labdien, dārgie.
esmu reāli sašutusi. mājās pavadu nu jau fkn sesto dienu. jā, esmu slima (nu jau gandrīz vairs neesmu, ir tikai tādas slimošanas kripatas vairs palikušas), bet nu sasodīts, vai var būt vēl kaut kas kaitinošāks par spiestu sēdēšanu mājās?? apsolu nenonākt cietumā, jo šī sēdēšana vienā un tajā pašā vietā mani lēnām beidz nost. protams, te apkārt ir visādas izklaidēšanās iespējas, piemēram, ledusskapis (esmu saēdusies visādus draņķus tādā līmenī, ka man tos vairs negribas. wut), internets un kaķis. bet tas tik un tā ir nelabi.
gribu iet ārā un baudīt pasauli, ar visu to, ka pašlaik noteikti paliktu slapjas kājas, un būtu auksti, un mēteļi ierobežo kustības, un vispār.. fu.
pašlaik esmu noskatījusies divarpus sezonas no jau redzēta seriāla (tas ir nožēlojamāk, nekā izklausās), esmu noskatījusies trīs oskaram nominētās iespējamās labākās filmas. esmu izdomājusies krustu šķērsu un telefoniski pļāpājusi ar saviem draudziņiem, kuri ir saslimuši. fiziski vai garīgi - atstāšu šo jautājumu atklātu intrigai.
tad arī tā for fun esmu parakājusies pa dažādiem likumiem, ar kuriem man ikdienā strādāt īsti nesanāk. klausos arī mūziku, kad uznāk kāre blogot (o, pašlaik uzleca P.I.M.P. no 50cent. tā, lūk, ir dziesma)
globāli? nav itin nekā jauna, ko pastāstīt. varbūt vinīgi fakts, ka elpoju dziļi savā pirmajā februārī pa ilgiem laikiem, kurā man atļauts veidot pašai savus plānus, kur man atļauts iet un strādāt muļķības tādā līmenī, kādā es vēlos (nevis vēlos, bet sanāk, ehem), un kurā es drīkstu runāt un būt pati tik dziļi, ka reizēm pat pašai apriebjas. tas neprātīgi iepriecina. zinu, ka pašlaik ir neskaitāmas lietas, kuras es vēlētos mainīt/uzlabot, bet tad manu prātu šķērso patiesība, ka - esmu maza gabaliņa attālumā no brīža, kad man pieder pasaule. jā, man pilnīgi noteikti var piederēt pasaule. es, protams, nerunāju kaut kādā neveselīgā hitlera vai putina izpratnē, bet tādā ļoti personīgi sievišķīgā. jo es varu un spēju darīt to, kas man ienāk prātā. jā, mans prāts ir briesmīga vieta, taču tam ir tendence spēt pašam pieņemt lēmumus. ja tie gadās sūdīgi lēmumi, tad šī pati tendence ņem un iedveš man vēlēšanos visu sakārtot un izdarīt kā nākas.
kas vēl? ārā ir ziema. taču tā ir tāda nogurusi ziema, kas vēl aicina mani doties uz kalna (otro reizi mūžā un pirmo reizi šajā sezonā, bet es tik un tā piedalīšos nākamajās olimpiskajās spēlēs) un mēģināt nepadarīt sevi par muļķi. kad ziema būs pavisam nogurusi, es būšu vēl apmierinātāka ar dzīvi. jo priekšā taču ir daudz skaistākas lietas, nekā esam atstājuši pagātnē, vai ne?
man patīk, ka mani iepriecina arī dzīves sīkumi. un nevis tā haha-šitas-gan-bija-smieklīgi-bet-tagad-es-atkal-būšu-vēsa-un-ironiska, bet reāli iepriecina. tā, ka gribas visiem pastāstīt, un nevar aiztaisīt muti, jo vienkārši gāžas ārā prieks. ļoti patīkami, ka man ir tāda personība. zinu, ka par mani visi smejas, bet es droši viņiem smeju pretī, jo citādi būtu pavisam neinteresanti dzīvot. un man sirds sāp par tiem, kas nevar pasmieties par sīkumiem.
mīļie, saģērbsimies silti, sadosimies rokās un iesim piknikā pludmalē! stāstīsim stāstus par to, kas gadījies, kas gandrīz gadījies un kas ir bijis nenormāla izgāšanās (man šādu stāstu ir daudz, acīmredzami). iesim uz karnevāliem, iesim uz dabstepa šoviem (man vienkārši nav draugu, kas nāks uz skrillex, klusiņām raudu. lūdzu nāciet! apsolu padarīt sevi par muļķi, bet tikai nāciet!), iesim uz rudmatainu puišu sirdssāpīgo dziesmu koncertiem, iesim pastaigās, iesim ciemos, smēķēsim uz balkoniem (ja mājas iedzīvotāji neiebilst), runāsim par politiku, lliteratūru, aktiermākslu, vīriešiem un sievietēm, apskausim suņus, bučosim cilvēkus, iesim uz shady iestādījumiem, noreibsim, paslīdēsim un nenokritīsim, taisīsim garšīgus dzērienus, iesprūdīsim liftos labā kompānijā, klausīsimies dumju gangsteru hiphopu, mēģināsim izlikties par citiem, sarksim, smiesimies pilnā kaklā, rakstīsim īsziņas, flirtēsim, dejosim viesistabās, izliksimies par vīnu pazinējiem, ķiķināsim, trenēsim humora izjūtu, iepazīsimies un paliksim. dzīvosim, mani draugi!
starp citu, par iepriecināšanu runājot, man te viena burvīga būtne uzradās pie iepriekšējā ieraksta, kas internetiski pateicās par manu blogošanu. signe vārdā. paldies viņai, viņa ir viena no gaismiņām, kas padara manu pasauli bagātāku. protams, ir jauki pļāpāt pašai ar sevi, bet vēl jaukāk ir, ja kāds izlasa un nospriež, ka kaut kas no lasītā varētu attiekties uz viņu pašu.
ā, atcerējos. kādu jancīgu sarunu sestdienas agrā rītā pie burgera un vēsa bezalkoholiska dzēriena.
- šarlot, kur tavi precinieki?
- ..?
- nu, kur?
- slimi. visi.
karsti skūpstu!
jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties,
miers un vienmēr jūsu,
Š.
esmu reāli sašutusi. mājās pavadu nu jau fkn sesto dienu. jā, esmu slima (nu jau gandrīz vairs neesmu, ir tikai tādas slimošanas kripatas vairs palikušas), bet nu sasodīts, vai var būt vēl kaut kas kaitinošāks par spiestu sēdēšanu mājās?? apsolu nenonākt cietumā, jo šī sēdēšana vienā un tajā pašā vietā mani lēnām beidz nost. protams, te apkārt ir visādas izklaidēšanās iespējas, piemēram, ledusskapis (esmu saēdusies visādus draņķus tādā līmenī, ka man tos vairs negribas. wut), internets un kaķis. bet tas tik un tā ir nelabi.
gribu iet ārā un baudīt pasauli, ar visu to, ka pašlaik noteikti paliktu slapjas kājas, un būtu auksti, un mēteļi ierobežo kustības, un vispār.. fu.
pašlaik esmu noskatījusies divarpus sezonas no jau redzēta seriāla (tas ir nožēlojamāk, nekā izklausās), esmu noskatījusies trīs oskaram nominētās iespējamās labākās filmas. esmu izdomājusies krustu šķērsu un telefoniski pļāpājusi ar saviem draudziņiem, kuri ir saslimuši. fiziski vai garīgi - atstāšu šo jautājumu atklātu intrigai.
tad arī tā for fun esmu parakājusies pa dažādiem likumiem, ar kuriem man ikdienā strādāt īsti nesanāk. klausos arī mūziku, kad uznāk kāre blogot (o, pašlaik uzleca P.I.M.P. no 50cent. tā, lūk, ir dziesma)
globāli? nav itin nekā jauna, ko pastāstīt. varbūt vinīgi fakts, ka elpoju dziļi savā pirmajā februārī pa ilgiem laikiem, kurā man atļauts veidot pašai savus plānus, kur man atļauts iet un strādāt muļķības tādā līmenī, kādā es vēlos (nevis vēlos, bet sanāk, ehem), un kurā es drīkstu runāt un būt pati tik dziļi, ka reizēm pat pašai apriebjas. tas neprātīgi iepriecina. zinu, ka pašlaik ir neskaitāmas lietas, kuras es vēlētos mainīt/uzlabot, bet tad manu prātu šķērso patiesība, ka - esmu maza gabaliņa attālumā no brīža, kad man pieder pasaule. jā, man pilnīgi noteikti var piederēt pasaule. es, protams, nerunāju kaut kādā neveselīgā hitlera vai putina izpratnē, bet tādā ļoti personīgi sievišķīgā. jo es varu un spēju darīt to, kas man ienāk prātā. jā, mans prāts ir briesmīga vieta, taču tam ir tendence spēt pašam pieņemt lēmumus. ja tie gadās sūdīgi lēmumi, tad šī pati tendence ņem un iedveš man vēlēšanos visu sakārtot un izdarīt kā nākas.
kas vēl? ārā ir ziema. taču tā ir tāda nogurusi ziema, kas vēl aicina mani doties uz kalna (otro reizi mūžā un pirmo reizi šajā sezonā, bet es tik un tā piedalīšos nākamajās olimpiskajās spēlēs) un mēģināt nepadarīt sevi par muļķi. kad ziema būs pavisam nogurusi, es būšu vēl apmierinātāka ar dzīvi. jo priekšā taču ir daudz skaistākas lietas, nekā esam atstājuši pagātnē, vai ne?
man patīk, ka mani iepriecina arī dzīves sīkumi. un nevis tā haha-šitas-gan-bija-smieklīgi-bet-tagad-es-atkal-būšu-vēsa-un-ironiska, bet reāli iepriecina. tā, ka gribas visiem pastāstīt, un nevar aiztaisīt muti, jo vienkārši gāžas ārā prieks. ļoti patīkami, ka man ir tāda personība. zinu, ka par mani visi smejas, bet es droši viņiem smeju pretī, jo citādi būtu pavisam neinteresanti dzīvot. un man sirds sāp par tiem, kas nevar pasmieties par sīkumiem.
mīļie, saģērbsimies silti, sadosimies rokās un iesim piknikā pludmalē! stāstīsim stāstus par to, kas gadījies, kas gandrīz gadījies un kas ir bijis nenormāla izgāšanās (man šādu stāstu ir daudz, acīmredzami). iesim uz karnevāliem, iesim uz dabstepa šoviem (man vienkārši nav draugu, kas nāks uz skrillex, klusiņām raudu. lūdzu nāciet! apsolu padarīt sevi par muļķi, bet tikai nāciet!), iesim uz rudmatainu puišu sirdssāpīgo dziesmu koncertiem, iesim pastaigās, iesim ciemos, smēķēsim uz balkoniem (ja mājas iedzīvotāji neiebilst), runāsim par politiku, lliteratūru, aktiermākslu, vīriešiem un sievietēm, apskausim suņus, bučosim cilvēkus, iesim uz shady iestādījumiem, noreibsim, paslīdēsim un nenokritīsim, taisīsim garšīgus dzērienus, iesprūdīsim liftos labā kompānijā, klausīsimies dumju gangsteru hiphopu, mēģināsim izlikties par citiem, sarksim, smiesimies pilnā kaklā, rakstīsim īsziņas, flirtēsim, dejosim viesistabās, izliksimies par vīnu pazinējiem, ķiķināsim, trenēsim humora izjūtu, iepazīsimies un paliksim. dzīvosim, mani draugi!
starp citu, par iepriecināšanu runājot, man te viena burvīga būtne uzradās pie iepriekšējā ieraksta, kas internetiski pateicās par manu blogošanu. signe vārdā. paldies viņai, viņa ir viena no gaismiņām, kas padara manu pasauli bagātāku. protams, ir jauki pļāpāt pašai ar sevi, bet vēl jaukāk ir, ja kāds izlasa un nospriež, ka kaut kas no lasītā varētu attiekties uz viņu pašu.
ā, atcerējos. kādu jancīgu sarunu sestdienas agrā rītā pie burgera un vēsa bezalkoholiska dzēriena.
- šarlot, kur tavi precinieki?
- ..?
- nu, kur?
- slimi. visi.
karsti skūpstu!
jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties,
miers un vienmēr jūsu,
Š.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru