prieciņš ar pārģērbšanos

šobrīd mana tēja smaržo pēc vasaras beigām, un ir sajūta, it kā es dzertu tos augustus, kad Elīna vēl bija neprecējusies un kad mēs dzīvojāmies priecīgi un smieklīgi pa siena gubām, kokiem un ērkšķogu krūmiem. cik stulbi, ka tolaik ar Marutinju es nekontaktējos.

tātad, ja es piesēdos, man ir sajūa, ka kaut kas par vakardienu jāuzraksta. vakar bija ikgadējais LMA karnevāls, šogad tēma bija "Hipiju ferma", nu vienkārši burvīgi. smiakliņi sākās jau pēc teātra izrādes, kad mēs ar Marutinju iekāpām pie manis, lai saģērbtos (un viņu paēdinātu). tad braucām uz turieni, un mūsu trolejbusam pārsprāga vads. jā, tieši tā, un tas notika tieši tā, kā var iedomāties, ja dzirds terminu "pārsprāga vads". ar blīkšķi, dzirkstelēm un spiedzieniem.

LMA telpās pavadījām daudz laika, tur bija vājprātīgi daudz cilvēku, lieliska mūzika (vismaz tur, kur mēs visbiežāk bijām), daudz daudz cilvēku, kurus sagrābt kam pateikt "čāāāū, kā tev iet? foršs pasākums!!". mūzika skanēja pat ārā. nakts vidū, kad iestājās tāds kā panīkums mūsu organismos, mēs izlēmām iet paēst, pa ceļam atvadoties no Marutinjas un Mika, kas aizgāja mājās. katrs savās, protams.

un un tad.. mēs izlēmām pirmoreiz mūžā, vismaz es, doties uz paiju. nonācām. tik daudz cilvēku kā es nevarēju vispār iedomāties redzējusi tādā mazā vietiņā. un, ticiet vai ne, satiku Zvirbuli. viņš manas domas par dažām lietām pamatīgi pārgrozīja, toties tagad vismaz man ir kārtīgi noformulējies viedoklis. jauki, isn't it?

kad atnācām atpakaļ uz LMA, tad jau tur bija krietni mazāk cilvēku, plašāka vieta dancošanai un cilvēki, kas vēl spējuši ap pieciem palikt augšā un kustēties mūziaks ritmā. tas ir patīkami, jo tad tie, kas pārāk noreibuši, lai turētos kājās, ir aizdevušies mājās, un paliek tādi, kas gatavi dejot ar streidžeriem. vai kaili. un vislieliskākais bija tas, ka tai kailajai meitenei neviens, nu totāli absolūti neviens, neko nesacīja par to, ka viņai nav drēbju. cik burvīgi.

bet bija putenis. viss pavisam nosnidzis, kupenas brīnišķīgas, mēs atstājām pirmās pēdiņas sniegā pie Bērnu pasaules, diemžēl pēdiņas no rīta jau bija nonākušas viet\ā, kur nonāk visi notekūdeņi. un es pavadīju smuku rītu divatā ar sevi. man patika.

------
paldies, Gunit un Marutinj, vakars izdevās, man ienāca prātā baigie slēdzieni, ko es pirms brīža gribēju nopostot, bet galīgi nav tas labi, jo visus es aizmirsu.
------
-Tas nav gājiens.
-Kas tad?
Viņi saka, ka vienkārši stāvēšot un sadošoties rokās.
-Tas ir atļauts?
-Vai tad tas ir kaut kas aizliegts?
[P. Bankovskis, "Baltijas ceļš"]

paskat. lai cilvēki sadotos rokās, ir nepieciešama viena doma, jo tad viņi tajā domā savienojas un saplūst. es gribētu, lai tādu domu ir vairāk.