otrdiena, 2010. gada 22. jūnijs

cauri. ahahahā




labdien, dārgie.
šodien ir kaut kāda jocīgā diena. vakar izbaudīju savu pirmo šīs vasaras brīvalaika dienu, kas bija pilna ar jaukumiņiem, ar visai nozīmīga lēmuma pieņemšanu un jā.
vakar arī ieguvu savā īpašumā no lieliskajām Lilitas un Šarlotes viņu abu kopīgās dāvanas otro daļu (fantastisku starbucks temo krūzi, kas ir vienlīdz labi piemērota gan roltonam, gan kafijai). vakar biju uz The Splice, kas bija kaut kas vienkārši vājprātīgs, bet nu ehem. priekš tam tādas filmas ir domātas, lai varētu pēc tam pateikt "mmkay, tas bija dīvaini".

nu bet lūk. esmu kļuvusi divdesmit gadus veca, kas no vienas puses ir tā verī verī eksaiting, bet no otras - tāds kā tukšumiņš. jo visi tie gadi, kad mans vecums rakstījās ar cipariņu viens, ir garām. un tas mazliet iedzeļ, nu saprotiet. tāpat kā astoņpadsmitajā gadadienā es ļoti skumu, jo bērnība bez saistībām bija cauri, tad tagad es skumu, ka tīņa gadi nu ir aiz muguras.

bet ko nu par to - esmu braši iesoļojusi savā trešajā (ārprāts) gadu desmitā, un es to izdarīju ar lidošanu aerodiumā un ar ceļojumu uz Latvijas dirsu, jā, tieši tā, jūs izlasījāt pareizi.
protams, nekas neizdevās tā, kā bija grib†s sākumā, bet vismaz pāris lietas notika tieši kā bija saplānots. piemēram, tas, ka ceļā devāmies neilgi pēc pēdējā eksāmena (Romiešu civiltiesību pamati), ka braucām ar stopiem uz turieni, kur veda, ka līdzi bija kaut kas ekstremāli muļķīgs mugurā velkams un, ka pa nakti palikām pilnīgā nekurienē.

protams, no neizdevušajām lietām jāmin fakts, ka gluži vienkārši mēs bijām tikai trīs, jo sesija taču pārējiem ir pilnā plaukumā, fakts, ka ES BIJU FAKING AIZMIRSUSI FOTOAPARĀTA ATMIŅAS KARTI, ar ko arī izskaidrojama bilžu neesamība, ka līdz cesvainei ne tuvu netikām (toties bijām Taurenē, oujess). un vēl.

toties braucām ar trim fūrēm. kokvedēju, pienvedēju un krievu no Krievijas. smieklīgi? jā.


tad lūk. šāda būs mana vasara. esmu apņēmusies. tādai tai jābūt. pagaidām gads ir norisinājies lieliski, pat fantastiski, un es ceru, ka nekas to nespēs galīgi pavērst uz citu noskaņojuma pusi. priekā. galīgi.

un jā - kā ir jums, vasara sākusies jau gandrīz pirms mēneša, vai tikai tagad tā mazliet?

trešdiena, 2010. gada 9. jūnijs

culpa lata un culpa levis. ah ouiii

bonžūr, mirdzuļi.

tātad, es solījos, ka parunāšoa mazlietiņ par savu visai burvīgo vīkendu, kāds man šis pēdējais sanāca. es biju ar māsu kopā viņai uz kristībām, kas notika galīgā Latvijas pakaļā, kur, protams, nemaz tik slikti nebija (Bērzpils. netālu no Bērzpils, kas, savukārt, atrodas netālu no Balviem).

aizbraucām. es manāmi ieraibu, sāku runāt nedaudz muļķības, un, lai no tālākām muļķībām izvairītos, devos pastaigā. man trakoti patīk tik ļoti elpot, kā es to tovakar darīju. bija tāda krēsla, nu tāda zaļi sārtā, un tā smaržoja apkārt. tas ir, smaržoja līdz brīdim, kad es pienācu pie govju bariņa, kas bija izvestas pastaigā jau nu nē, bet tādās kā vēlās ganībās.
man gribējās parunāties ar govi, kā nekā šogad tas nebija ticis darīts, gribēju pateikt "čāāāu, smukā", bet dziļi nofeiloju, un viņa man iekoda.

bet rīts bija jauks, bijām baznīcā, pieēdāmies, turklāt es dabūju vēl sazin cik daudz visādus burvīgus lauku ēdamos līdzi. jā, dzīve todien bija dāsna.

pēc nogurdinoša un samiegojoša ceļa mājup nospriedu, ka nespēju sēdēt mājās tovakar. tā kā tētis bija saņēmis ziņu par ballīti DAILES TEĀTRĪ, es nolēmu kādam piezvanīt. un piezvanīju arī - Zaļajai, Zaļajai Artai. jau reiz izteicos, cik skaisti ir vakari kopā ar viņu, tad nu vēlreiz nonācu pie šāda paša secinājuma. mēs bijām gaujā mazliet iesākt vakaru, un tad mēs gājām uz teātri.
ak, bet tur nu es sajutos ne gluži iederīga, bet vismaz vairāk savā vietā nekā pierasts ikdienā. tur bija aktieri. režisori. smiekliņi. dziesmas. asprātības. UN ĢIRTS ĶESTERIS. tik fantastiski, ka es nespēju no sākuma paelpot, kad viņu ieraudzīju. viss, kas manī iekšā atrodas, tika sarauts tādā kā burvīgā spiedzošā kamoliņā, un man acis izspiedās, mati sacēlās stāvus, un iedegās tāda sajūsma, ka es ar savu pīkstēšanu smīdināju apkārt esošos.

un jā. svētdiena tika pavadīta pie konstitucionālajām tiesībām, jo, kā mums visiem, arī man ir sesija, un es pēc mirklīša dodos rakstīt romiešu cilviltiesību pamatu kontroldarbiņu. verī bizī vīk, ja tā paskatās uz to visu, kas jāizdara.

un par izjūtām - pēdējā laikā ļoti šūpojos. augšā un lejā, bet tas nozīmē to, ka augšas ir kaut kur galīgi zvaigžņu līmenī, tādas debesis kā sen nebaudītas, un lejas arī ir ļoti lejas. tādas, kuru laikā prātā nāk stulbas domas, liekas, ka nekas nekam nav vajadzīgs un līdzīgi.

bet šobrīd es uz pasauli skatos ar paceltu zodu. vismaz par to mazlietiņ prieks.

un jā - jūs varbūt zināt, kur var dabūt glītas un ne pārāk dārgas šķiltavas, kuras atlec vaļā, un tad tur ir uguntiņa? nu tā kā zippo. bet ne tik dārgas. m?


man trakoti pietrūkst Gunitas šobrīd. un Marutas. un Noras. viņa ir kaka, bet tik un tā pietrūkst.
un vispār, jūs saprotat, ka ir jau jūnijs?