bvakar.
ieplēsu malku stipra alkoholiska dzēriena un nedaudz jūtos kā cilvēks. esmu atkal iepinusies kaut kādās dzīves vērpetēs, kas vai nu beigsies brīnišķīgi, vai nu arī būs baigie sūdi. (jā, jau priekšlaikus atvainojos, ja mana valoda šovakar ir nedaudz par vulgāru. citādi nespēju, saprotiet) redziet, es no sirds gribētu teikt, ka atkal esmu dziļi, karsti un patiesi iemīlējusies dzīvē, taču tā nav. ir kaut kā jancīgi.
ar jancīgi es domāju - neredzēti stipri kārojas iedzert. protams, turos un to nedaru tik bieži kā kārotos, bet rīt ir piektdiena. paši lūdzu domājiet, ko tas varētu nozīmēt.
jā, par pēdējo laiku - iepriekšējā nedēļa, kas pat nebija pilna nedēļa - sākās otrdien un beidzās svētdien, bija tik blīvi piedzīvojumiem bagāta, ka vēl tagad turpinu no tās atjēgties. īsumā man jāsaka, ka tajās pāris dienās apmeklēju pāris citas Latvijas pilsētas, miljons vietu rīgā, priecājos, skaļi dziedāju līdzi sen aizmirstām dziesmām UN vispār dzīvoju tik stipri, kā sen nebija dzīvots. kauns atzīties, bet biju pat piemirsusi, ko nozīmē tik dikti dzīvot. ai, ļaudis... vienu brīdi pat bija tā, ka acīs zvaigznes un prātā kaut kāds putenis, kas ievērojami pazemināja spēju domāt skaidri. vēl arvien nedaudz bēdājos, ka šis piedzīvojums ilga mazāk par nedēļu, bet tajā pašā laikā tik pacilājoši, ka reizēm gribas pasmelt plaukstās tos iespaidus un visu kārtīgi izgaršot vēlreiz
vēl kas - vakar sēdēju lielākā civilprocesa sēdē, kas Latvijā jebkad notikusi, klausījos, centos domāt līdzi un sūtīju vislabākās domas tiem, kas to pelnījuši, un kaut kā aizmaldījos savā prātā. protams, vajadzēja atvairīt domas par juridiska rakstura jēdzieniem un to izpratnes līkločiem, taču aizmaldījos kaut kā pavisam personiski. sēdēju un domāju - sasodīts, bet man vispār nav skaidrības ne par ko. tie visi cilvēki, kas darbojas manā profesijā, ir noskaidrojuši to vietiņu, kuru sildīt un kurā kļūt gudrākam par visiem citiem.vai tāda ir arī man? protams, ne! tikai visu laiku urda apziņa, ka vajag un vajag vairāk un tālāk par to, ko daru šobrīd. ļoti mokoši patiesībā - nekā slikta nav, bet ir sajūta, ka, haha, kalni sauc - kaut kādas mistiskas nākotnes virsotnes, kuras ir knapi tālumā redzamas un kuras ieskauj burvīgs miglas mākonis, kas neļauj skaidri redzēt, kā virsotnes sasniegt. dzeloši ir tas, ka es nezinu, kuru pusi izvēlēties. es vienkārši nezinu. ir sajūta, ka aiz muguras deg un pieprasa, lai dodos tālāk, bet es vēršos pret visām miljons iespējām un raustu plecus. draugi, nu bet ko lai es daru? mainīt profesiju? to tik ne!
rakstīšu grāmatu. tādu, kuru lasot, cilvēki noslēpumaini smaida, kuru lasot, viņiem liekas, ka esmu silts un sen pazīstams draugs, kuru lasot, nāk prātā saulespuķes un smaržīgas pļavas. ak jā. būs grāmata, kas liks domāt par jūras šalkām un rakstāmmašīnas klaudzoņu, un siltiem džemperiem, kakao ar kanēļa cepurīti, un vecām bibliotēkām, kurās var atrast grāmatas, kas stāsta, kā mājas apstākļos sabrūvēt laimi... tā, es aizrāvos.
tveriet dzīvi pilniem malkiem, draugi! varbūt tad atradīsiet, ja vēl nav sanācis atrast, savu ceļu, kurā katrs nākamais solis būs arvien satraucošāks par iepriekšējo un solīs neredzētu sajūtu gammu.
jā, interneta sapņu tulki man palīdzēja atklāt iepriekšējās nakts sapņa nozīmi - nonākšu bīstamā sabiedrībā, iemīlēšos un piedzīvošu vilšanos. gaidu piedāvājumus. gan sabiedrībai, gan mīlai!
bučoju un gribu pieskarties,
vienmēr jūsu,
Š.
ieplēsu malku stipra alkoholiska dzēriena un nedaudz jūtos kā cilvēks. esmu atkal iepinusies kaut kādās dzīves vērpetēs, kas vai nu beigsies brīnišķīgi, vai nu arī būs baigie sūdi. (jā, jau priekšlaikus atvainojos, ja mana valoda šovakar ir nedaudz par vulgāru. citādi nespēju, saprotiet) redziet, es no sirds gribētu teikt, ka atkal esmu dziļi, karsti un patiesi iemīlējusies dzīvē, taču tā nav. ir kaut kā jancīgi.
ar jancīgi es domāju - neredzēti stipri kārojas iedzert. protams, turos un to nedaru tik bieži kā kārotos, bet rīt ir piektdiena. paši lūdzu domājiet, ko tas varētu nozīmēt.
jā, par pēdējo laiku - iepriekšējā nedēļa, kas pat nebija pilna nedēļa - sākās otrdien un beidzās svētdien, bija tik blīvi piedzīvojumiem bagāta, ka vēl tagad turpinu no tās atjēgties. īsumā man jāsaka, ka tajās pāris dienās apmeklēju pāris citas Latvijas pilsētas, miljons vietu rīgā, priecājos, skaļi dziedāju līdzi sen aizmirstām dziesmām UN vispār dzīvoju tik stipri, kā sen nebija dzīvots. kauns atzīties, bet biju pat piemirsusi, ko nozīmē tik dikti dzīvot. ai, ļaudis... vienu brīdi pat bija tā, ka acīs zvaigznes un prātā kaut kāds putenis, kas ievērojami pazemināja spēju domāt skaidri. vēl arvien nedaudz bēdājos, ka šis piedzīvojums ilga mazāk par nedēļu, bet tajā pašā laikā tik pacilājoši, ka reizēm gribas pasmelt plaukstās tos iespaidus un visu kārtīgi izgaršot vēlreiz
vēl kas - vakar sēdēju lielākā civilprocesa sēdē, kas Latvijā jebkad notikusi, klausījos, centos domāt līdzi un sūtīju vislabākās domas tiem, kas to pelnījuši, un kaut kā aizmaldījos savā prātā. protams, vajadzēja atvairīt domas par juridiska rakstura jēdzieniem un to izpratnes līkločiem, taču aizmaldījos kaut kā pavisam personiski. sēdēju un domāju - sasodīts, bet man vispār nav skaidrības ne par ko. tie visi cilvēki, kas darbojas manā profesijā, ir noskaidrojuši to vietiņu, kuru sildīt un kurā kļūt gudrākam par visiem citiem.vai tāda ir arī man? protams, ne! tikai visu laiku urda apziņa, ka vajag un vajag vairāk un tālāk par to, ko daru šobrīd. ļoti mokoši patiesībā - nekā slikta nav, bet ir sajūta, ka, haha, kalni sauc - kaut kādas mistiskas nākotnes virsotnes, kuras ir knapi tālumā redzamas un kuras ieskauj burvīgs miglas mākonis, kas neļauj skaidri redzēt, kā virsotnes sasniegt. dzeloši ir tas, ka es nezinu, kuru pusi izvēlēties. es vienkārši nezinu. ir sajūta, ka aiz muguras deg un pieprasa, lai dodos tālāk, bet es vēršos pret visām miljons iespējām un raustu plecus. draugi, nu bet ko lai es daru? mainīt profesiju? to tik ne!
rakstīšu grāmatu. tādu, kuru lasot, cilvēki noslēpumaini smaida, kuru lasot, viņiem liekas, ka esmu silts un sen pazīstams draugs, kuru lasot, nāk prātā saulespuķes un smaržīgas pļavas. ak jā. būs grāmata, kas liks domāt par jūras šalkām un rakstāmmašīnas klaudzoņu, un siltiem džemperiem, kakao ar kanēļa cepurīti, un vecām bibliotēkām, kurās var atrast grāmatas, kas stāsta, kā mājas apstākļos sabrūvēt laimi... tā, es aizrāvos.
tveriet dzīvi pilniem malkiem, draugi! varbūt tad atradīsiet, ja vēl nav sanācis atrast, savu ceļu, kurā katrs nākamais solis būs arvien satraucošāks par iepriekšējo un solīs neredzētu sajūtu gammu.
jā, interneta sapņu tulki man palīdzēja atklāt iepriekšējās nakts sapņa nozīmi - nonākšu bīstamā sabiedrībā, iemīlēšos un piedzīvošu vilšanos. gaidu piedāvājumus. gan sabiedrībai, gan mīlai!
bučoju un gribu pieskarties,
vienmēr jūsu,
Š.
1 komentārs:
Labrīt. Ir ļoti netipisks svētdienas rīts. Rajončiku ir pamodinājusi skandelēšana, kas noteikti bija dzirdama metrus piecdesmit. Paldies Jums, dārgie. Jūsu rīta uzvedums bija spēcīgs. Tik spēcīgs, ka dodos laukā. Un ir tik neparasti. Cilvēki nesteidzas. Auto rūkoņa ir pieklusināta, kā biezā miglā. Lidmašīnu pacelšanās skaņa sniedzas pāri visam, tu klausies un uz brīdi esi tādā kā vilnī. Un prom ir.
Un tad tu saproti.
Pure Morning.
Pure Morning It Is.
And Without That I'm Nothing.
Ierakstīt komentāru