redzams, ka garastāvoklis man viļņojas augšup un lejup, un pašlaik tas ir visai tādā labā līmenī, tāpēc nolēmu vēl papļāpāt par amerikas ceļojumu. ja vēlaties vēlreiz pārskatīt iepriekšējo, kam šis būs turpinājums, to var izdarīt šite.
tā, ievelkam elpu un sākam. pabeidzām ar to, ka esam pamodušies Lasvegasā, paēduši brokastis un apņēemības pilni doties uz mašīnu un laist uz kanjonu.
izbraucām no pilsētas, kas, starp citu, ir ārkārtīgi neliela, un nokļuvām uz lieliska seguma ceļa, kuram nebija nekādu pagriezienu. itin nekādu, es zvēru. cilvēki droši vien aizmieg pie stūres ļoti bieži, un šī iemesla dēļ ir uz ceļa malām uzstādītas pumpiņas - ja vadītājs ļaujas miedziņam un nobrauc slīpi, viņš no pumpiņām pamostas. tieši tik vienkārši.
kad bijām gabaliņu nobraukuši un tuvojāmies Hūvera dambim, ko bija ieplānots apskatīt, kreisajā ceļa pusē parādījās uzraksts, kas vēstīja, ka ir iespējams dabūt "Hoover dam helicopter tour". nolēmām, ka tas nekad nav darīts, un pieņēmām helikoptera izaicinājumu.
skats nudien elpu aizraujošs. tur pa to skaisto tiltu brauc mašīnas. pēc brīža šķērsojām arī to, bet tur uzmanības nenovēršanas nolūkā ir augstas betona apmales, pāri kurām nekā redzēt nevar. lai nenobrauc slīpi un nenositas. amerikāņi un viņu nolādētā drošība!
re, un tā izskatās pats Hūvera dambis. ļoti kolosāls darbs, es, piemēram, nestādos priekšā, kā var tādu lielu upi un vēl tik ļoti stiprā gultnē apturēt un novirzīt pēc savas vēlēšanās. kaut vai - ar ko vispār ir jāsāk? ļoti skaisti sajutos. jo, ziniet, tādu upi novirzīt un likt tās spēkam ražot enerģiju ir kas ļoti kosmisks un pārdomas raisošs.
pēc tam pārbraucām pāri ielai ieliet degvielu. jancīgi ir tas, ka tur īsti nevar saprast, cik tad būs jāmaksā, jo cenā netiek iekļauts pvn, kas atšķiras pa štatiem. visdārgākais ir štatos, caur kuru vijas ceļi, kas ved uz Lielo Kanjonu. es nejokoju. viltīgi. degvielas uzpildes stacijā redzējām šīs te, kas man nozīmē vīrus, kas sēdējuši cietumā par kādu maziņu nodarījumiņu, uztetovējuši enkurus uz rokas un uzaudzējuši ūsas. jā.
pēc tam devāmies pāri ceļam uz viesnīcu, kura mums bija piedāvājusi welcome drinks par to, ka bijām iesēdūšies helikopterā. nav slikti, es teiktu. saprotams, vēl arvien atrodamies nevadā, kas nozīmē spēļu zāles un azartu. kad piegājām pie bāra, man lūdza uzrādīt dokumentus. nevis tāpēc, ka vēlējos drusku spirtotu dzērienu, bet gan tāpēc, ka biju tur ienākusi. jo mazuļiem, kas jaunāki par 21, nav atļauts uzturēties tiešā spēļu automātu tuvumā. uzrādīju viņiem savas baltās tiesības, jo pasi biju atstājusi viesnīcā, un man nācās izskaidrot, kas ir personas kods, jo sošal sekjuritī number man nebija.
tajā visā bija kaut kāds milzīgs šarms - monumentāla būve, brūnas klintis, karstums, sausums un šis te. baigi lieliski.
pēc tam braucām un sekojām mūsu navigācijas norādēm. ceļš jau bija kļuvis neinteresants - viss taisns, un ceļa malās nekā nav. reizēm ar mums kopā uz ceļa parādījās pa skaistai amerikāņu muskuļu mašīnai, par to tad varēja priecāties. beidzot nogriezāmies uz kanjona pusi, kur ceļmalās bija arī pa kādai mājai. tad apturējām mašīnu, jo vajadzēja parādīt ceļu un tā vienmuļību. un aslapu kokus ceļa maliņās.
un, re, te tāda smuka ideja. bijām noguruši braukt, gribējās muļķoties pēc iespējas ilgāk, lai varētu izstaipīt kājas.
beidzot pie kanjona. norādes sākās jau kilometriem un kilometriem pirms pašas ieejas vietas. jo visiem ir jāapsver, vai vēlas doties līdz kanjonam ar savu pilnpiedziņas auto, kas parezēts ceļiem bez seguma, vai tomēr atstāt to stāvvietā un tālāk doties ar autobusu. smieklīgi tomēr. mēs, protams, braucām paši, un tas bija patīkams brauciens. tuksnesī ērkšķus netālu no ceļa ēda govis. pēcāk uzzinājām, ka tās tiekot audzētas rodeo, un par visām govīm atbildot no kanjona netālu esošais rančo, kas tiešām darbojas. govis esot dusmīgas no dabas, tāpēc der kaujām. kaujas govis, tieši tā. es pie sevis nodomāju, ka - nevar būt, ka dusmīgas, viņām visu dzīvi jāēd ērkšķi.
bijām klāt. tas bija kau kas aizgrābjošs, es ckitus vārdus nezinu. man it kā nav bail no augstuma, bet tur, stāvot netālu no tās maliņas - man likās, ka zeme griežas pavisam stipri, un ka es ūliņ pat varēšu pret savu gribu izpeldēties ļoti tālu lejā esošā Kolorādo upē. visai baisi. gribēju līst klāt un fotografēt, bet mani vajadzēja pieturēt un pabīdīt, lai es spētu tuvoties malai.
sekoja daudz bilžu. parunājāmies arī ar vietējiem indiāņiem. viņiem it kā valst ir piešķīrusi tiesības apsaimniekot tūristu sadaļu kanjonam, jo tā ir indiāņu vēsturiskā vieta un tā, taču tie, kas tur bija, neraisīja oriģinālu iespaidu. es, protams, neprasu, lai viņiem būtu spalvu galvas rotas un seja ar krāsu švīkām. tie cilvēki ir normāli mūsdienīgi saģērbušies, ēd mūsdienu ēdienu un mājo mūsdienīgos mitekļos. viņiem ir lialiski vārdi, kas katrs nozīmē cēlo vilku vai vēja aukas vai ko tādu, taču viņi nezināja, kāda nozīme kanjonam ir indiāņu kultūrā. tā nevar būt vienkārši "svēta vieta", jo katram tādam lielam dabas brīnumam ir kāds stāsts apakšā, kas padara šo brīnumu viegli iederīgu tautas mitoloģijā, vai ne? piemēram, mums ir neskaitāmas teikas par to, kā ezeri lidojuši pa gaisu, nolēmuši mesties zemē, tā arī darījuši, un - vai dieniņ - apakšā palikusi pils, kas tagad ir ezera dibenā. tas kaut kā ir saprotams un pieņemams, bet es nespēju ticēt, ka tik radoša tauta kā indiāņi neko nebija izdomājuši un nekam neticēja attiecībā uz kanjonu.
kopā bijām nopirkuši biļeti, lai aplūkotu trīs pieejas punktus kanjonam. tas ir ļoti milzīgs, un ir neskaitāmi šādi punkti, bet katra no vietām, kas tos apsaimnieko, atrodas citā kanjona gabalā un satur vairākus apskates objektiņus. tos vienu ar otru savienoja autobuss, kas gāja ik pēc 15 minūtēm. viss ļoti organizēts, rīgas satiksmei derētu ko pamācīties.
bet, kad bijām par to nosprauslājušies un vēl pabildējušies pie kanjona maliņas, devāmies atpakaļ uz mašīnu. lūk arī jau minētās govis.
tad vajadzēja papusdienot. to darījām arī jau minētajā rančo, kas atbild par visām teritorijā esošajām govīm. tās palīdz apganīt (un nevis apgānīt!) govis, viņiem ir zirgi, ādas bikses, zābaki ar piešiem, laso un pavisam skaistas cepures. biju ļoti sajūsmā.
kad vakariņojām, telpā ar šķindošiem zābakpiešiem un īkšņiem, kas sabāzti aiz jostas (nu tā, lai rokas nebūtu jāliek kabatā, be varētu kaut kur atbalstīt, neviss vienkārši gar sāniem), cepuri galvā, sārtu kaklautu, ienāca viens no kovbojiem, sirsnīgi nospļāvās spļaujamtraukā, kas viņu priecīgi gaidīja telpas stūrī. viņš mums bezgala draudzīgi uzsmaidīja un novēlēja labu ēstgribu.
ēdām ribiņas, kas bija lielākas par manu galvu. tas bija neprātīgi garšīgi, un uz šķīvja blakus ribām, maizes klucim, kukurūzas vālītei un pupiņām mērcē, kas oda pēc sviedriem, nezin kāpēc atradās arī bļodiņa augļu. tas tā veseīgais stūrītis laikam.
te pastaigājām drusmu pa rančo teritoriju. dzirdējām, kā kungi runā ar zirgiem kā ar saviem tuvākajiem. droši vien tā arī ir.
pēc tam pavadījām daudz laika, braucot mājup uz Lasvegasu. cik gan bezgala skaisti tas skan - uz mājām uz Lasvegasu. es gan neteiktu, ka man tur ļoti gribētos dzīvot, bet gan, ka tas ir šiki, dzīvot pasaules spēļu galvaspilsētā.
tā, nu, ar to šoreiz pietiks, gan tāpēc, ka pirksti jau noguruši, gan tāpēc, ka sāk gribētieies ēst. gan arī tāpēc, ka tagad no atmiņām smaidu, un šādu sajūtu gribēšu arī pēc tam vēlreiz.
priekā.
ceru, ka jums bija interesanti. man bija.
man jūs patīkat,
miers un vienmēr jūsu,
Š.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru