nudien baisi metas

labdien, es te nerakstu tik smuki regulāri kā man būtu gribējies, bet tomēr. es ceru, jums nekļūst garlaicīgi ar mani. ja kļūst, es jūtos slikti.
jā, šodien es nolēmu uzrakstīt kautko, jo ar mani gadījās kautkas baisi interesants. es domāju, interesants tādā mazlietiņ baisā veidā. kā jau zināms (fak, es šo frāzi lietoju visādos pablikspīčos, piemēram, as we all know vai arī comme nous tous savons, fuj fuj fuj), rīt (vai kad) ir tā Vislatvijas talka, kuras ietvaros mēs no skolas devāmies kopt kapus, kas atrodas PIE skolas, neatceros, kā sauca, bet tur apglabāts Krišjānis Barons, Eižens Finks, Mihaila Bulgakova sievas kautkāds radinieks, vārdu sakot, ir visai interesanta vieta. nu, ja mums tur nav jārosās un jātīra. talkas vispār ir foršas, bet tikai tad, kad uz tām ir nākts no brīvas gribas, un šajā gadījumā tā nemaz nebija.
jā, tad nu es tīrīju tādu mazu pleķ'tii, atbrīvojot to no sūdiem, kas sastāvēja no televizora atliekām, kailgliemežiem, būvgružiem, sarkanām mežģīņu apakšbiksēm, visādām skārda lietiņām un tamlīdzīgiem atkritumiem, kad mans skatiens atdūrās pret tādu kā ovālu priekšmetu, kas atgādināja kameju, bet mans veselais saprāts (kura man ir maz) sacīja, ka kamejas tik lielas nav iespējamas, un, zinot manu neprātīgo kaislību pret vecām lietām, es nolēmu to paņemt uz mājām. tobrīd es neiedomājos, ka nedrīkst kapos atrastas lietas ņemt mājās.
bet paldies Annai eŠšš, viņa ieraudzīja mani ar to lietiņu rokās, SAPURINĀJA mani un teica, lai es neņemu, te tač kapi. un tajā brīdī man tā glezniņa or whatever izkrita no rokas un pārlūza tieši vidū pa diagonāli uz pusēm. turklāt, tā nevis izkrita man no rokas, bet gan bija tā, itkā kāds to būtu izrāvis. tieštā. cik burvīgs piedzīvojums.
-----
dažreiz liekas, ka laiks iet lēnām, vai ne?