labvakar, dārgie.
esmu atgriezusies pie regulāras pļāpāšanas. nesen pavisam nopietni sāku apsvērt memuāra rakstīšanu, protams, tādā īsti ironiskā manierē, kuru, iespējams, neviens nesapratīs. saprotiet, tādu šarlotīgu un pilnu ikdienas muļķībām. piemēram nejaušu divu dažādu kurpju uzvilkšanu. tas man gadījās šodien. labi, ka nebiju izgājusi pavisam ārā no darba, tikai tā gandrīz. taču - vai jūs lasītu tādu grāmatu? man ir naivas cerības, ka auditorija būs nedaudz lielāka par četriem cilvēkiem, kam šo jautājumu esmu jau uzdevusi un kas atbildējuši apstiprinoši.
jebkurā gadījumā. pēdējā laikā esmu ļoti jūtīga pret dažādām dzīves niansēm. piemēram, vakar apraudājos, jo kāds man pastāstīja kaut ko tik smieklīgu, ka gluži vienkārši nezināju, kur likties. pašlaik arī ir drusku miklas acis, jo skan dziesma, kas gluži vienkārši nozīmē iemīlējušos šarloti. nesatraucieties, pašlaik galīgi neesmu iemīlējusies, taču ļoti labprāt izklaidējos un, teiksim, iemēģinu jaunas lietas.
vēl nianses, kuras ievēroju - cik skaistas plaukstas kādam ir, kā kāds kustina lūpas, kad runā, kā kāds mēģina savaldīt smieklus, kā debesis iespringst pirms negaisa, cik ļoti skaisti ir kopīgi klusēt un domāt par nopietnām lietām. kaut vai - kādu alkoholu izvēlēties.
apkārt virmo notikumi, kas liek man spīdēt - tuviem un man ļoti mīļiem cilvēkiem priekšā mežonīgi skaists notikums, par kuru ļaušu viņiem pastāstīt pašiem. jo tādas lietas nedrīkst izjaukt ar priekšlaicīgu čalošanu un hihināšanu. ja spējat nojaust, lūdzu droši nojautiet. taču turpmāka informācija līdz jums nonāks tieši tad, kad būs nepieciešams.
vēl kas - man ir mašīna. beidzot jūtos brīva kā putns gaisā, jo, kā reiz teica pasaulslavenais filozofs (ehem) Džeks Sperovs: "Kuģis - tā ir brīvība. Jo tu vari jebkurā laikā doties uz otru pasaules malu." Šeit kuģa vietā ieliekam mašīnu, un būsiet sapratuši, par ko ir runa. mans auto (hihi) ir sarkans un sievišķīgs, un es neesmu viņam neko sliktu izdarījusi. vismaz pagaidām. tagad es varu uzvilkt kedas un maukt kaut kur, kur deguns rāda. un tur, kur nav zemes ceļi vai mežs, jo ar savu mazo un sarkano es droši vien uzkāršos uz kāda čiekura.
ak, un man te pie kāda iepriekšēja ieraksta uzradās anonīms komentētājs, kurš runā latviski. tas, starp citu, ir vērā ņemams fakts, jo parasti tur komentē kaut kādi afrikāņu roboti, kas skaļi melo un dēvē manu rakstu par "memorable post" un lūdz pieteikties kaut kādā saitē. vārdu sakot, šis anonīmais latvietis mani ļoti kaitināja ar to, ka nerādījās atklātībā. nu kas tas ir - kā runāt ar cilvēku aiz aizslietņa!! kaut kas tur nav tīrs, es deru. jebkurā gadījumā - ja jums (tev, anonīmais!) ir kas zināms, dodiet ziņu. pretī karsti noskūpstīšu uz vaiga un tā.
nesen atkal atradu sevi dzejā (nevis rakstīju, bet lasīju, bet no rakstīšanas arī nav īpaši tālu), šoreiz nesens pilsētnieks rotaļājas ar liriku un priecājas/skumst par izjūtām. ai, es varētu ar viņu sadoties rokās un uzspļaut visai tai nopietno emociju jūrai. nedzīvojam taču tik ilgi, lai varētu atļauties būt drūmi. vai ne, ļaudis? jā.
pēdējā laikā sevi vispār nesaprotu. atkal jau. tas tā periodiski notiek laikam, un tas signalizē par to, ka es drīz atkal varētu piesēsties pie papīra skandiņas, kad pirksti deg gribēšanā salikt uz papīra visu to, kas rosās galvā un acu kaktiņos.
tā, es laikam beigšu pļāpāt. ja dators būtu mans vienīgais sabiedrotais, es droši vien memuāru rakstītu šeit - un tas nekad nebeigtos.
gribu vest pastaigā suņus!! dodiet ziņu, man vajag aizņemties suni. vai suņus. nu saprotiet.
karsti bučoju!
miers un vienmēr jūsu,
Š.
esmu atgriezusies pie regulāras pļāpāšanas. nesen pavisam nopietni sāku apsvērt memuāra rakstīšanu, protams, tādā īsti ironiskā manierē, kuru, iespējams, neviens nesapratīs. saprotiet, tādu šarlotīgu un pilnu ikdienas muļķībām. piemēram nejaušu divu dažādu kurpju uzvilkšanu. tas man gadījās šodien. labi, ka nebiju izgājusi pavisam ārā no darba, tikai tā gandrīz. taču - vai jūs lasītu tādu grāmatu? man ir naivas cerības, ka auditorija būs nedaudz lielāka par četriem cilvēkiem, kam šo jautājumu esmu jau uzdevusi un kas atbildējuši apstiprinoši.
jebkurā gadījumā. pēdējā laikā esmu ļoti jūtīga pret dažādām dzīves niansēm. piemēram, vakar apraudājos, jo kāds man pastāstīja kaut ko tik smieklīgu, ka gluži vienkārši nezināju, kur likties. pašlaik arī ir drusku miklas acis, jo skan dziesma, kas gluži vienkārši nozīmē iemīlējušos šarloti. nesatraucieties, pašlaik galīgi neesmu iemīlējusies, taču ļoti labprāt izklaidējos un, teiksim, iemēģinu jaunas lietas.
vēl nianses, kuras ievēroju - cik skaistas plaukstas kādam ir, kā kāds kustina lūpas, kad runā, kā kāds mēģina savaldīt smieklus, kā debesis iespringst pirms negaisa, cik ļoti skaisti ir kopīgi klusēt un domāt par nopietnām lietām. kaut vai - kādu alkoholu izvēlēties.
apkārt virmo notikumi, kas liek man spīdēt - tuviem un man ļoti mīļiem cilvēkiem priekšā mežonīgi skaists notikums, par kuru ļaušu viņiem pastāstīt pašiem. jo tādas lietas nedrīkst izjaukt ar priekšlaicīgu čalošanu un hihināšanu. ja spējat nojaust, lūdzu droši nojautiet. taču turpmāka informācija līdz jums nonāks tieši tad, kad būs nepieciešams.
vēl kas - man ir mašīna. beidzot jūtos brīva kā putns gaisā, jo, kā reiz teica pasaulslavenais filozofs (ehem) Džeks Sperovs: "Kuģis - tā ir brīvība. Jo tu vari jebkurā laikā doties uz otru pasaules malu." Šeit kuģa vietā ieliekam mašīnu, un būsiet sapratuši, par ko ir runa. mans auto (hihi) ir sarkans un sievišķīgs, un es neesmu viņam neko sliktu izdarījusi. vismaz pagaidām. tagad es varu uzvilkt kedas un maukt kaut kur, kur deguns rāda. un tur, kur nav zemes ceļi vai mežs, jo ar savu mazo un sarkano es droši vien uzkāršos uz kāda čiekura.
ak, un man te pie kāda iepriekšēja ieraksta uzradās anonīms komentētājs, kurš runā latviski. tas, starp citu, ir vērā ņemams fakts, jo parasti tur komentē kaut kādi afrikāņu roboti, kas skaļi melo un dēvē manu rakstu par "memorable post" un lūdz pieteikties kaut kādā saitē. vārdu sakot, šis anonīmais latvietis mani ļoti kaitināja ar to, ka nerādījās atklātībā. nu kas tas ir - kā runāt ar cilvēku aiz aizslietņa!! kaut kas tur nav tīrs, es deru. jebkurā gadījumā - ja jums (tev, anonīmais!) ir kas zināms, dodiet ziņu. pretī karsti noskūpstīšu uz vaiga un tā.
nesen atkal atradu sevi dzejā (nevis rakstīju, bet lasīju, bet no rakstīšanas arī nav īpaši tālu), šoreiz nesens pilsētnieks rotaļājas ar liriku un priecājas/skumst par izjūtām. ai, es varētu ar viņu sadoties rokās un uzspļaut visai tai nopietno emociju jūrai. nedzīvojam taču tik ilgi, lai varētu atļauties būt drūmi. vai ne, ļaudis? jā.
pēdējā laikā sevi vispār nesaprotu. atkal jau. tas tā periodiski notiek laikam, un tas signalizē par to, ka es drīz atkal varētu piesēsties pie papīra skandiņas, kad pirksti deg gribēšanā salikt uz papīra visu to, kas rosās galvā un acu kaktiņos.
tā, es laikam beigšu pļāpāt. ja dators būtu mans vienīgais sabiedrotais, es droši vien memuāru rakstītu šeit - un tas nekad nebeigtos.
gribu vest pastaigā suņus!! dodiet ziņu, man vajag aizņemties suni. vai suņus. nu saprotiet.
karsti bučoju!
miers un vienmēr jūsu,
Š.
2 komentāri:
Labvakar. Man ir zināms, ka nedzīvojam tik ilgi, lai mēs visu paspētu. Bet toties dzīvojam taču tikai vienreiz, ne tā? Jāsteidz baudīt vasara, kā nekā - rudzu mēnesis jau ieslīdējis otrajā pusē. ;)
Labrīt. Prieks jūs šeit atkal redzēt. Jums pilnīga taisnība, taču cilvēka daba neļauj nomierināties un aizvien prasa kustību, vēlams - uz priekšu, kas man parasti sagādā neērtības. Tā nu vakarnakt uzrakstīju dzejoli un nopūšoties atsacījos no kumosa pagājības. Pašlaik jūtos pakustējusies vasaras baudīšanas virzienā.
Vispār, ziniet, varbūt pat labi, ka neredzu jūsu seju. Šāda māžošanās patiesībā ir atkailināšanās, un, kas zina, man no jums droši vien būtu kauns.
Ierakstīt komentāru