labdien, dārgie lasītāji, es neesmu šeit rakstījusi vairāk kā 5 dienas. vai nav neticami, ko?
šibrīd esmu viena pati mājās jau kopš 4dienas, kad mana mamma, kas vispār ir visforšākā, kas jebkad dzīvojusi, aizbrauca uz itāliju.
vai, cik dīvaini, es pēc sava zpd pabeigšanas jau jūtos dīvaini, ka atstarpe šeit starp rindiņām nav 1,5. vai nav smieklīgi, cik daudz viens fakin zpd spēj ietekmēt cilvēka ieradumus?
bet ēnīvej, es strādāju tā, kā nekad nebiju strādājusi. vienmēr visi lielie darbi tikuši uztapināti, saliekot kopā kaut kādu info no interneta resursiem vai vienkārši uzrakstīti, neizmantojot vārdnīcu un tā. šisi ir pirmais darbs vēsturē, ko es rakstu pati savām rokām, jo to, kas tur nepieciešams, nu nekādi nevar internetā atrast, to visu es izdomāju un pamatoju ar savām zināšanām.
UN NU TAS IR GALĀ!
nu labi, vēl ir jāaiznes iesiet un tad paŗbaudīt skolotājai un tad iesiet vēlreiz. un tad dzīve būs klāt. jā, jo šonedēļ es vispār ne par ko citu nedomāju un nerunāju kā vien par Lielo Šausmu Darbu.
toties vakardien manī ieurbās laimes sajūta, kas liek vājprātā smaidīt un ķiķināt ikreiz, kad par to iedomājos. nu jā. es tagad ne ar ko nelielos, vienkārši vēlējos ar kādu dalīties tajās izjūtās, kas ir man.
un esu nogurusi no nepārtrauktās rakstīšanas literāri zinātniskajā stilā, ka tafad gribas muļķoties un uzrakstīt dzejoli. starp citu, tapis ir mans otrais dzejolis mūžā, un man tas patīk. es patiesībā varētu viņu kaut kur nopublicēt, piemēram, deviantART'ā. jā, tā laikam es darīšu.
bet jūs man pastāstiet, kā jūtaties. tieši tagad.
2 komentāri:
es jūtos nogurusi un drusciņ laimīgāka. ar niezošiem pirkstiem. un prieku, ka var no tevis kaut ko izlasīt.
niezoši pirksti izklausās tik piedauzīgi.
bet Tu nepavisam neesi piedauzīga, ja neesi ģērbusies tajā burvīgajā tērpā, kāds Tev bija uz maniem 18.
Ierakstīt komentāru