tu paskaties, cik apkārtējiem viss iet labi, cik viņi laimīgi, un saproti, ka arī pats esi pietiekami apmierināts ar dzīvi. tev ir kāds, pie kā atnākt mājās, tev ir darbs, spoži nākotnes plāni, tev ir cilvēki, kas tevi mīl un priecājas par sasniegumiem un tev ir iztēle. un tad, kad tu to visu aptver, tavu lūpu kaktiņi sāk lēnām tiekties debesīs, lai ar tām sasveicinātos, bet pieklauvē tava pārlieku lielā sirds un atgādina par sevi.
ir neiedomājami riebīgi aiz katras domas just smagumu, ka, ja kaut kas notiks, vainos tieši tevi. nevis tos, kuru dēļ kaut kas notika, bet gan tevi, un vainos līdz pat absurdam iemeslam, kuru tu pat pārdrošākajos prāta joņos neesi varējis izskaidrot.
tu peldies starp izdošanos, starp priekiem un skumjām, un brīdī, kad tev liekas, ka viss pamazām sāk peldēt tev vēlamā virzienā, kaut kas notiek, un tu atkal vaino sevi pat pie kaut kādiem štruntiem, kas nevienā pusē nevarētu būt bijuši saistīti ar tevi.
tu sāc plānot kaut ko, par ko esi sapņojis jau kopš pusaudžu gadiem. tev paveras iespēja šādu sapni piepildīt, tev domas ir tik tālu no vajadzīgā, ka tu smaidi kā muļķis un visu laiku čukstus skaiti sev vien zināmu mantru, kas palīdzēs sapnim izdoties. un tad - blākš - pār tevi nogāžas atskārta, ka sapņa piepildījums varbūt nemaz nebūs tik skaists un saviļņojošs, kā reiz gribējās.
jā, ar sapņiem ir tā - tu visu mūžu domā par to, smaidi, izliecies, ka tu nesapņo, bet tomēr sapņo. un brīdī, kad sapnis ir apņēmies piepildīties, tev ir pavisam citas sajūtas, nekā no sākuma ir plānots. citas. un padari ko. nekādā gadījumā ne sliktas, pat ne drusciņu sliktākas kā sapņos, bet vienkārši citas. un tad līdzi nāk tā nesāpīgā, bet pastāvīgi jūtamā smeldze par to, ka nav tā, kā liekas.
un tad tu saraujies čokurā, nolamā sevi visos pasaules lamuvārdos, bet uzmanies, lai neviens nedzird, šoreiz tu pat to nepieraksti, lai pēc tam varētu sevi atkārtoti noslānīt. un tad tu saproti, ka pasaulē taču nav neviena muļķāka par tevi.
nu re. un nu jūs vairs nemāks šaubas par to, ka es esmu drusku jocīga.
ir neiedomājami riebīgi aiz katras domas just smagumu, ka, ja kaut kas notiks, vainos tieši tevi. nevis tos, kuru dēļ kaut kas notika, bet gan tevi, un vainos līdz pat absurdam iemeslam, kuru tu pat pārdrošākajos prāta joņos neesi varējis izskaidrot.
tu peldies starp izdošanos, starp priekiem un skumjām, un brīdī, kad tev liekas, ka viss pamazām sāk peldēt tev vēlamā virzienā, kaut kas notiek, un tu atkal vaino sevi pat pie kaut kādiem štruntiem, kas nevienā pusē nevarētu būt bijuši saistīti ar tevi.
tu sāc plānot kaut ko, par ko esi sapņojis jau kopš pusaudžu gadiem. tev paveras iespēja šādu sapni piepildīt, tev domas ir tik tālu no vajadzīgā, ka tu smaidi kā muļķis un visu laiku čukstus skaiti sev vien zināmu mantru, kas palīdzēs sapnim izdoties. un tad - blākš - pār tevi nogāžas atskārta, ka sapņa piepildījums varbūt nemaz nebūs tik skaists un saviļņojošs, kā reiz gribējās.
jā, ar sapņiem ir tā - tu visu mūžu domā par to, smaidi, izliecies, ka tu nesapņo, bet tomēr sapņo. un brīdī, kad sapnis ir apņēmies piepildīties, tev ir pavisam citas sajūtas, nekā no sākuma ir plānots. citas. un padari ko. nekādā gadījumā ne sliktas, pat ne drusciņu sliktākas kā sapņos, bet vienkārši citas. un tad līdzi nāk tā nesāpīgā, bet pastāvīgi jūtamā smeldze par to, ka nav tā, kā liekas.
un tad tu saraujies čokurā, nolamā sevi visos pasaules lamuvārdos, bet uzmanies, lai neviens nedzird, šoreiz tu pat to nepieraksti, lai pēc tam varētu sevi atkārtoti noslānīt. un tad tu saproti, ka pasaulē taču nav neviena muļķāka par tevi.
nu re. un nu jūs vairs nemāks šaubas par to, ka es esmu drusku jocīga.
2 komentāri:
Šis ieraksts manī raisa sajūtu, ka es kaut ko nezinu/ka nezinu, kā Tev iet, kas ar Tevi notiek.
:/
tu nesatraucies, dārgā. ar mani viss ir kā parasti. esmu taču teikusi par to, kā reizēm viss sagrozās un es čīkstu. tā vienmēr ir noticis un notiks, tikai es ne vienmēr to kaut kur izgrūžu. tagad izgrūdu. rīt būs pārgājis, bet rakstīšanas brīdī, protams, liekas, ka nekas nav labi. uh.
Ierakstīt komentāru