atceros, pēdējais ieraksts tapa pirms pusotras nedēļas, kad likās, ka priekšā visas pasaules lielākie prieciņi.
un bija arī. es taču biju Londonā. savā vienīgajā īstajā mīlestībā.
un.. tas paslīdēja garām tādā gaismas ātrumā, ka es attapos jau šeit. protams, ka atgriešanās bija ļoti skumja, es jutos kā narkomāne ar visai spēcīgām lomkām, jo, paskat, no rīta mēs priecājamies Hyde park'ā, bet pēcpusdienā es jau vēroju lidostas stāvlaukumā esošo netīro sniegu.
nē, es nesūdzos, sagaidīšana bija ļoti sasmaidinoša, vispirms ar Sukri sasmējāmies par to, cik ilgi pārbaudīja pases (hallo, ŠENGENAS ZONA?!), un tad viņa rāva no lentas nost mūsu čemīšus, jo tie jau bija aizslīdējuši uz vietu, kur saule neiespīd, tas ir, uz vietu, kur tos pēc laiciņa no lentas noņem un izmet miskastē. nu saprotiet.
tātad, īstā mīlestība - mēs darījām tik daudz ko, ka grūti pat atcerēties, ko tieši.
mēs bijām pilsētas slavenākajās vietās, vestminsterā, marble arch, mēs kafijojām mazā, lieliskā vintidža kafejnīciņā (tas ir tāds mūsdienu stilīguma atslēgas vārds, liekas jau pavisam uzspēlēti, bet ko nu), mēs braukājāmies ar metro, piedzīvojām desmit minūšu gājienu pa metrostacijām, visu pazemē, mēs paņēmām sightseeing bus tūri, iekļuvām arī galīgas izgāšanās pilnā the Beatles walking tour, kas tiešām saskumdināja. tad mēs vēl bijām tate galery, ļoti mīlīgi un moderni, mēs priecājāmies, mēs bijām laimīgas, mēs staigājām pa flee marketiem, mēs tusējām ar mīļās Lailas, mūsu apburošās hostess, dzīvokļabiedriem.
bet vislielākā laimes un eiforijas eksplozija mani piemeklēja tieši sestdienas vakarā, kad mēs ar Sukri saģērbāmies, cik nu biezi tobrīd varējām (bija sasodīti auksti), un devāmies uz Soho. tur nosēdāmies flee market laukumiņā un klausījāmies, kā kāds burvīgs šokolādes vīrietis spēlē dziesmiņas. man tobrīd likās - ja viņš sāks spēlēt Fab Four dziesmas, es aizlidošu. un lūdzu - sāka arī.
tur bija tikai tāds visiem zināmās, bet viņiem jau nav nemaz tādu dziesmu, kas man nepatīk. viss četru dziesmu laimes sprādziens beidzās ar heidžūd un garām lidojošu luksoforu (nemaz nebija kā izklausās. bet gribētos, lai būtu bijis).
paldies viņam, tas bija neiazmirstami. tik ļoti. ieliku viņam ģitāras futlārī veselu mārciņu.
--
un nu - par vēl vienu skaistā aprīļa prieciņu, ko jau ilgi gaidīju.
teātra festivāls.
vispirms - mēs dabūjām divas pirmās vietas, sasodīts!! neiedomājami. un nesagaidāmi, jo vairāk tāpēc, ka es arī spēlēju. pusstundu pirms izrādes man bija pirmais mēģinājums.
bet visskaistākās bija sajūtas - lieli smiekliņi, daudz vatafak brīžu, un visam pāri plūstoša desmitās klases sajūta. gaiss smaržoja tā, acis smaidīja tā, cilvēki bija tie, atmosfēra bija tā.. ak jā. paldies jums, jūs man patīkat.
bet es ienīstu pelnus, jo Parīze to dēļ nevar ierasties.
gribas ļoti lamāties.
vienīgi rakstīti lamuvārdi izskatās derdzīgi, tāpēc es vienkārši ņemšu un lamāšos skaļi.
un kā jums aprīlis?
2 komentāri:
mans aprīlis ir burvīgs. jo dienas, jo priecīgāka kļūst. priekam vairs nevajag iemeslus vai kādus notikumus. prieks vienkārši ir un punkts.
Soho rajons Londonā... kaut kā ļoti, ļoti gribētos kaut kad tur nokļūt. Tas bija ceļojums, kur visi līdzekļi no savas kabatas jeb kaut kas daļēji sponsorēts? Es pati ļoti gribētu kaut kad uz Londonu, bet pilsēta ir trakoti dārga.
nnu, dzīvošanas, ēšanas un transporta izdevumi no manas kabatas, biļetes no ceļabiedrenes vecāku. bet tās nebija dārgas, tāds brīža piedāvājums.
soho ir mana mīļākā pasaules vieta. totāli iesaku. no viena gala līdz otram.
Ierakstīt komentāru