labvakar
sestdienas vakarā biju uz placebo koncertu. es nezinu, kā lai to pasaka, bet kaut kas jāpasaka ir. protams, jau sen pāri ir tas vecums, kad, uz skatuves ieraugot molko un stefanu, sākas sirdsklauves un nevaldāma smilkstēšana. bet kaut kas tur ir un vienmēr būs, jo, nu.. ir jau tā, kā pirms koncerta runājām - bez viņiem pavisam mierīgi var iztikt, bet tā nebūs tāda maza patikšana, tā būs nenormāli skaudra mīlestība, un no tās nevarēs līdz galam tikt vaļā, jo vienmēr tā kaut kur būs. vajadzēs tikai pareizo iedarbināšanas mehānismu. un tad tu sēdēsi, klausīsies kādu no tumšā laika dziesmām, cauri griestiem mēģināsi saskatīt debesis un elposi līdzi tam, ko viņš tur tais dziesmās saka. katrs pats mēs sapratīsim, par kādām frāzēm ir runa.
nu lūk. pirms koncerta satikos ar tā vakara kompāniju (paldies, E. un R., bija ļoti jauki ar jums. principā pat foršāk, nekā es gaidīju, khmm, jo man vienmēr ir bail, ka šāda rakstura satikšanās būs nenormāli jancīgas. jā, nu re, gribēju komplimentēt, bet sanāca stulbi. loģiski) un konstatēju, ka viņiem ir rokās koncerta setlists, kurš veiksmīgi savietots tā, ka pa vidu ieliktas arī neriktīgas dziesmas, kas kā radītas čuru/alkohola/smēķu pauzēm.
no sākuma man bija prātā, ka braši pārkāpšu tos noteikumus, kas norādīti uz biļetes, un ko skaļrunī teica kāda patīkami modulēta vīrieša balss ("godājamie skatītāji, atgādinām, ka lietot foto un video tehniku mobilajos tālruņos koncerta laikā ir aizliegts" vai kaut kā līdzīgi) un daudz filmēšu, bet sapratu, ka tā ir muļķīgākā ideja pasaulē.
protams, par pašu muzikālo izpildījumu man ir tik daudz vārdu, ka visi šķiet kaut kādi neatbilstoši. jā, skaisti. jā, gribas raudāt un bučoties, un pīpēt. un pieskarties cilvēkiem, un dejot un dziedāt, un vēl daudz vairāk raudāt un domāt par visām sliktajām lietām, kas savulaik atgadījušās. protams, tas nav ne veselīgi, ne atbalstāmi, bet, galu galā, tas ir kaut kā tik nepieciešami, ka nevar neklausīties un nevar tur nebūt. likās, ka, jo skaļāk es bļaustīšos līdzi visādiem te "I know you want the sin wothout the sinner" un "come on baby, come on come on darling, let's exchange the experience", un vēl "c'est le malaise du moment, l'epidemie qui s'etend" (okei, meloju, to dziesmu viņi izpildīja angliski), jo sāpīgāk tas viss būs. bet, ziniet, tās ir tādas labas sirdssāpes. jā, galīgi absurdi, bet esmu absolūti pārliecināta, ka vismaz daļai publikas ir tādas pašas sajūtas. mja. es varētu runāt līdz bezsamaņai par to visu, bet man tiešām šķiet, ka tas nav vajadzīgs. kā zināms, šādus pārdzīvojumus taču vislabāk paturēt pie sevis.
atceros, kā reiz ar Š. runājām, ka viņai pēc viņas mīļāko mūziķu koncerta bija liels enerģijas pieplūdums, prieks un iedvesma turpmākajām gaitām, bet man pēc šiem (sestdien bija mans ceturtais apmeklētais Cebo koncerts mūžā) koncertiem parasti ir tādas kaut kādas skumjas. šoreiz balss bija mazlietiņ iestrēgusi, bija arī stipras galvassāpes un vienatnē palikšanas noskaņojums. jā, pēc koncerta ar visu to apmeklēju Elīnas vārda dienas pasākumu, kurš bija ļoti sirsnīgs un silts, bet es ar visu to, kā jutos, tur neiederējos tik stipri, ka gandrīz kauns. ļoti žēl ka šie divi pasākumi sakrita vienā vakarā, ja būtu kaut vienas dienas starpība, es garantēju, ka es būtu bijusi krietni baudāmāka kompānija. vēlreiz atvainojos, bet nu - vēl būs daudz šādu ballīšu, kuras būs tikpat leģendāras kā tā, ar ko iesākām 25 gadu jubilejas svinību gadu.
ko ar to visu gribēju pateikt? neko. principā tikai vēl un vēlreiz atgādināt, ka skaistums taču dzeļ par visām sāpēm asāk, skumjas ir skaistas, un tas viss kaut kā sirreāli saiet kopā un šķiet precīzi saderīgs ar to, kas dvēselē darās vai ir darījies.
un es negribu, lai sestdienas vakars un no tā izrietošās sekas pagaist atmiņu gaiteņos. tāpēc gluži vienkārši ir jāpieraksta. tas arī viss.
cik reizes pēc koncerta esmu raudājusi, neteikšu, hā.
lēnām atgūstos, jūs man vēl arvien patīkat un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
sestdienas vakarā biju uz placebo koncertu. es nezinu, kā lai to pasaka, bet kaut kas jāpasaka ir. protams, jau sen pāri ir tas vecums, kad, uz skatuves ieraugot molko un stefanu, sākas sirdsklauves un nevaldāma smilkstēšana. bet kaut kas tur ir un vienmēr būs, jo, nu.. ir jau tā, kā pirms koncerta runājām - bez viņiem pavisam mierīgi var iztikt, bet tā nebūs tāda maza patikšana, tā būs nenormāli skaudra mīlestība, un no tās nevarēs līdz galam tikt vaļā, jo vienmēr tā kaut kur būs. vajadzēs tikai pareizo iedarbināšanas mehānismu. un tad tu sēdēsi, klausīsies kādu no tumšā laika dziesmām, cauri griestiem mēģināsi saskatīt debesis un elposi līdzi tam, ko viņš tur tais dziesmās saka. katrs pats mēs sapratīsim, par kādām frāzēm ir runa.
nu lūk. pirms koncerta satikos ar tā vakara kompāniju (paldies, E. un R., bija ļoti jauki ar jums. principā pat foršāk, nekā es gaidīju, khmm, jo man vienmēr ir bail, ka šāda rakstura satikšanās būs nenormāli jancīgas. jā, nu re, gribēju komplimentēt, bet sanāca stulbi. loģiski) un konstatēju, ka viņiem ir rokās koncerta setlists, kurš veiksmīgi savietots tā, ka pa vidu ieliktas arī neriktīgas dziesmas, kas kā radītas čuru/alkohola/smēķu pauzēm.
no sākuma man bija prātā, ka braši pārkāpšu tos noteikumus, kas norādīti uz biļetes, un ko skaļrunī teica kāda patīkami modulēta vīrieša balss ("godājamie skatītāji, atgādinām, ka lietot foto un video tehniku mobilajos tālruņos koncerta laikā ir aizliegts" vai kaut kā līdzīgi) un daudz filmēšu, bet sapratu, ka tā ir muļķīgākā ideja pasaulē.
protams, par pašu muzikālo izpildījumu man ir tik daudz vārdu, ka visi šķiet kaut kādi neatbilstoši. jā, skaisti. jā, gribas raudāt un bučoties, un pīpēt. un pieskarties cilvēkiem, un dejot un dziedāt, un vēl daudz vairāk raudāt un domāt par visām sliktajām lietām, kas savulaik atgadījušās. protams, tas nav ne veselīgi, ne atbalstāmi, bet, galu galā, tas ir kaut kā tik nepieciešami, ka nevar neklausīties un nevar tur nebūt. likās, ka, jo skaļāk es bļaustīšos līdzi visādiem te "I know you want the sin wothout the sinner" un "come on baby, come on come on darling, let's exchange the experience", un vēl "c'est le malaise du moment, l'epidemie qui s'etend" (okei, meloju, to dziesmu viņi izpildīja angliski), jo sāpīgāk tas viss būs. bet, ziniet, tās ir tādas labas sirdssāpes. jā, galīgi absurdi, bet esmu absolūti pārliecināta, ka vismaz daļai publikas ir tādas pašas sajūtas. mja. es varētu runāt līdz bezsamaņai par to visu, bet man tiešām šķiet, ka tas nav vajadzīgs. kā zināms, šādus pārdzīvojumus taču vislabāk paturēt pie sevis.
atceros, kā reiz ar Š. runājām, ka viņai pēc viņas mīļāko mūziķu koncerta bija liels enerģijas pieplūdums, prieks un iedvesma turpmākajām gaitām, bet man pēc šiem (sestdien bija mans ceturtais apmeklētais Cebo koncerts mūžā) koncertiem parasti ir tādas kaut kādas skumjas. šoreiz balss bija mazlietiņ iestrēgusi, bija arī stipras galvassāpes un vienatnē palikšanas noskaņojums. jā, pēc koncerta ar visu to apmeklēju Elīnas vārda dienas pasākumu, kurš bija ļoti sirsnīgs un silts, bet es ar visu to, kā jutos, tur neiederējos tik stipri, ka gandrīz kauns. ļoti žēl ka šie divi pasākumi sakrita vienā vakarā, ja būtu kaut vienas dienas starpība, es garantēju, ka es būtu bijusi krietni baudāmāka kompānija. vēlreiz atvainojos, bet nu - vēl būs daudz šādu ballīšu, kuras būs tikpat leģendāras kā tā, ar ko iesākām 25 gadu jubilejas svinību gadu.
ko ar to visu gribēju pateikt? neko. principā tikai vēl un vēlreiz atgādināt, ka skaistums taču dzeļ par visām sāpēm asāk, skumjas ir skaistas, un tas viss kaut kā sirreāli saiet kopā un šķiet precīzi saderīgs ar to, kas dvēselē darās vai ir darījies.
un es negribu, lai sestdienas vakars un no tā izrietošās sekas pagaist atmiņu gaiteņos. tāpēc gluži vienkārši ir jāpieraksta. tas arī viss.
cik reizes pēc koncerta esmu raudājusi, neteikšu, hā.
lēnām atgūstos, jūs man vēl arvien patīkat un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru