"labi, ka nelīst."

varbūt arī man nav blogotājas dvēseles, bet šoreiz man IR jāuzraksta par maniem piedzīvojumiņiem. es vispār plānoju izpausties arī par TA afterpārtiju, bet slinkums valda pār pasauli, tāpēc naktī pirms atgriešanās skolā es veicu šo te nepārspējamo pienākumu - bloga apdeitošanu.
tātad. baltā nakts 2008 sākās ar to, ka mamma mani izmeta pie operas, man vajadzēja sazvanīt Zeltmati, kas mani vājprātīgi iepriecināja ar savu neizsīkstošo "čauprieksteviredzēt" smaidu. tad mēs vienā lielā barā (kādi 25 apmēram cilvēki) devāmies uz andrejsalu, bet pasākumu varētu nodēvēt par haosu, neko citu, tāpēc par to es neizpaudīšos, vienīgi piebiedrošos Zeltainās komentāram, ka "baigā dekadence patiesībā", jo tiešām - 25 cilvēki nosēdušies vienā vietā, filozofē par neko un [ie]dzer. asalā mēs vēl apmeklējām šizofrēniski-smadzeņuskalojošu kautko, tad vēl satiku kristīni (čau, beib) un tad man zvanīja mans pestītājs, atkal tas pats mirdzošās personības īpašnieks (šit, jāpajautā viņam, kālai es viņu dēvēju, varbūt viņam šāds mirdzošais apzīmējums nepatīk) un mēs devāmies uz ab dambja pusi.
no kultūras ne smakas, vienīgi šādi tādi izklaidējoši pasākumi, kas nav ieturēti pārāk augstā līmenī, bet fak, lija taču un visiem viss riebās.
jā,bet nakts kopumā bija vienkārši satriecoša, visas sēdēšanas slapjās vietiņās un nē, tam nav jāizklausās divdomīgi vai piedauzīgi, dzestrums, kas likās ieperinājies manī uz palikšanu, mana sarunu biedra un spļu mājiņas dalītāja vājprātīgā zinātkāre/ziņkārība par kādu neizteiktu domu un pārējais, kas notika, lika man apjaust, ka nav taču nekādas starpības, kas notiek, galvenais ir tas, ar ko kopā tas tiek pieredzēts, un ar lieliskiem cilvēkiem kopā es varētu apmeklēt kaut vai bēres, un būs jauki, neaizmirstami un baudāmi.
sirds mazliet smaga, bet nu aikotur.
paldies par vakaru/nakti, jūs, spožie cilvēki.
iedomājieties, ka esmu šeit ielikusi bildīti, kas precīzi atspoguļo visas manas tās nakts izjūtas.