ziniet, dažreiz ir tāds kā sajūtu sprādziens, kad cilvēks jūt tik daudz, ka varētu vai piepūsties no tā, un nelīdz nekāda uzrakstīšana blogā, jo tas viss pa iekšu mutuļo tik stipri kā ūdenskritums. un tas sākas no kaut kāda viena iespaida, ko pastiprina saruna ar kādu cilvēku, ko pastiprina vēl cita cilvēka tobrīd izjustais, ko pastiprina viss neizdarītais, ko pastiprina viss, kas notiek.
internets ir tik sasodīti idiotiski publiska vieta, ka te uzrakstītais līdzinās izkliegtajam ļaužu pilnā pilsētas laukumā. un velga teica, ka visprātīgāk ir visu paturēt pie sevis.
-------
šeit es gribēju iepostot numur sešdesmit seši, bet jums tas būs jāiedomājas, jo es sevi neizprotu, un tāpēc labāk lai viss paliek pie manis.
tonakt bija nepierasti auksts jūnijam, un zvaigžņu arī bija nepieredzēti daudz, goddamn.
6 komentāri:
Manī dažkārt valda sajūta tāda, kad viss ir iekšā, bet es gribu to izteikt, taču, kad sāku jebkādā veidā to izteikt uz papīra vai kur citur rakstiski, tad man aptrūkas sakāmā un es nespēju noformulēt savas domiņas. Tā paliek iekš manis.
ou, haifaiv. man ir tieši tāpat, turklāt bieži. un šis ir viens no mēģinājumiem darīt citiem zināmu, ka es jūtos bišķīt out of ordinary, tikai nevis tā klaji, kas un kā, bet tā mazliet uz iekšu. you know.
tāpēc ir jāstāsta, lai spētu stāstīt. un nestāstot var uzspāgt, nu labi, var sākties visādu depresīvie un šizofrēniskie.
man tādi uzburbuļojieni parasti notiek. kad rodas iespēja pastāstīt, vairs jau nekā nav. paskat, es vairs šitā nemaz nejūtos, viss atkal forši.
mm, kā jau iepriekš minēts komentos, arī manī itin bieži ir šādas izjūtas - domu un jūtu pārplūdums. Es pat dažbrīd nesaprotu, kā to visu mans saprāts, ķermenis spēj saturēt kopā!
haifaiv vēlreiz. mēs vispār esam līdzīgi, ja tā padomā. mēs visi, tikai ne visi to šitā pasaka. tāpat ir ar dzeju. kāds uzraksta kaut ko par sevi, beigās iznāk, ka tas ir tikpat kā par visiem pārējiem arī.
Ierakstīt komentāru