otrdiena, 2008. gada 2. septembris

numur piecdesmit viens.


Fuck me, what have I done wrong?

Koks skatījās man pār plecu un apraudājās no tā, ko es rakstīju. Viņš nesaprot, ja es saku, ka nevajag, un es vēl neesmu viņam atņēmusi spēju man likt justies draņķīgi.
Sirdis viņi audzēja siltumnīcās un, kad augļi bija gatavi, saberza tos pulverī, ko pēc tam lietoja kā pretsāpju līdzekli, bet neizdevušos augļus sabēra papīra smalcinātājos.
„Šos tad es nīcinu ārā, ja?”
pasaulei torīt bija nomazgāta seja, un es viņu noskūpstīju uz vaiga. Un zvaigznes mirdzēja silti, tik silti, ka es, pastiepjot pret debesīm rokas, varēju tās sasildīt.
Tik zaļi kā piecu latu banknote, tik zaļi kā ceļojums. Ja es paskatīšos jūrā, es redzēšu tīģera svītras baltā krāsā, bet tu gan ne.
Domas man bija kļuvušas pavisam šķidras, un es labprātīgi pieteicos tās ziedot. Idejas, prātojumi un viedokļi plūda pa caurulīti sirdsveida traukā un nokrāsoja to sārtu.
Iesūkt tevi caurulē, tādā kā tās, kurās akvaparkos cilvēki labprātīgi dodas iekšā, izbrauc ar smaidu un sauc to par piedzīvojumu.
Divreiz esmu jau padevusies. Varbūt vajag arī trešoreiz?

Nav komentāru: