ziniet, nosaukums šim te vispār nāk no kādas dziesmas, ko es atcerējos, kad izdomāju ierakstīt atkal kautko šeit. kaut kā domas neplūst tik upjveidīgi, lai bieži nāktu un rakstītu. bet dažreiz sanāk.
bet enīvei, es pagājšpiektdien skolā atradu bikses. ja esmu minējusi to kādā iepriekšējā blograkstā, tad atvainjojiet, bet es gan nemācētu pateikt, kā tas mani ietekmē, jo neviens tač šo brīnumu tāpat nelasa. esmu tik nepopulāra un neoriģināla, dzin dzin.
jā, tad rekur esmu es, pamatīgi iepozējot. es taču apsolīju, ka parādīšu, kā izskatos tajās, žēl tikai, ka sabiedrībā nevar ar tādām iet.
vispār, mani kaitina mana mūžīgā īpašība piekāst cilvēkus. patiešām. jau kuro reizi es izjaucu mūsu plānus stulbu iemeslu dēļ, es varētu sev iespert, vakar es patiešām tā dēļ sev riebos, bet Zeltmate ir tik šausmīgi ārkārtīgi lieliska, ka nedusmojās (vai vismaz nepārspējami izlikās, ka nedusmojas) un saprata mani. kad viņa teica, ka viņai vajadzētu jau būt pieradušai, viņas balsī es sadzirdēju smaidu. kā man viņa patīk, es nejutos pelnījusi to, ka viņa ir tik jauka.
taču ziniet, ir tik daudz dažādu lietu, kas izlabo garastāvokli, kas sasmaidina, kas iepriecina un kas uzšūpo šaušalīgi augstu. un man šo lietu pēdējā laikā ir daudz daudz, tik daudz, ka sāku jau bīties, ka kautkas to neizbojā. lūdzu vismaz apsoliet man, ka viss kādu brīdi paliks tik baudāmi kā šobrīd.
pēc vakara/pa pusei negulētās nakts es vairs nejūtos sev riebīga. man pat gribas apmest kūleni. man ļoti patīk svešas drēbes [kas gan nemaz nav TIK svešas], man patīk citu mājas, man patīk neizsīkstoši iepriecināt spējīgi cilvēki, MAN PATĪK.
iespējams, ka beidzot ir labi.
4 komentāri:
tās bikses ir tik briesmīgas, ka joprojām ir briesmīgas.
es nedusmojos, tikai biju skumja. bet tas ātri pāriet, kā viss man.
tici vai nē, bet arī man šajā gadā ir augtu lidošanas sajūta, nu tikai tagad nav un sākumā nebija.
tu esi tik lieliska, ka par tevi tagad iedzeršu malku salitos.
bet bet bet es vēljoprojām ienīstu sevi vismaz tajā aspektā, ka šitā neturu apņemšanos vai ko līdzīgu.
paldies, ka vismaz spēj vēl mani nosuakt par lielisku, bet es vēl esmu tālu no tā, lai patiešām tāda būtu.
kā tagad nav? jābūt. ja nav, tad būs noteikti.
nu beidz. ja tu sevi tik daudz noniecini, tad man sāk likties, ka tu tā dari, lai visi tev teiktu, ka esi tomēr. kā mazajās klasēs.
nu tā. nav un viss. protams, ka kaut kad jau būs. kur tad citur likšos.
nene, gunit, tāds nav mans mērķis.
man vienkārši ir komplekss, ka es sevi nespēju novērtēt tā, kā to dara citi, un es arī nesaprotu, kā gan citi mani tā vispār spēj uztvert.
bet lai jau domā, kā aptīk. galvenais, ka nevienam nav nejauki pēc tam.
Ierakstīt komentāru