labvakar, dārgie
ziniet, es atkal klausos bītlus. jo man kaut kā pienāca vēlme pēc sirsnīgām dziesmām, kurās katrā atrodams gabaliņš zelta mirkļu, kas jūsu ikdienu tā iejūsmina. un bītli ir laimīgā mūzika. par spīti tam, ka tās dēļ cilvēki ir jukuši prātā un saplānojuši slepkavības.
ai, draugi! šobrīd man ir tā, ka es vai nu visai pasaulei vēlos izbļaustīties, kā jūtos, vai nu absolūti nevienam to neteikt, lai tas paliek pie manis un nenodara nevienam neko sliktu. visvairāk jau man pašai, protams. ņemot vērā manus nu jau ne tik nesenās pagātnes notikumus, man izjūtu līmenī dominē nedrošība un bailes par to, kā viss var izvērsties. tās gan ar katru dienu mazinās, bet nedrošība paliek. zinot to, cik augstu es lidoju un cik dziļi es krītu, jūs droši vien sapratīsiet i nedrošību, i bailes. gluži vienkārši negribu ieberzties. pareizāk, paniski baidos no šāda risinājuma, saprotiet paši.
bet metīsim drūmumu pie malas. lai tas paliek pirmstiesas sēžu depresijai, vēlas nakts kondemnācijas prasību analīzei un citiem grūtiem smadzeņu procesiem.
globāli - gribu lekt gaisā. gaisā mazliet jūt pavasari, un drīz jau varēs uzsākt manu ikgadējo krokusu meklēšanas kvestu (vat iz dis?? - ic krokuss?!), kuru, piemēram, pagājšgad apēnoja kretīniski akadēmiskie pienākumi, to un arī dažādu personisku iemeslu radīts stress, kas rezultējās biežās sirdsklauvēs un pazaudēšanās sajūtā. veiksmīgi un ar skaistu cilvēku palīdzību esmu tikusi galā, un šobrīd vēl arvien mēģinu noticēt sev, ka izdosies PILNĪGI VISS, ko esmu (vai vēl neesmu) sev iecerējusi. visu gribu. pilnīgi visu, kas izriet no visa - jā, aizplīvuroti, bet, paskrullējot uz augšu, redzēsiet, ka vēlos vai nu bļaustīties, vai nu čukstēt tik klusiņām, ka neviens nedzird. tāpēc arī aizplīvuroti.
jā, pēdējās divas naktis neesmu pavadījusi savās mājās, un vispār šī bija ļoti dīvaina nedēļas nogale, kas sākās jau piektdien no rīta. secināju, ka atzītākie tiesībnieki Latvijā nav nekas cits kā parasti cilvēki, kuri mētā galīgi nesmieklīgus (ar retiem izņēmumiem) jokus un kas savā ļoti "ziniet, kolēģi, tas norāda uz šķietamību, tādēļ mums jāmēģina lietot citas nokrāsas vārdi" runā iepin pa retam nepieklājīgam vārdam, kas man kā cilvēku slikto ieradumu fanātam liek mirdzošām acīm karsti vēlēties apskaut minēto tiesībnieku. (- nu, kalniņa kungs, kā jums šis process? - baigi sapista diena tomēr, ne?)
vakarā pēc stundu ilgas sarunas ar hobitu nospļāvos, paņēmu pudeli sārta un ļoti rūgta dzēriena un pie tā paša hobita arī iespēros. pavadījām smieklīgu vakaru, kas noslēdzās tumsā un ar uz vēdera guļošu svešu kaķi. nu labi, kaķis nebija pavisam svešs. no rīta pamodos gandrīz tukšās ne savās mājās, paēdu īpaši man pagatavotas brokastis un šļūcu mājās.
tad apmeklēju zoodārzu un lēnām sāku gatavoties slinkam vakaram mājās, kad jau pavisam ļoti vēlu saņēmu uzaicinājumu puskrēslā pavadīt vakaru kopā kādās citās mājās. par to savukārt var runāt gari un plaši, bet es tā gluži vienkārši nedarīšu. piebildīšu vien to, ka man tas viss ļoti patika, un labāk paturēt pie sevis, kādas domas/sajūtas man tas raisa jau minētā iemesla dēļ. ja par to runā, tad tikai un vienīgi pavisam tiešā sarunā un klusinātā apgaismojumā, un mēģinot izslēgt jebkādas nedrošības sastāvdaļas.
lūk. un no rīta satiku divpadsmit mazus draudziņus asiem zobiņiem, kas neredzēti stipri prasījās rokās un kurus visus gribējās bučot un mīļot. pēc tam sekoja laisks brančs un vējaina pastaiga.
ziniet? smaidu. iekšēji droši vien vairāk kā ārēji, un gribas uzbāzties ar to, kā ir, taču tajā pašā laikā galīgi negribas to darīt, jo.. atkal tas pats. turpinu sevi šķetināt pa gabaliņam, pie kaut kāda gala jau nonākšu.
bučojieties, draugi!
lidojiet, sadodieties rokās, līgani kustiniet gurnus, dungojiet, malkojiet sarkan- vai baltvīnu, ejiet smaidīgām acīm satikt draugus, elpojiet dziļi un gaidiet pavasari! tas būs klāt vienā elpas vilcienā, sagādās jums neaptverami skaistus mirkļus un uz paplātes piedāvās visu to, pēc kā kādreiz karsti ilgojāties un domājāt, ka tas jums gluži vienkārši nepienākas.
viss izdosies! absolūti, pilnīgi viss.
bučas, jūs man patīkat un es gribētu jums pieskarties.
un man lēnām sāk rasties gribēšana atzīties mīlestībā pasaulei. skaisti taču!
miers un vienmēr jūsu,
Š.
ziniet, es atkal klausos bītlus. jo man kaut kā pienāca vēlme pēc sirsnīgām dziesmām, kurās katrā atrodams gabaliņš zelta mirkļu, kas jūsu ikdienu tā iejūsmina. un bītli ir laimīgā mūzika. par spīti tam, ka tās dēļ cilvēki ir jukuši prātā un saplānojuši slepkavības.
ai, draugi! šobrīd man ir tā, ka es vai nu visai pasaulei vēlos izbļaustīties, kā jūtos, vai nu absolūti nevienam to neteikt, lai tas paliek pie manis un nenodara nevienam neko sliktu. visvairāk jau man pašai, protams. ņemot vērā manus nu jau ne tik nesenās pagātnes notikumus, man izjūtu līmenī dominē nedrošība un bailes par to, kā viss var izvērsties. tās gan ar katru dienu mazinās, bet nedrošība paliek. zinot to, cik augstu es lidoju un cik dziļi es krītu, jūs droši vien sapratīsiet i nedrošību, i bailes. gluži vienkārši negribu ieberzties. pareizāk, paniski baidos no šāda risinājuma, saprotiet paši.
bet metīsim drūmumu pie malas. lai tas paliek pirmstiesas sēžu depresijai, vēlas nakts kondemnācijas prasību analīzei un citiem grūtiem smadzeņu procesiem.
globāli - gribu lekt gaisā. gaisā mazliet jūt pavasari, un drīz jau varēs uzsākt manu ikgadējo krokusu meklēšanas kvestu (vat iz dis?? - ic krokuss?!), kuru, piemēram, pagājšgad apēnoja kretīniski akadēmiskie pienākumi, to un arī dažādu personisku iemeslu radīts stress, kas rezultējās biežās sirdsklauvēs un pazaudēšanās sajūtā. veiksmīgi un ar skaistu cilvēku palīdzību esmu tikusi galā, un šobrīd vēl arvien mēģinu noticēt sev, ka izdosies PILNĪGI VISS, ko esmu (vai vēl neesmu) sev iecerējusi. visu gribu. pilnīgi visu, kas izriet no visa - jā, aizplīvuroti, bet, paskrullējot uz augšu, redzēsiet, ka vēlos vai nu bļaustīties, vai nu čukstēt tik klusiņām, ka neviens nedzird. tāpēc arī aizplīvuroti.
jā, pēdējās divas naktis neesmu pavadījusi savās mājās, un vispār šī bija ļoti dīvaina nedēļas nogale, kas sākās jau piektdien no rīta. secināju, ka atzītākie tiesībnieki Latvijā nav nekas cits kā parasti cilvēki, kuri mētā galīgi nesmieklīgus (ar retiem izņēmumiem) jokus un kas savā ļoti "ziniet, kolēģi, tas norāda uz šķietamību, tādēļ mums jāmēģina lietot citas nokrāsas vārdi" runā iepin pa retam nepieklājīgam vārdam, kas man kā cilvēku slikto ieradumu fanātam liek mirdzošām acīm karsti vēlēties apskaut minēto tiesībnieku. (- nu, kalniņa kungs, kā jums šis process? - baigi sapista diena tomēr, ne?)
vakarā pēc stundu ilgas sarunas ar hobitu nospļāvos, paņēmu pudeli sārta un ļoti rūgta dzēriena un pie tā paša hobita arī iespēros. pavadījām smieklīgu vakaru, kas noslēdzās tumsā un ar uz vēdera guļošu svešu kaķi. nu labi, kaķis nebija pavisam svešs. no rīta pamodos gandrīz tukšās ne savās mājās, paēdu īpaši man pagatavotas brokastis un šļūcu mājās.
tad apmeklēju zoodārzu un lēnām sāku gatavoties slinkam vakaram mājās, kad jau pavisam ļoti vēlu saņēmu uzaicinājumu puskrēslā pavadīt vakaru kopā kādās citās mājās. par to savukārt var runāt gari un plaši, bet es tā gluži vienkārši nedarīšu. piebildīšu vien to, ka man tas viss ļoti patika, un labāk paturēt pie sevis, kādas domas/sajūtas man tas raisa jau minētā iemesla dēļ. ja par to runā, tad tikai un vienīgi pavisam tiešā sarunā un klusinātā apgaismojumā, un mēģinot izslēgt jebkādas nedrošības sastāvdaļas.
lūk. un no rīta satiku divpadsmit mazus draudziņus asiem zobiņiem, kas neredzēti stipri prasījās rokās un kurus visus gribējās bučot un mīļot. pēc tam sekoja laisks brančs un vējaina pastaiga.
ziniet? smaidu. iekšēji droši vien vairāk kā ārēji, un gribas uzbāzties ar to, kā ir, taču tajā pašā laikā galīgi negribas to darīt, jo.. atkal tas pats. turpinu sevi šķetināt pa gabaliņam, pie kaut kāda gala jau nonākšu.
bučojieties, draugi!
lidojiet, sadodieties rokās, līgani kustiniet gurnus, dungojiet, malkojiet sarkan- vai baltvīnu, ejiet smaidīgām acīm satikt draugus, elpojiet dziļi un gaidiet pavasari! tas būs klāt vienā elpas vilcienā, sagādās jums neaptverami skaistus mirkļus un uz paplātes piedāvās visu to, pēc kā kādreiz karsti ilgojāties un domājāt, ka tas jums gluži vienkārši nepienākas.
viss izdosies! absolūti, pilnīgi viss.
bučas, jūs man patīkat un es gribētu jums pieskarties.
un man lēnām sāk rasties gribēšana atzīties mīlestībā pasaulei. skaisti taču!
miers un vienmēr jūsu,
Š.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru