šausmas, nu jau trešā čīk daļa!
patiesībā es rakstu, jo man gluži vienkārši negribas atstāt šo vietu ar vienu ierakstu mēnesī. nekādi nesaprotu, kur tas laiks paliek. jā, draugi, KUR? es vakar biju astoņpadsmit gadus veca un elpoju gaisu tā, it kā būtu tikko dzimusi, mīlēju katru soli un katru cilvēku, kurš nāca uz ielas pretī.
tagad man arvien vairāk un vairāk rodas iemesli pačīkstēt.
es laikam apturēšu sevi, pirms neesmu palikusi riebīga.
šobrīd ir tas laiks, kad man organismā izdalās vientulības hormons. no 22iem līdz 24iem katru vakaru, kad esmu mājās viena, es kļūstu nožēlojama tieši šajās divās stundās.
gribas kādu, kurš ir blakus, pakutina un pasaka kaut ko tādu, kas jau dzirdēts, bet ar katru reizi izklausās citādāk. jūs taču saprotat, vai ne?
nē, nekas traks nav noticis, viss vēl arvien ir bumbās vai štokos, vai vēl kā, bet.. vārdu sakot, tas viss ir pārāk intīmi, lai to te tā deklarētu. esmu pagaidām te. viss garšīgais apēsts. ķeršos pie vīna pudeles.
ā, un tikko zvanīja Aija un aicināja uz vecrīgu. ja man nebūtu jāiet rītdien uz darbiņu, es vienkārši ņemtu riteni un žvīks uz turieni.
tā. tas nu ir nodarīts. man tikai viens žēlabains lūgums, par kuru man no rīta noteikti būs kauns.
atsūtiet man reizēm kādu īsziņu. un apjautājieties, kā sokas. vai nejautājiet. bet pasakiet kaut ko. es vienmēr sasmaidīšos un apbēršu jūs ar mīlestības apliecinājumiem. darīsiet tā?
bučas, draugi.
kaut jūs būtu šeit.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru