mja, ļaudis.
esmu šobrīd tāda kā pele, kas plāno, ko labāk sagrauzt. nē, drīzāk žurka. pie velna, kāpēc ar mani vienmēr sagadās tā, ka svarīgās lietas draud nojukt? parasti kaut kā izkuļos, pat uzdrošinos cerēt, ka man ir tāds talants - izkulties, bet tagad es sāku kļūt par žurku. kāpēc mans bakalaura vadītājs ir kaut kur ārzemēs tad, kad es ar prieku uz vēdera pie viņa aizlīstu, lai tikai paklausītos kādu komentāru par savu sacepto darbu? nu vajag taču. vajag kā ēst!!!
un man pat ir vienalga, ja viņš šo izlasīs. lai lasa! zinu, ka man viņš patīk un jau no sākuma zināju, ka būs tā - nevis viņš mani bakstīs uz rakstīšanu, bet gan es viņu uz pārbaudīšanu. un tā arī ir. jācer, ka es ar savu loģisko domāšanu, kas, kā zināms, man nav nemaz tik spēcīga, izkulšos. izkulšos, vai ne? protams. kā citādāk. nedrīkst neizkulties.
visam klāt - eksāmeni cauri, notraušu no pieres miklumu - arī ļaunuma priekšmets nokārtots, vismaz eksāmenā man paveicās. paldies visiem, kas palīdzēja. gan par pierakstiem, gan par sava laika veltīšanu, lai ar mani kopā uzrakstītu eseju par tēmu, par ko es šobrīd pat vēlētos padiskutēt. phe. Kadi lieta, anyone?
un. pagājšnedēļ ar draudziņiem bijām skatīties, kā lēkā vimbas. pāri Ventas rumbai. es nudien nesaprotu, kā viņām izdodas tur uzlekt. nu nesaprotu!! visas, ko redzēju, kaut kā līdz ;pusei tika un krita atpakaļ. bet tas ir vērā ņemami. kaut kur jau plātījos ar to, ka mums ir bakalaurs, bet zivīm jāpārlec nepārlecams augstums, lai varētu nodoties vairošanās priekiem. un vēl arvien domāju par šo līdzību. vajag mazāk čīkstēt!!
tikai man galīgi neizdodas mazāk čīkstēt. ir brīži, kuros es kļūstu galīga čupa un sevī prātoju, kā nu tagad darīties. tā ir ierastā eksistenciālā krīze, kas ar mani bijusi visus šos gandrīz divdesmit divus (ārprāts) gadus, nekad nav pagaisusi, ir tikai kaut kur norakusies. un es tikai nesen iedomājos - es vienmēr par kaut ko gremžos, bet varbūt ir cilvēki, kam tā nav? varbūt tiešām kādam ir tā, ka viņš ir laimīgs un punkts, un bēdīgs tad, kad tiešām ir par ko? un par tādām lielām lietām. reālām. nevis tur par "es esmu pilnīga siena un galīgi noslēgta būtne, bet citādāk nemāku". hm? es priecātos ar kādu tādu personu iepazīties. un iemācīties viņa dzīvesveidu. kaut vai tāpēc, ka tas pamatīgi uzlabo garastāvokli un veselību.
ā, un te bildiņa, kādas es parasti nekur nelieku. bet atļaušos cerēt, ka šī nav tāda kā citas.
esmu šobrīd tāda kā pele, kas plāno, ko labāk sagrauzt. nē, drīzāk žurka. pie velna, kāpēc ar mani vienmēr sagadās tā, ka svarīgās lietas draud nojukt? parasti kaut kā izkuļos, pat uzdrošinos cerēt, ka man ir tāds talants - izkulties, bet tagad es sāku kļūt par žurku. kāpēc mans bakalaura vadītājs ir kaut kur ārzemēs tad, kad es ar prieku uz vēdera pie viņa aizlīstu, lai tikai paklausītos kādu komentāru par savu sacepto darbu? nu vajag taču. vajag kā ēst!!!
un man pat ir vienalga, ja viņš šo izlasīs. lai lasa! zinu, ka man viņš patīk un jau no sākuma zināju, ka būs tā - nevis viņš mani bakstīs uz rakstīšanu, bet gan es viņu uz pārbaudīšanu. un tā arī ir. jācer, ka es ar savu loģisko domāšanu, kas, kā zināms, man nav nemaz tik spēcīga, izkulšos. izkulšos, vai ne? protams. kā citādāk. nedrīkst neizkulties.
visam klāt - eksāmeni cauri, notraušu no pieres miklumu - arī ļaunuma priekšmets nokārtots, vismaz eksāmenā man paveicās. paldies visiem, kas palīdzēja. gan par pierakstiem, gan par sava laika veltīšanu, lai ar mani kopā uzrakstītu eseju par tēmu, par ko es šobrīd pat vēlētos padiskutēt. phe. Kadi lieta, anyone?
un. pagājšnedēļ ar draudziņiem bijām skatīties, kā lēkā vimbas. pāri Ventas rumbai. es nudien nesaprotu, kā viņām izdodas tur uzlekt. nu nesaprotu!! visas, ko redzēju, kaut kā līdz ;pusei tika un krita atpakaļ. bet tas ir vērā ņemami. kaut kur jau plātījos ar to, ka mums ir bakalaurs, bet zivīm jāpārlec nepārlecams augstums, lai varētu nodoties vairošanās priekiem. un vēl arvien domāju par šo līdzību. vajag mazāk čīkstēt!!
tikai man galīgi neizdodas mazāk čīkstēt. ir brīži, kuros es kļūstu galīga čupa un sevī prātoju, kā nu tagad darīties. tā ir ierastā eksistenciālā krīze, kas ar mani bijusi visus šos gandrīz divdesmit divus (ārprāts) gadus, nekad nav pagaisusi, ir tikai kaut kur norakusies. un es tikai nesen iedomājos - es vienmēr par kaut ko gremžos, bet varbūt ir cilvēki, kam tā nav? varbūt tiešām kādam ir tā, ka viņš ir laimīgs un punkts, un bēdīgs tad, kad tiešām ir par ko? un par tādām lielām lietām. reālām. nevis tur par "es esmu pilnīga siena un galīgi noslēgta būtne, bet citādāk nemāku". hm? es priecātos ar kādu tādu personu iepazīties. un iemācīties viņa dzīvesveidu. kaut vai tāpēc, ka tas pamatīgi uzlabo garastāvokli un veselību.
ā, un te bildiņa, kādas es parasti nekur nelieku. bet atļaušos cerēt, ka šī nav tāda kā citas.
ak. rīgā atkal ceriņi. jāiet ostīties!
miers, Š.
2 komentāri:
Tu, skaistā, garkājainā būtne! Buč!
vai dieniņ, Š., tu mulsini. man reizēm patīk, ja mulsina.
buč.
Ierakstīt komentāru