bonsoir, dārgie!
esmu atgriezusies no brīnišķīga un elpu aizraujoša ceļojuma. ja ievērojāt, ik pa laikam spilgtākos iespaidus (un feilus, hm) postoju feisbukā, tādēļ manas dzīves un personības interesenti, nekautrēšos viņus tā saukt, varēja tvert drumslas no tā, ko biju piedzīvojusi es. sīkumos neizplūdīšu, jo tad man sāpēs sirds par to, ka tik lielu daļu esmu neizstāstījusi, un, atceroties pilnīgi visu, šis te būs pārāk garš ieraksts. vai arī ne tik garš, bet man stabili apniktu rakstīt.
kopumā - konstatēju, ka viena pati veiksmīgi un bez stresa spēju nokļūt no vienas lidostas otrā, tad no lidostas uz pilsētu, tad viena pati no svešas metro pieturas uz mājām, un tad, iesprūstot pagalmā starp divām durvīm, kuras abas, saprotams, bija ciet, nokļūt īstajā un pareizajā kāpņu telpā, kas rezultējās ar pavisam parastu nokļūšanu parīzes mājās.
parīzē apskatījām ļoti daudz, bet, protams, visjaukāk ir aplūkot vietas, kas nav iekļautas tūristu katalogos un kas šarmē ar to vien, ka tās ir pašu parīziešu iecienītas. piemēram, buttes du chaumont parks un kafejnīca le chat bossu, kurā mums ar Maruxi bija īpašs trītments - tur strādā kaudze viņas pazīstamo, kā nekā - bijušie/esošie kolēģi/draugi.
parīze ir skaista. un te es nedomāju kaut kādus salkanus mīlestības apliecinājumus, kas dveš no katra bruģakmeņa un katra mājas pakša, bet gan globāli, vizuāli uztveramu skaistumu. visas mājas ir tādas, par kurām raksta dziesmas, kurās logus no saules sargā mežģīņu aizkari, aiz kuriem savukārt slēpjas plaši, saulaini dzīvokļi ar lustrām, kas maksā četru un piecu ciparu summas, un kur uz maziem galdiņiem saliktas puķes. parki uz katra stūra - tu jebkurā brīdī vari nosēsties, ieēst līdzpaņemto banānu un sapņaini pavērties tālienē. jo tikai tālienē ir rezami kaut kādi sapņi, kurus parīzes elpa padarījusi brīnumaini tuvus.
paralēli visam šim romantiskajam virpulim, kurā biju, pasaules politiskajā arēnā risinās savādi un šausminoši notikumi. šeit neteikšu, par kuriem es tieši runāju, bet mēs katrs pēc savas gribas un patikas varam interpretēt, kuri no visiem notikumiem mums liekas visšausminošākie.
blakus šausmīgajam ļoti daudz laika, ko pavadīju vienatnē (paldies Maruxim, ka man bija iespēja šādu laiku izbaudīt, jo vienatne citā pilsētā ir pagalam īpaša), domāju par vīriešiem un sievietēm. nu tā kopumā - kādi viņi un viņas ir. ko viņi viens no otra sagaida, kā tas izskatās no malas, un, galu galā, kā es pati izskatos no malas kādam, kurš, iespējams, būtu vērā ņemams izpētes materiāls. protams, runāju ļoti prozaiski, bet arī tas reizēm ir nepieciešams, jo, paši zināt, man neprātīgi viegli nāk gan prieki, gan skumjas. tas ir vienlaikus labi un nelabi, jo - prieki uznes mākoņos, bet skumjas arī ir tādas riktīgas un grūti panesamas.
šīs domas nebeidzas - ja kāds vēlas papļāpāt vēl par līdzīgu tēmu - gaidu ziņu. visu izdarīsim.
tā, un pēc sešām stundām vilcienā paris-barcelona, kur man pretī sēdēja ļoti tumšs bērns, kurš nevarēja palikt mierā un par to nepārtraukti saņēma pliķus no mammas un viņas draudzenes (tika draudīgi jautāts: "Tu veux que je te tappe?" (tu gribi, lai es tev situ?)), nonācu barselonā. tā, savukārt, ir tāda zemes pilsēta. nav tā, ka katrs foto, kas tiek uzņemts, ir brīnišķīgs, bet tur arī gaisā ir kaut kāda pēcousdienas izjūta - gribas atsēsties zālītē un malkot sangriju, skatoties lejā no kalna. barselonā ir daudz kalnu - īpaši burvīgs bija Tibidabo kalns, kura virsotnē atrodas sieviešu klosteris, kura teritorijā izveidots basketbola laukums. mūķenes, kas spēlē basīti, gluži vienkārši vairs nav tādas, pret kurām automātiski ieslēdzas dievbijība. nav un cauri. vai spējat iedomāties dankojošu mūķeni? es spēju. no bijības vairs ne smakas.
jā, redzējām romantiskāko strūklaku šovu ever, kuru pavadīja gaismu un pasaules hitu mikslis, piknikojām Katalonijas muzeja pakājē, kāpām kalnos, taisījām plunkšķi Vidusjūrā. un vēl - man ļoti patīk Gaudi. viņš bija sajucis prātā, bet, kā esmu jau kādu laiku noskaidrojusi - man ļoti patīk prātā sajukuši cilvēki. protams, ne tādi, kam patiešām jāarstējas, bet tādi ar novirzēm no normas. vienkārši pievelk un vaļā tikt nekādi. tajā visā ir kaut kas sasodīti pievilcīgs, man gribas pļāpāt par to līdz bezsamaņai. vai vismaz ņemt un taisīt pētījumu.
ak, un vēl. tuvojas vēlēšanas. ļoti šogad mani tas viss interesē. kādu laiku iepriekš veicu nenozīmīgu sociālo aptauju, kurā bija neskaidri formulēts jautājums - kuram no latviešiem jūs vēlētos sekot? kā līderim, vadonim, premjeram līdzīgai figūrai vai tamlīdzīgi. pārsvarā visi aptaujātie minēja renāru kauperu. viens minēja artusu kaimiņu, es šim vienam piekritu, jo artusam ir gluži vienkārši piemīt degsme. un nu - viņš kandidē. esmu priecīga un visādi citādi!
nu tā. būtu vēl un vēl ko ļurināt, bet pašlaik ir noguruši pirkstiņi, acis sāk lēnāk virināties, un vispār - miegs.
paldies jums, draugi! par ceļojumu, par kompāniju, par prieku, par smiekliem, par visu.
man jūs nenormāli patīkat, gribu dot jums bučas un pieskarties!
miers un vienmēr jūsu,
Š.
esmu atgriezusies no brīnišķīga un elpu aizraujoša ceļojuma. ja ievērojāt, ik pa laikam spilgtākos iespaidus (un feilus, hm) postoju feisbukā, tādēļ manas dzīves un personības interesenti, nekautrēšos viņus tā saukt, varēja tvert drumslas no tā, ko biju piedzīvojusi es. sīkumos neizplūdīšu, jo tad man sāpēs sirds par to, ka tik lielu daļu esmu neizstāstījusi, un, atceroties pilnīgi visu, šis te būs pārāk garš ieraksts. vai arī ne tik garš, bet man stabili apniktu rakstīt.
kopumā - konstatēju, ka viena pati veiksmīgi un bez stresa spēju nokļūt no vienas lidostas otrā, tad no lidostas uz pilsētu, tad viena pati no svešas metro pieturas uz mājām, un tad, iesprūstot pagalmā starp divām durvīm, kuras abas, saprotams, bija ciet, nokļūt īstajā un pareizajā kāpņu telpā, kas rezultējās ar pavisam parastu nokļūšanu parīzes mājās.
parīzē apskatījām ļoti daudz, bet, protams, visjaukāk ir aplūkot vietas, kas nav iekļautas tūristu katalogos un kas šarmē ar to vien, ka tās ir pašu parīziešu iecienītas. piemēram, buttes du chaumont parks un kafejnīca le chat bossu, kurā mums ar Maruxi bija īpašs trītments - tur strādā kaudze viņas pazīstamo, kā nekā - bijušie/esošie kolēģi/draugi.
parīze ir skaista. un te es nedomāju kaut kādus salkanus mīlestības apliecinājumus, kas dveš no katra bruģakmeņa un katra mājas pakša, bet gan globāli, vizuāli uztveramu skaistumu. visas mājas ir tādas, par kurām raksta dziesmas, kurās logus no saules sargā mežģīņu aizkari, aiz kuriem savukārt slēpjas plaši, saulaini dzīvokļi ar lustrām, kas maksā četru un piecu ciparu summas, un kur uz maziem galdiņiem saliktas puķes. parki uz katra stūra - tu jebkurā brīdī vari nosēsties, ieēst līdzpaņemto banānu un sapņaini pavērties tālienē. jo tikai tālienē ir rezami kaut kādi sapņi, kurus parīzes elpa padarījusi brīnumaini tuvus.
paralēli visam šim romantiskajam virpulim, kurā biju, pasaules politiskajā arēnā risinās savādi un šausminoši notikumi. šeit neteikšu, par kuriem es tieši runāju, bet mēs katrs pēc savas gribas un patikas varam interpretēt, kuri no visiem notikumiem mums liekas visšausminošākie.
blakus šausmīgajam ļoti daudz laika, ko pavadīju vienatnē (paldies Maruxim, ka man bija iespēja šādu laiku izbaudīt, jo vienatne citā pilsētā ir pagalam īpaša), domāju par vīriešiem un sievietēm. nu tā kopumā - kādi viņi un viņas ir. ko viņi viens no otra sagaida, kā tas izskatās no malas, un, galu galā, kā es pati izskatos no malas kādam, kurš, iespējams, būtu vērā ņemams izpētes materiāls. protams, runāju ļoti prozaiski, bet arī tas reizēm ir nepieciešams, jo, paši zināt, man neprātīgi viegli nāk gan prieki, gan skumjas. tas ir vienlaikus labi un nelabi, jo - prieki uznes mākoņos, bet skumjas arī ir tādas riktīgas un grūti panesamas.
šīs domas nebeidzas - ja kāds vēlas papļāpāt vēl par līdzīgu tēmu - gaidu ziņu. visu izdarīsim.
tā, un pēc sešām stundām vilcienā paris-barcelona, kur man pretī sēdēja ļoti tumšs bērns, kurš nevarēja palikt mierā un par to nepārtraukti saņēma pliķus no mammas un viņas draudzenes (tika draudīgi jautāts: "Tu veux que je te tappe?" (tu gribi, lai es tev situ?)), nonācu barselonā. tā, savukārt, ir tāda zemes pilsēta. nav tā, ka katrs foto, kas tiek uzņemts, ir brīnišķīgs, bet tur arī gaisā ir kaut kāda pēcousdienas izjūta - gribas atsēsties zālītē un malkot sangriju, skatoties lejā no kalna. barselonā ir daudz kalnu - īpaši burvīgs bija Tibidabo kalns, kura virsotnē atrodas sieviešu klosteris, kura teritorijā izveidots basketbola laukums. mūķenes, kas spēlē basīti, gluži vienkārši vairs nav tādas, pret kurām automātiski ieslēdzas dievbijība. nav un cauri. vai spējat iedomāties dankojošu mūķeni? es spēju. no bijības vairs ne smakas.
jā, redzējām romantiskāko strūklaku šovu ever, kuru pavadīja gaismu un pasaules hitu mikslis, piknikojām Katalonijas muzeja pakājē, kāpām kalnos, taisījām plunkšķi Vidusjūrā. un vēl - man ļoti patīk Gaudi. viņš bija sajucis prātā, bet, kā esmu jau kādu laiku noskaidrojusi - man ļoti patīk prātā sajukuši cilvēki. protams, ne tādi, kam patiešām jāarstējas, bet tādi ar novirzēm no normas. vienkārši pievelk un vaļā tikt nekādi. tajā visā ir kaut kas sasodīti pievilcīgs, man gribas pļāpāt par to līdz bezsamaņai. vai vismaz ņemt un taisīt pētījumu.
ak, un vēl. tuvojas vēlēšanas. ļoti šogad mani tas viss interesē. kādu laiku iepriekš veicu nenozīmīgu sociālo aptauju, kurā bija neskaidri formulēts jautājums - kuram no latviešiem jūs vēlētos sekot? kā līderim, vadonim, premjeram līdzīgai figūrai vai tamlīdzīgi. pārsvarā visi aptaujātie minēja renāru kauperu. viens minēja artusu kaimiņu, es šim vienam piekritu, jo artusam ir gluži vienkārši piemīt degsme. un nu - viņš kandidē. esmu priecīga un visādi citādi!
nu tā. būtu vēl un vēl ko ļurināt, bet pašlaik ir noguruši pirkstiņi, acis sāk lēnāk virināties, un vispār - miegs.
paldies jums, draugi! par ceļojumu, par kompāniju, par prieku, par smiekliem, par visu.
man jūs nenormāli patīkat, gribu dot jums bučas un pieskarties!
miers un vienmēr jūsu,
Š.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru