labvakar
tieši tā, bez jebkādas pieturzīmes, ar ko nobeigšu sveicienu, jo gluži vienkārši neesmu vēl izdomājusi, kā šobrīd jūtos. rokā man ir iekampis kaķis, kura zobu dūriens ir priecīgs atgādinājums par to, cik brīnišķīgi man ir kolēģi, ar kuriem kopā man bija iespēja izbaudīt vērienīgu pasākumu, kura neoficiālais nosaukums bija "Bezfilma 2014". esmu atgriezusies no gara mājupceļa, kura laikā kopā ar dāmām spiedzām, ķiķinājām, dziedājām līdzi dziesmām un visādi citādi lieliski pavadījām laiku. pašlaik esmu pārgurusi. kājas pacelšu no zemes, droši vien paskatīšos kaut ko pilnīgi bezjedzīgu un nevienam nevajadzīgu, un elpošu mierīgi.
taču - par "Bezfilmu". diemžēl nosaukums līdz galam neatspoguļo mūsu kondīciju - tā nebija ne tuvu bezfilmīga, bet pilnīgi skaidra arī tā nebija. liekas, patērētais alkohols liek man kļūt neticami atjautīgai. reiz tas būs jāizmanto. (nopietni, draugi, aiciniet mani uz glāzi (vai glāzēm) vīna. vai dajebkā. un būšu ļoti patīkams sarunu biedrs.)
dzīvi nolēmām svinēt jau sen - tikai, kā vienmēr, bija tāda staipīšanās, nebija nosakāms precīzs datums, tad vienam tas, vienam šitas, vienam vēl kaut kas, un tas ļāva mūsu kolēģu biezajai kompānijai reducēties uz ārkārtīgi labu kombināciju - prieka, ņipruma, humora izjūtas, naskuma un asprātības kombinācija, kas sastāvēja no vienpadsmit cilvēkiem un ļoti daudz pārtikas. bijām nobāzējušies Kaltenē, tajā pašā jau iepriekš reiz noteikti aprunātajā viesu namā, kur ir silts kā mājās un kur līdz jūrai trīsdesmit sekundes. protams, viss atkarīgs no iešanas ātruma, bet domāju, ka kolēģi man piekritīs, nav nozīmes sekunžu skaitam, bet pašam faktam, vai ne? (jā, mēs visi tur bijām juristi)
vakars sākās ar lēnu čunčināšanos un mani pie stūres, un piekrāmētu manu sarkano mazulīti uz naktsmāju pusi. tur zibensātrumā tika pagatavotas vakariņas ap trīsdesmit cilvēkiem (vēlreiz atkārtoju, ka bijām vienpadsmit un vēl bēbītis, kuru diez vai varētu iekārdināt ar rosolu un grilētām cūkas ribiņām), un tad sākās čalošana. fiksi aprunājāmies un noskaidrojām, kā sokas tiem burvīgajiem cilvēkiem, kas kādu laiku nebija redzēti (jo vai nu nomainījuši darba vietu, taču nespēj aizmirst mūs kā elpu aizraujošu kompāniju HAHĀ, vai nu ir devušies skaistā jo skaistā atvaļinājumā un paņēmuši līdzi skaistā atvaļinājuma vaininienus) un pļāpājām.
atceros un smaidu. smaidu arī, palūkojoties virtuves virzienā, jo līdzi paņēmās kaudze ēdamā, bijām taču tikai vienpadsmit, un ēdamais bija uz trīsdesmit personām, smaidu vēl un priecājos, ka koleģiālā draudzība ar katru šādu pasākumu tiek vienīgi stiprināta un tiek stingrāk saprasts, ka katra pazīšanās un komunikācija dzīvi dara bagātāku.
pa nakti, kad ārā bija kļuvis mitrvēsīgs, mēs sanācām iekšā un spēlējām spēli "Sievietes pret vīriešiem", un es vinnēju. spēlē protams, dzīvē man tā vinnēšana vēl tik naski nesokas. izrādās, zinu lērumu dažādu faktu, kas dzīvē itin nekur nenoder, ja nu vienīgi pļāpājot, taču spēlē padara mani par vakara zvaigzni. zinu, ka izklausās neprātīgi iedomīgi, bet nu kolēģi - pamēģiniet tikai pateikt, ka tā nebija! iespējams, to nav iespējams izsāstīt tādā līmenī, kā tas patiešām notika, taču pašapziņa man ir uzlidojusi mākoņos pēc tā visa. par to arī prieks.
kopumā - ļoti mīlu savus tuvākos. ir pārāk skaļi apgalvots, ka kolēģi ir trešā ģimene (šeit mēģinu neizbojāt teicienu, ka otrā ģimene ir draugi, bet es atļaušos būt pārgalvīga un apgalvošu, ka mani kolēģi ir mani draugi), taču tā ir viskvēlākā patiesība. vai ne? totāli!
lasīsim zvaigznes kopā. šādos rudeņos man gribas gaudot, tādēļ vajag sildīties, cik spēka, vajag skatīties drusciņ tālāk uz priekšu par savu degunu, un tad jau viss notiks! vēl kas - attālums spēcīgi dur sirdī. gan parīze, gan strasbūra, nu jau nācis klāt ir arī pavisam cits kontinents, par kuru ir izrunāts ar tiem, kam tas jāzina, tādēļ šeit konkrēti neminēšu.
bučas!
man jūs patīkat, un es gribētu jums pieskarties,
miers un vienmēr jūsu,
Š.
tieši tā, bez jebkādas pieturzīmes, ar ko nobeigšu sveicienu, jo gluži vienkārši neesmu vēl izdomājusi, kā šobrīd jūtos. rokā man ir iekampis kaķis, kura zobu dūriens ir priecīgs atgādinājums par to, cik brīnišķīgi man ir kolēģi, ar kuriem kopā man bija iespēja izbaudīt vērienīgu pasākumu, kura neoficiālais nosaukums bija "Bezfilma 2014". esmu atgriezusies no gara mājupceļa, kura laikā kopā ar dāmām spiedzām, ķiķinājām, dziedājām līdzi dziesmām un visādi citādi lieliski pavadījām laiku. pašlaik esmu pārgurusi. kājas pacelšu no zemes, droši vien paskatīšos kaut ko pilnīgi bezjedzīgu un nevienam nevajadzīgu, un elpošu mierīgi.
taču - par "Bezfilmu". diemžēl nosaukums līdz galam neatspoguļo mūsu kondīciju - tā nebija ne tuvu bezfilmīga, bet pilnīgi skaidra arī tā nebija. liekas, patērētais alkohols liek man kļūt neticami atjautīgai. reiz tas būs jāizmanto. (nopietni, draugi, aiciniet mani uz glāzi (vai glāzēm) vīna. vai dajebkā. un būšu ļoti patīkams sarunu biedrs.)
dzīvi nolēmām svinēt jau sen - tikai, kā vienmēr, bija tāda staipīšanās, nebija nosakāms precīzs datums, tad vienam tas, vienam šitas, vienam vēl kaut kas, un tas ļāva mūsu kolēģu biezajai kompānijai reducēties uz ārkārtīgi labu kombināciju - prieka, ņipruma, humora izjūtas, naskuma un asprātības kombinācija, kas sastāvēja no vienpadsmit cilvēkiem un ļoti daudz pārtikas. bijām nobāzējušies Kaltenē, tajā pašā jau iepriekš reiz noteikti aprunātajā viesu namā, kur ir silts kā mājās un kur līdz jūrai trīsdesmit sekundes. protams, viss atkarīgs no iešanas ātruma, bet domāju, ka kolēģi man piekritīs, nav nozīmes sekunžu skaitam, bet pašam faktam, vai ne? (jā, mēs visi tur bijām juristi)
vakars sākās ar lēnu čunčināšanos un mani pie stūres, un piekrāmētu manu sarkano mazulīti uz naktsmāju pusi. tur zibensātrumā tika pagatavotas vakariņas ap trīsdesmit cilvēkiem (vēlreiz atkārtoju, ka bijām vienpadsmit un vēl bēbītis, kuru diez vai varētu iekārdināt ar rosolu un grilētām cūkas ribiņām), un tad sākās čalošana. fiksi aprunājāmies un noskaidrojām, kā sokas tiem burvīgajiem cilvēkiem, kas kādu laiku nebija redzēti (jo vai nu nomainījuši darba vietu, taču nespēj aizmirst mūs kā elpu aizraujošu kompāniju HAHĀ, vai nu ir devušies skaistā jo skaistā atvaļinājumā un paņēmuši līdzi skaistā atvaļinājuma vaininienus) un pļāpājām.
atceros un smaidu. smaidu arī, palūkojoties virtuves virzienā, jo līdzi paņēmās kaudze ēdamā, bijām taču tikai vienpadsmit, un ēdamais bija uz trīsdesmit personām, smaidu vēl un priecājos, ka koleģiālā draudzība ar katru šādu pasākumu tiek vienīgi stiprināta un tiek stingrāk saprasts, ka katra pazīšanās un komunikācija dzīvi dara bagātāku.
pa nakti, kad ārā bija kļuvis mitrvēsīgs, mēs sanācām iekšā un spēlējām spēli "Sievietes pret vīriešiem", un es vinnēju. spēlē protams, dzīvē man tā vinnēšana vēl tik naski nesokas. izrādās, zinu lērumu dažādu faktu, kas dzīvē itin nekur nenoder, ja nu vienīgi pļāpājot, taču spēlē padara mani par vakara zvaigzni. zinu, ka izklausās neprātīgi iedomīgi, bet nu kolēģi - pamēģiniet tikai pateikt, ka tā nebija! iespējams, to nav iespējams izsāstīt tādā līmenī, kā tas patiešām notika, taču pašapziņa man ir uzlidojusi mākoņos pēc tā visa. par to arī prieks.
kopumā - ļoti mīlu savus tuvākos. ir pārāk skaļi apgalvots, ka kolēģi ir trešā ģimene (šeit mēģinu neizbojāt teicienu, ka otrā ģimene ir draugi, bet es atļaušos būt pārgalvīga un apgalvošu, ka mani kolēģi ir mani draugi), taču tā ir viskvēlākā patiesība. vai ne? totāli!
lasīsim zvaigznes kopā. šādos rudeņos man gribas gaudot, tādēļ vajag sildīties, cik spēka, vajag skatīties drusciņ tālāk uz priekšu par savu degunu, un tad jau viss notiks! vēl kas - attālums spēcīgi dur sirdī. gan parīze, gan strasbūra, nu jau nācis klāt ir arī pavisam cits kontinents, par kuru ir izrunāts ar tiem, kam tas jāzina, tādēļ šeit konkrēti neminēšu.
bučas!
man jūs patīkat, un es gribētu jums pieskarties,
miers un vienmēr jūsu,
Š.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru