tātad, es solījos, ka parunāšoa mazlietiņ par savu visai burvīgo vīkendu, kāds man šis pēdējais sanāca. es biju ar māsu kopā viņai uz kristībām, kas notika galīgā Latvijas pakaļā, kur, protams, nemaz tik slikti nebija (Bērzpils. netālu no Bērzpils, kas, savukārt, atrodas netālu no Balviem).
aizbraucām. es manāmi ieraibu, sāku runāt nedaudz muļķības, un, lai no tālākām muļķībām izvairītos, devos pastaigā. man trakoti patīk tik ļoti elpot, kā es to tovakar darīju. bija tāda krēsla, nu tāda zaļi sārtā, un tā smaržoja apkārt. tas ir, smaržoja līdz brīdim, kad es pienācu pie govju bariņa, kas bija izvestas pastaigā jau nu nē, bet tādās kā vēlās ganībās.
man gribējās parunāties ar govi, kā nekā šogad tas nebija ticis darīts, gribēju pateikt "čāāāu, smukā", bet dziļi nofeiloju, un viņa man iekoda.
bet rīts bija jauks, bijām baznīcā, pieēdāmies, turklāt es dabūju vēl sazin cik daudz visādus burvīgus lauku ēdamos līdzi. jā, dzīve todien bija dāsna.
pēc nogurdinoša un samiegojoša ceļa mājup nospriedu, ka nespēju sēdēt mājās tovakar. tā kā tētis bija saņēmis ziņu par ballīti DAILES TEĀTRĪ, es nolēmu kādam piezvanīt. un piezvanīju arī - Zaļajai, Zaļajai Artai. jau reiz izteicos, cik skaisti ir vakari kopā ar viņu, tad nu vēlreiz nonācu pie šāda paša secinājuma. mēs bijām gaujā mazliet iesākt vakaru, un tad mēs gājām uz teātri.
ak, bet tur nu es sajutos ne gluži iederīga, bet vismaz vairāk savā vietā nekā pierasts ikdienā. tur bija aktieri. režisori. smiekliņi. dziesmas. asprātības. UN ĢIRTS ĶESTERIS. tik fantastiski, ka es nespēju no sākuma paelpot, kad viņu ieraudzīju. viss, kas manī iekšā atrodas, tika sarauts tādā kā burvīgā spiedzošā kamoliņā, un man acis izspiedās, mati sacēlās stāvus, un iedegās tāda sajūsma, ka es ar savu pīkstēšanu smīdināju apkārt esošos.
un jā. svētdiena tika pavadīta pie konstitucionālajām tiesībām, jo, kā mums visiem, arī man ir sesija, un es pēc mirklīša dodos rakstīt romiešu cilviltiesību pamatu kontroldarbiņu. verī bizī vīk, ja tā paskatās uz to visu, kas jāizdara.
un par izjūtām - pēdējā laikā ļoti šūpojos. augšā un lejā, bet tas nozīmē to, ka augšas ir kaut kur galīgi zvaigžņu līmenī, tādas debesis kā sen nebaudītas, un lejas arī ir ļoti lejas. tādas, kuru laikā prātā nāk stulbas domas, liekas, ka nekas nekam nav vajadzīgs un līdzīgi.
bet šobrīd es uz pasauli skatos ar paceltu zodu. vismaz par to mazlietiņ prieks.
un jā - jūs varbūt zināt, kur var dabūt glītas un ne pārāk dārgas šķiltavas, kuras atlec vaļā, un tad tur ir uguntiņa? nu tā kā zippo. bet ne tik dārgas. m?
man trakoti pietrūkst Gunitas šobrīd. un Marutas. un Noras. viņa ir kaka, bet tik un tā pietrūkst.
un vispār, jūs saprotat, ka ir jau jūnijs?
3 komentāri:
Kad pieminēji Zaļo, man šķita, ka tu runā par Ievu, bet tad pamanīju vārdu. (:
Man arī gribas satikt Gunitu.
Un es saprotu tavas augšas un lejas. Tā tik tiešām ir - vai nu augstu debesīs vai...
Un es arī šobrīd jūtos sasparojusies. Tā jauki viss šķiet.
Gunita ir tālu projām, žēl.
bet mums ar Tevi ir kas kopīgs, izrādās. jauki! :)
nē, nu viņai nav tāda ne iesauka ne kas, bet viņai ir tāda dvēsele, ka citādi nemaz negribas viņu saukt.
un sasparošanās vēl ir spēkā?
man ne.
oi, jā, šodien ir runāšanas daļa lielākajam sesijas drausmonim, bet es tūlīt sākšu visas biļetes pārskatīt.
būs labi.
Ierakstīt komentāru