es neko negribēju sacīt patiesībā. vienkārši šodien pēc ilgiem laikiem esmu normālā laikā mājās un sāku spriest par savu vērtību sistēmu. kāpēc vispār tagad man pieņemamas liekas lietas, ko es kādreiz tik ļoti nosodīju? es nerunāju par sīkajiem ikdienas netikumiem, bet gan par vēlmītēm izmēģināt visādas ķīmijiņas.
šausmas, nu mīļie mana bloga nedaudzie lasītāji, kas ar mani tagad notiek? prāts pavisam pazudis, tā vismaz man izskatās. klausieties - ar ko bloga ieraksti atšķiras no ierakstiem parastajā dvēseles dienasgrāmatā? nu tajā, ko rakstījuši tik daudzi slaveni, apbrīnojami un izcili cilvēki, tajā, ko esam mēģinājuši rakstīt mēs visi. m?
es piekrītu tam gudrajam cilvēkam, kas reiz izteicās, ka pat pēc atpazīstamu cilvēku nāves nevajadzētu publicēt viņu bijušās dienasgrāmatas, jo katrs taču ir pelnījis tiesības uz noslēpumu. vai ne? tas pat ir rakstīts cilvēktiesību deklarācijās un tamlīdzīgos svarīgos dokumentos.
"Noslēpumu glabāšana ir privilēģija, bet manai istabai nav durvju. Un ko man tagad?
Sveika, tablete. ---" /Ch./
"Kas grēks, kas svētums,
Kā lai es to zinu?" /Austra Skujiņa/
___________________________________________
ziniet ko? brīvām domām peļķē nav vietas.
man ir tik daudz izteikumu sakrājies, ka saformējušies veseli divi poems/whatever.
iedvesma, es tevi mīlu, godavārds.
3 komentāri:
saku, labāk nemēģini. sazin kur tas var aizvest. un zini, tajā Austras naktī man bija bail, ka tu arī neielec. tik neprognozējama tu man šķieti.
mani tas šokē, goda vārds.
es nevarētu. pat ja gribētu, es nespētu.
ui. tas ir labi, nē, tas ir lieliski.
Ierakstīt komentāru