dienā darbā teica, ka es esot kaifojusi. no sākuma domāju, ka tas ir par skaļu teikts, bet tad, pēc ilgas un nozīmīgas pašanalīzes es nonācu pie slēdziena, ka tā tas bija no visas tiesas.
vispirms spēlēja Regīnas žīdu draugs (lūdzu bez apvainošanās tikai, es nekad šo vārdu nelietoju aiz ļaunuma), un tad uznāca viņa pati.
es nemāku runāt par to, kas mani dziļi aizkustina, jo vārdi tam gluži vienkārši netiek līdzi. es neteikšu, ka man patika, vai - ka bija neprātīgi skaisti, jo tad es būšu kļuvusi visai nepatiesa. protams, ko tik lielu nevar tā vienkārši pastāstīt taustiņiem ar pirkstu galiem, bet es mēģināšu vismaz iesākt. bija tā - kad šī dāma sāka dziedāt, es redzējju, kā viņas balss uzplivinās līdz pat palladiuma augstajiem griestiem un sitas pa stūriem, jo augstāk diemžēl tikt vairs nevarēja. es pati biju tur kopā ar šo balsi, čukstēju līdzi tekstu un priecājos, priecājos, priecājos.
ļoti patīkami, ka blakus bija Arta, ar kuru varējām saskatīties un sadancoties, es nešaubos, ka viņai bija līdzīgi kā man.

un tad vakars pēc tam. ak, draugi, jūs esat lieliski, es biju aizmirsusi, cik lieliski, un tagad man jālauza rokas par mūsu nākamo kopīgo pasēdēšanu, jo tai netika noteikts datums. no sirds gribu, lai ir tā, ka sazvanamies un tiekamies pēc piecimin, jo esam no viena rajončika.

un vispār - pēdējā laikā man nenormāli gribas smaidīt. zinu, ka šeit ir Latvija, un uz ielas cilvēki skatīsies uz smaidošu mani, domājot, ka man kaut kas nav kātībā, bet tas nekas.
iet kaut kā labi. es nezinu, kāpēc es tā saku, jo tas parasti visu to aizbaida, be šoreiz es uzdrošināšos. kaut vai tāpēc, ka man gribas runāties, zinu, ka tas gadās visai reti.

ziniet, kas mani uzmundrina?
*kā kungs tādos gados, kad mati jau pavisam balti, ātri brauc garām ar riteni un uzsauc "jauku vakaru!"
*kad debesis liekas tik tuvu, ka gandrīz vai var pamērcēt pirkstu un pagaršot
*smiekliņi par draugiem, kas brauc makšķerēt, tērpušies polo kreklos
*pusdienu pārtraukums
*ogas no rītiem un vakaros
*strūklaku čala un citas pilsētas
*lamāšanās par politiku un "ja kas, es pazīstu advokātus"
*dziļa ieslīgšana pavisam seklā jautājumā un vēl seklākā diskusijā par un ap to
*slaidas potītes
*dziesmas, kurām skanot, gribas būt visu laiku nomodā
*mēbeļu salonu interneta vietnes
*draugi
*pikniki

nu re. un man kļuva vēl smaidīgāk.
gribu nākamā gada izlaidumu, lai viss šis ir aiz muguras.

bučas!
gribu jums pieskarties.

miers un vienmēr jūsu,

Š.


Nav komentāru: