mēs visi esam kaut kādā vienā konkrētā dzīves posmā, un mums ir priekšstats par to - esam vai neesam laimīgi. parastās atbildes uz vaituesilaimīgs jautājumu ir - nezinu, nē, neesmu par to domājis. es, piemēram, neatbalstu tik personīgu jautājumu uzdošanu. man pašai tajos maziņajos brīžos, kad varu pievērt acis un sev vien atzīties, ka IR, nekad nav gribējies dalīties šajā atklāsmē ar kādu. nevienu pašu reizi. tad, kad aizdomājos, ka tajā visā kaut kas pašā saknē nav pareizi, mierinu sevi ar domu, ka nekad man nav gadījies precīzi un bez skrāpēšanās iedabūt sevi kaut kādos rāmjos, kas atbilst iespējamajiem sabiedrības priekšstatiem par morāli un taisnprātību.
man ir tik neprātīgi daudz jautājumu, ka gaudoju uz mēnesi, pārnestā nozīmē, protams. jau ento reizi ir iestājušies apstākļi, kas man liek izmisīgi nodomāt "piedrāzt", un turpināt domāt to tik dikti, cik spēka. jautājumi par to, kāpēc vienmēr prieku aptumšo kaut kāda draņķība, kas ir pietiekami prozaiska, lai traucētu (un nemuldiet, ka visa pasaule sadodas rokās, ja jūs kaut ko patiešsām vēlaties. nekas nekur nesadodas), kāpēc, pie velna, vasara ir tik nogurusi kā pašlaik? katru gadu mēģinu ticēt, ka tā nebeigsies, ka matos turpinās iemaldīties odi un ugunskura smarža, ka ugunskuru dzirkstis atkal sacentīsies par augstāko izdzišanas punktu. katru gadu, es nepārspīlēju, es ceru, ka septembris nesīs kādu brīnišķīgu pārsteigumu, ka man beidzot būs iemesls negribēt būt ironiskai un sarkastiskai, jo viss notiks dabiski, skaisti un kā pēc scenārija. protams, muļķīgi tā domāt, bet gaidīšanas prieks, kas vērsts uz varbūtēju notikumu nākotnē, taču ir kas neaprakstāms, vai ne?
goda vārds, šobrīd tik neprātīgi gribas kādam izčukstēt savas bēdas/priekus/raizes/smieklus/cerības/vilšanās, ka es kožu sev pirkstos un valdos, lai nesāktu lamāties, jo tā taču ir visstiprākā tumšās enerģijas izlikšanas iespēja. nevienu pie sevis neaicinu. tāpat, ja aicinātu, tad visvairāk gribētu nākt kaut kādi tādi cilvēki, kurus es nevis negribu redzēt, bet kuri nešķiet pietiekami izturīgi, lai spētu bez izsaucieniem uzņemt to putru, kas man galvā darās. tomēr, ja nu kaut kur universā (lol, šitas vārds vienkārši vinnē) atrodas kāds pieticīgs dvēseļu radinieks, par kuru man nenāk smiekli, es ceru, mēs viens otru atradīsim. un tad mēs nosēdīsimies, pieskarsimies viens otra plecam (šeit nav itin nekā erotiska. "viņš" formu lietoju tikai tāpēc, ka man nav skaidrs iespējamā dvēseļu radinieka dzimums, un nekatrās dzimtes latviešu valodā nav), ārkārtīgi skaļi paklusēsim un spēsim pieskarties viens otram bez kaut kādām muļķīgām un reizēm nevajadzīgām trīsām, kas vai nu mežonīgi uzlabo vai arī pagalam sabojā jebkuru pieredzi.
es nekādā gadījumā neapgalvoju, ka man nav draugu. ir, bez šaubām, un viņi ir lieliski. tikai pašlaik šādiem vakariem man kārotos kādu čīkstamo biedru, kuram varētu izraudāt skumjas un izsmiet priekus, kuram viss interesētu, un kurš arī man bez kautrēšanās varētu izrunāt visu.
bet tie tik sapņi. melanholija nav atkāpusies, iespējams, pie vainas ir rudens, iespējams, nepatīkami sagrozījušies apstākļi. kas zina? kāds man reiz teica, ka augstu lidošu un kritīšu aizās. pilnīga taisnība, draugi! augstu lidošanu es ne pret ko nemainītu, iespējams, ka tā ir pat pārāk augsta, bet neizbēgamā gāšanās aizās ir pagalam draņķīga. iespējams, varbūt pat izdevīgāk dzīvot kā ar tējkarotes lieluma emocionālo kapacitāti apveltītai būtnei - nebūs lieku kustību.
nedomājiet tikai, ka esmu sajukusi prātā. lai gan - varbūt esmu.
gribu siltu būtni, pie kā atstāt kosmētikas paliekas un uz ko paskatīties tā, ka vairāk nekas neprasās.
esiet priecīgi! jo nekas cits taču pasauli negriež, vai ne?
jūsu,
Š.
man ir tik neprātīgi daudz jautājumu, ka gaudoju uz mēnesi, pārnestā nozīmē, protams. jau ento reizi ir iestājušies apstākļi, kas man liek izmisīgi nodomāt "piedrāzt", un turpināt domāt to tik dikti, cik spēka. jautājumi par to, kāpēc vienmēr prieku aptumšo kaut kāda draņķība, kas ir pietiekami prozaiska, lai traucētu (un nemuldiet, ka visa pasaule sadodas rokās, ja jūs kaut ko patiešsām vēlaties. nekas nekur nesadodas), kāpēc, pie velna, vasara ir tik nogurusi kā pašlaik? katru gadu mēģinu ticēt, ka tā nebeigsies, ka matos turpinās iemaldīties odi un ugunskura smarža, ka ugunskuru dzirkstis atkal sacentīsies par augstāko izdzišanas punktu. katru gadu, es nepārspīlēju, es ceru, ka septembris nesīs kādu brīnišķīgu pārsteigumu, ka man beidzot būs iemesls negribēt būt ironiskai un sarkastiskai, jo viss notiks dabiski, skaisti un kā pēc scenārija. protams, muļķīgi tā domāt, bet gaidīšanas prieks, kas vērsts uz varbūtēju notikumu nākotnē, taču ir kas neaprakstāms, vai ne?
goda vārds, šobrīd tik neprātīgi gribas kādam izčukstēt savas bēdas/priekus/raizes/smieklus/cerības/vilšanās, ka es kožu sev pirkstos un valdos, lai nesāktu lamāties, jo tā taču ir visstiprākā tumšās enerģijas izlikšanas iespēja. nevienu pie sevis neaicinu. tāpat, ja aicinātu, tad visvairāk gribētu nākt kaut kādi tādi cilvēki, kurus es nevis negribu redzēt, bet kuri nešķiet pietiekami izturīgi, lai spētu bez izsaucieniem uzņemt to putru, kas man galvā darās. tomēr, ja nu kaut kur universā (lol, šitas vārds vienkārši vinnē) atrodas kāds pieticīgs dvēseļu radinieks, par kuru man nenāk smiekli, es ceru, mēs viens otru atradīsim. un tad mēs nosēdīsimies, pieskarsimies viens otra plecam (šeit nav itin nekā erotiska. "viņš" formu lietoju tikai tāpēc, ka man nav skaidrs iespējamā dvēseļu radinieka dzimums, un nekatrās dzimtes latviešu valodā nav), ārkārtīgi skaļi paklusēsim un spēsim pieskarties viens otram bez kaut kādām muļķīgām un reizēm nevajadzīgām trīsām, kas vai nu mežonīgi uzlabo vai arī pagalam sabojā jebkuru pieredzi.
es nekādā gadījumā neapgalvoju, ka man nav draugu. ir, bez šaubām, un viņi ir lieliski. tikai pašlaik šādiem vakariem man kārotos kādu čīkstamo biedru, kuram varētu izraudāt skumjas un izsmiet priekus, kuram viss interesētu, un kurš arī man bez kautrēšanās varētu izrunāt visu.
bet tie tik sapņi. melanholija nav atkāpusies, iespējams, pie vainas ir rudens, iespējams, nepatīkami sagrozījušies apstākļi. kas zina? kāds man reiz teica, ka augstu lidošu un kritīšu aizās. pilnīga taisnība, draugi! augstu lidošanu es ne pret ko nemainītu, iespējams, ka tā ir pat pārāk augsta, bet neizbēgamā gāšanās aizās ir pagalam draņķīga. iespējams, varbūt pat izdevīgāk dzīvot kā ar tējkarotes lieluma emocionālo kapacitāti apveltītai būtnei - nebūs lieku kustību.
nedomājiet tikai, ka esmu sajukusi prātā. lai gan - varbūt esmu.
gribu siltu būtni, pie kā atstāt kosmētikas paliekas un uz ko paskatīties tā, ka vairāk nekas neprasās.
esiet priecīgi! jo nekas cits taču pasauli negriež, vai ne?
jūsu,
Š.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru